– Un tiek slēgta? – Volfgangs iesaucas. – Šis nav īstais laiks, kad domāt par ienākumu samazināšanu. Šorīt pie maiznīcas bija gara rinda.
– Tur katru rītu ir gara rinda, – es piebilstu.
Visi trīs brāļi izskatās šokēti.
– Tā notiek jau vairākus mēnešus, – Kurtiss paskaidro. – Cilvēki stājas rindā pat divos naktī, bet pie maizes tiek tikai pirmie piecdesmit. Turklāt cena ir dubultojusies. Vai Versaļā par to nekas nav zināms?
– Karalim jāvada valsts, – Edmunds atbild. – Viņam nav jāzina par rindām pie Parīzes maiznīcām.
– Tā nav tikai Parīzē, – es aizrādu. – Rindas ir redzamas visā Francijā.
– Un kas notiek ar ielu apgaismojumu? – Volfgangs jautā. – Šorīt lielākā daļa Palērojālas un Tempļa bulvāra grima tumsā. Kad laternas pēdējo reizi uzpildītas?
Mēs ar Kurtisu saskatāmies, cenšoties atcerēties.
– Vismaz pirms trim mēnešiem, – es atbildu. Pilsētai trūkst naudas, lai iegādātos eļļu. – Visi teātri un kafejnīcas, pat Opera jāslēdz pirms saulrieta, citādi klienti var ciest negadījumos, kad saskrienas ekipāžas, vai no lielceļu laupītājiem.
– Pilī es par to neieminētos, – Edmunds noteic. Tas nav ieteikums. Tā ir pavēle. – Par tādām lietām ar Viņu Majestātēm nerunā.
– Tas attiecas arī uz Elizabetes kundzi? – es jautāju. Cilvēki cieš badu, maizes trūkst, bet Viņu Majestātes par to nezina? Tas ir noziegums, ko pieļauj karaļa padomnieki.
– Uz visiem karaliskās ģimenes locekļiem. Ja tu sāksi par to runāt, tad novedīsi nežēlastībā mūs un Vaska figūru salonu. Versaļā nekas nav paturams noslēpumā. Karaliskā ģimene nekad nepaliek viena. Vienmēr kāds noklausās. Vienmēr.
Es pāri galdam palūkojos uz Volfgangu, kurš neiebilst brālim.
– Kad karaliene sāk rīta tualeti, – Edmunds turpina, – vieni rūpējas par viņas matiem, citi par pūderi, vēl citi par tērpu. Kad viņa vakarā mazgājas, to vēro daudzas dāmas. To, kā viņa gatavojas gulētiešanai, redz ģērbēja, goda dāmas un karalienes mājsaimniecības superintendents.
– Neizturami. – Kā var paciest, ja tev visu dienu apkārt ir cilvēki? Kad viņa var palikt viena ar savām domām?
– Tāds ir viņas darbs, – paskaidro Johans. – Kopš ierašanās no Austrijas viņa ir mācījusies šādus etiķetes noteikumus.
– Galma noteikumus, – uzsver Edmunds. – Tas atšķir Viņu Majestātes no pārējiem.
Pēkšņi es kļūstu nervoza. Viena lieta ir taisīt un izrādīt karaliskās ģimenes locekļu figūras, bet pavisam cita – dzīvot kopā ar viņiem.
– Es būšu diskrēta, – apsolu.
– Tev jāsaprot karalienes dienaskārtība, – Johans saka. – Ģērbties viņai palīdz vairākas sievietes. Pirmā dāma pasniedz šemizu goda dāmai, kura tad novelk cimdu, lai pasniegtu šemizu karalienei. Ja šīs procedūras laikā ierodas Asiņu princese, viss jāsāk no sākuma, lai šemizu karalienei varētu pasniegt viņa.
– Bet tas vēl nav viss, – Volfgangs veikli piebilst. – Karalienei nav ļauts pašai kaut ko paņemt. Ja viņa vēlas ūdeni, to pienes goda dāma.
– Ja nu šīs dāmas nav klāt? – es jautāju.
– Tad Marija Antuanete cieš slāpes.
Smieklīgi!
