Viņam bija vienalga, ko saka citi. Viņš zināja, kas slēpjas zem automašīnas motora pārsega un ka ar savu kravas auto var doties jebkur. Vajadzības gadījumā Eli varēja pat pārbraukt pāri nokritušai sekvojai.
Celdams šampanieša pudeļu kasti no aizmugurējā sēdekļa, Eli ieraudzīja, ka pa logu viņu vēro Bao. Viņam pievienojās vecmāmiņa un Brūka, un sparīgi pamāja. Eli parādīja viņām pudeli un pasmaidīja, redzēdams, kā sievietes saausījās.
Jā, visi bija gatavi svinībām.
Šī varēja būt lieliska diena… Ja vien Eli neslēptu notiekošo no saviem piederīgajiem. Ja vien viņš zinātu, ko darīt.
Kabatā iezvanījās telefons.
Viņš ielika kasti atpakaļ automašīnā, palūkojās uz zvanītāja numuru un sarāvās.
Tas bija Konte.
Bija laiks pieņemt lēmumu.
3. nodaļa
– Es gribu dzirdēt atbildi. – Telefonsarunā Kontes itāļu akcents izklausījās smagnējāks un atgādināja tēlu no filmas “Krusttēvs”.
Protams, atbilde bija “jā”. Jā! Eli piekrita Kontes piedāvājumam. Viņam bija tas tikai jāpasaka. Saki to!
Tomēr Kontem trūka pacietības.
– Nebiju gaidījis, ka tu būsi tik ietiepīgs attiecībā uz pavisam vienkāršu plānu. Iespējams, esmu veicis kļūdainu izvēli. Protams, man ir arī alternatīva. Es izteikšu piedāvājumu viņam.
– Pagaidi! Nē, es… Es gribu būt drošs par noteikumiem. – Eli ievilka elpu. – Tu teici, ka mēs parakstīsim līgumu ar skaidriem noteikumiem. Man ir jāaplido tava meita, jāapprec viņa, un tu apmaksāsi manus parādus.
– Tieši tā.
– Visus manus parādus.
– Nodokļu nomaksu, ko neveica grāmatvedis, soda naudas un procentus. Pēc tam Amerikas Savienoto Valstu valdība vairs nedraudēs slēgt tavu vīna darītavu. Turklāt es nomaksāšu jebkādus rēķinus, ko grāmatvedis tev atstāja pirms aizmukšanas uz Dienvidameriku. Es tev palīdzēšu nostāties uz kājām, Eli di Luka, bet es gribu, lai tu vairs nekad akli neuzticētos kādam cilvēkam. Ja tu vēlreiz iekulsies nepatikšanās, es tev nepalīdzēšu, pat savu mazbērnu dēļ ne.
– Apsolu, ka vairs nekad neuzticēšos kādam cilvēkam tik lielā mērā. Par spīti faktiem, es nemēdzu paļauties uz citiem. – Eli atsauca atmiņā Hlojas fotogrāfiju un Kontes smagnējos sejas vaibstus. Viņa bija rakstniece, ambicioza, untumaina, droši vien jukusi. Viņai visdrīzāk ir mūza… Cerams, ka šī mūza nevēlēsies gulēt vienā gultā ar laulātajiem.
Eli apveltīja savu joku ar sāju smaidu.
Jā, viņš saņems naudu, bet arī saistīsies ar nepazīstamu sievieti. Eli grasījās sevi pārdot.
– Kad parādi būs nomaksāti, es atkal kļūšu par vienīgo di Luku vīna darītavas īpašnieku.
– Es negribu tavu vīna darītavu. – Izklausījās, ka Konte runā nopietni.
Tomēr Eli grasījās rūpīgi pārbaudīt katru līguma punktu.
– Kā lai panāku to, lai tava meita mani iemīl?
– Man vienalga. Tu esi pievilcīgs, jauns vīrietis. Es iesaku izlikties, ka esi iemīlējies Hlojā.
– Tev ir vienalga, vai es viņu mīlu? – Eli tas nepārsteidza, tomēr Konte, šķiet, dievināja savu meitu.
– Vīrietis, kurš mīl sievieti, ir vājš. – Kontes balss kļuva auksta kā ledus. – Turklāt, vai tu patiešām gribi mīlēt? Tas mani izbrīna. Tavi vecāki bija ļoti tuvi. Bet kas notika, kad tava māte uzzināja par tēva mīlas dēku?
Konte kā auksts aprēķinātājs ķidāja Eli pagātni, ģimeni un izredzes.
Turklāt viņš runāja patiesību. Varbūt Eli patiešām bija jāprecas ar šo Hloju Robinsoni. Ņemot par piemēru savus vecākus, viņam bija skaidrs, ka izredzes būt laimīgam ir ne lielākas un ne mazākas kā jebkuram citam laulātam cilvēkam.
– Nē. Es negribu iemīlēties. Bet es nevēlos arī izpostītu laulību.
– Tad tev jāparūpējas par to, lai viņai nebūtu iemesla veikt sānsoļus. Hloja ir tikai sieviete, Eli di Luka, un tu esi gudrs vīrietis. Izturies pret viņu kā pret vienu no saviem vīniem, un jūsu attiecības būs stipras.
Šo vērtīgo padomu sniedza vīrs, kurš bija precējies daudzas reizes.
– Labi. Sarunāts. Lai tavs advokāts sazinās ar manējo. Es pieņemu, ka tu zini, kurš ir mans advokāts? – Ja reiz tu zini visu pārējo.
– Līgumi jau ir nogādāti viņa birojā.
– Nelietis. – Konte ne mirkli nebija šaubījies par to, ka Eli piekritīs viņa piedāvājumam.
– Viņš līgumus šodien pārlūkos. Tu vari tos parakstīt rīt. – Kontes lietišķais runas tonis izmainījās. – Lai tev patīkamas ģimenes svinības! Viņi ir viens no iemesliem, kādēļ tu izpelnījies iespēju apprecēt manu meitu, Eli di Luka. Tava ģimene… Tie ir krietni cilvēki.
– Jā. – Eli vēlreiz palūkojās uz logu.
Vecmāmiņa stāvēja un vēroja viņu ar raižpilnu sejas izteiksmi.
Eli uzmundrinoši pasmaidīja.
– Es un mana ģimene darīsim visu iespējamo, lai padarītu tavu meitu par vienu no mums.
– Hloja, – Konte norādīja, – viņas vārds ir Hloja.
– Es zinu. – Saki to!
Kontem bija taisnība. Atteikšanās nosaukt meiteni vārdā, lai nepadarītu viņu par īstu… Tas bija muļķīgi.
– Hloja. Mēs padarīsim Hloju par daļu no mūsu ģimenes.
– Paldies tev, Eli di Luka. Tu esi goda vīrs, un es ar prieku nododu savu meitu tavās rokās.
Eli aizvēra telefona vāciņu un brīdi stāvēja elpodams. Tikai elpodams.
Labi. Tas nu bija nokārtots. Tagad viņam bija tikai jāaplido meitene.
Tam nevajadzētu sagādāt grūtības. Eli zināja, kā iepriecināt sievietes, un šī sieviete bija jauna, vienkārši savaldzināma. Ar uzmanības apliecinājumiem būs pietiekami, lai radītu viņā interesi.
Šī aplidošana solījās būt pavisam vienkārša.
Paņēmis kasti ar šampanieša pudelēm, Eli atkal apgāja apkārt mājai un iegāja pa dārza puses durvīm. Viņš lepojās ar to, cik ikdienišķi sakārtoja pudeles ledusskapī un teica:
– Mūsu itāļu priekšteči, vismaz vīrieši, būtu šausmās, ja redzētu, ka esam sieviešu varā.
Noa ielika vistu filejas uzkarsušajā cepeškrāsnī. Pagriezies pret brāli, viņš atbildēja:
– Sieviešu varā? Vai gribi zināt, cik lielā mērā tā ir patiesība? Rafe cenšas pārliecināt Brūku par to, ka viņiem nevajag atgriezties Rīno un organizēt laulības šķiršanu.
– Tevis teiktajā ir krietna daļa patiesības. – Rafes balsī mijās uzjautrinājums un šausmas. – Reizēm es uz viņu paskatos un ieraugu sejas izteiksmi, kas liecina: “Tūlīt laidīšos lapās!” Esmu līdz nāvei nobijies.
– Es līdz šim domāju, ka jūs apprecēsieties tikai tad, ja viņa tevi piespiedīs, – Eli ar grūtībām slēpa