– Un tā notiek katru dienu?
Mani brāļi saskatās.
– Tagad retāk, jo Viņas Majestāte daudz laika pavada Trianonā, – paskaidro Johans.
Karalis uzdāvināja Marijai Antuanetei Mazo Trianonu kā privātu rezidenci. Tā atrodas ceturtdaļlīgu no Versaļas. Es to nekad neesmu redzējusi, taču esmu dzirdējusi, ka tā ir valdzinošākā pils Parīzē un to ieskauj apelsīnkoki un angļu dārzs. Karaliene to pārvērtusi par privāto pili ar īpašām sudrabsārtām livrejām.
– Vai viņai var kaut ko pārmest? – es saku. – Ikviens vēlas nedaudz laika sev.
– Viņai ir pienākumi galmā, – Edmunds atgādina.
– Dzīvot kā vaska figūrai? – mana māte jautā, pārsteigdama mūs visus. Neviens nebija redzējis viņu apsēžamies. – Ļauties, lai viņu ģērbj un pārģērbj kā lelli?
– Viņa pieder tautai, – Edmunds stingri noteic. – Karalis valda pēc Dieva gribas, un karaliene atspoguļo viņa diženumu. Patīk vai nepatīk, bet viņa ir spiesta pakļauties noteikumiem.
– Kurš tos izgudrojis? – Volfgangs nerimstas. – Ne jau Dievs. Cilvēki. Galminieki, – viņš piebilst, – kuri grib būt droši, ka viņu vieta karaliskajā svītā ir garantēta. Kāda citādi būtu nozīme tam, kurš pasniedz karalienei apakšveļu, ja viņa tādu vispār valkā?
Mana māte pasmaida, bet Edmunds nosarkst.
– Lai nu paliek, – Kurtiss nosaka, un Johans uzmanīgi pieskaras Edmunda plecam. – Viņš tā runā tikai tādēļ, lai pakaitinātu tevi. Tāpat kā Marija.
Volfgangs uzsmaida man, un es apslāpēju smaidu, jo zinu, ka tas Edmundu saniknotu vēl vairāk un apbēdinātu māti. Mēs jau tā reti satiekam brāļus. Būtu muļķīgi šo īso mirkli pavadīt strīdos par to, vai karalienei pienākas mazliet privātuma.
Maltītes laikā par Versaļu netiek runāts. Māte ir pagatavojusi sautētus skābus kāpostus un desiņas, kartupeļus un siltu Vīnes maizi. Desertam es palīdzu viņai pasniegt bavāriešu krēmu, ko iegādājāmies Palērojālā. Augļu gan nav, jo tos nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu, taču krēms ir lielisks arī tāpat. Līdz saulrietam pat Edmunds ir nomierinājies.
– Kad tu atvedīsi savu dēlu, lai parādītu vecmāmiņai? – māte jautā Johanam.
– Nākammēnes, – viņš apsola.
Māte nopūšas.
– Kā viņš mani iepazīs, ja mēs tiekamies vien Ziemassvētkos un Lieldienās?
– Es viņam visu laiku stāstu par tevi.
– Phe. – Māte atmet ar roku. – Tas nav viens un tas pats.
– Centīsimies atbraukt arī vasarā.
Es redzu, ka māte jau kaļ plānus – ko viņa gatavos, kad ieradīsies Izabella un Paskāls, un kā viņa izklaidēs savu četrus gadus veco mazdēlu.
Atskan Senmerī baznīcas zvans, un Volfgangs paskatās ārā pa logu.
– Žēl, ka nevaram palikt ilgāk.
– Bet drīz mēs redzēsimies Versaļā, – es atgādinu.
Volfgangs nešķiet tik pārliecināts.
– Mēs ēdam Lielajā komūnā kopā ar galminiekiem. Elizabetes kundze gribēs, lai tu pusdieno Monreijā, nelielajā namā, ko valdnieks viņai uzdāvināja. Tas atrodas pie ieejas Versaļā. Bet…
– Tikpat labi tas varētu atrasties citā valstī, – Johans pasteidzas piebilst. – Elizabetes kundze ir ļoti reliģioza, Marij. Ja viņa nebūtu