– Ak jā, protams!
“Ivēra” vaigu sārtums – reklāmā bija redzama skaista tumšmataina sieviete, kuras acis bija aizsegtas ar melnu zīda šalli, bet uz lūpām rotājās tumši sarkana lūpu krāsa. Apakšā bija uzrakstīta tikai viena frāze: Embrasse moi – noskūpsti mani. Greisa bija to ievērojusi tāpēc, ka attēls likās tik izaicinošs, nepavisam ne tāds, kādus varēja ieraudzīt Anglijā.
– Tātad, – viņa centās salikt visu kopā, – d’Orsī kundze bija viņa sieva?
– Nē… – Viņš to sāniski uzlūkoja. – Viņš nomira šajā pašā gadā. Viņa sieva vēl aizvien ir dzīva. Redziet, mēs nenodarbojāmies ar Ivēra kunga – kā lai to pasaka? – leģitīmajiem darījumiem. Šim nolūkam viņam bija cita, daudz lielāka firma. Mūsu ziņā bija jautājumi, kam bija vajadzīga smalkāka pieeja.
– Kādā ziņā smalkāka?
– Domāju, ka viņa bija mīļākā.
– Ak!
Greisa nolūkojās uz bruģēto ielu savā priekšā. Viņas pirmā vēlme bija nosodīt. Un tomēr nebija viegli nosodīt cilvēku, kurš bija izrādījies tik dāsns.
Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami.
– Vai viņa deva jums kādu norādi… kādu mājienu, sastādot testamentu, par to, kāpēc atstāj naudu man?
Advokāts papurināja galvu. – Tāds jautājums nemaz neradās. Viņai bija informācija, kuru es jums parādīju, un viņa to nodeva man, tiklīdz bijām sākuši runāt. Neatceros, ka mēs būtu apsprieduši kādus personiskus testamenta aspektus. Viņa atnāca, pilnīgi sagatavojusies. Atceros, ka biju visai iespaidots par to, cik skaidri viņa izpauda savas vēlmes un cik viss bija nepārprotami. Šķiet, visvairāk viņa domāja par to, ka īpašumu vajadzēs pārvērst naudā pēc iespējas ātrāk. Un ka jums vajadzētu saņemt novēlējumu personiski. Vienai pašai.
– Tiešām? – Tas bija dīvains noteikums.
Viņš pamāja. – Ja jūs būtu ieradusies kopā ar kādu citu, man vajadzētu lūgt, lai viņš pagaida ārpusē.
– Ak tā. – Greisai pār muguru pārskrēja skudriņas, iedomājoties par to, kādu rūpību un uzmanību šī svešiniece bija izrādījusi attiecībā uz viņu.
Ārā sāka mazliet līt: viegls rasinātājs, kas klusītēm izraibināja vējstiklu.
– Kā viņa izskatījās? – Greisa klusi iejautājās.
– Ļoti žilbinoša, ar tumšiem matiem. Jādomā, ka viņai bija tikai mazliet pāri četrdesmit, un viņa bija visai pievilcīga. Taču bija redzams, ka viņu moka sāpes, un man šķiet, ka tās bija atstājušas savu iespaidu: tas bija saskatāms viņas sejā.
Greisa turpināja vērties uz bruģi, kas, vakaram tuvojoties, bija kļuvis mitrs un mirdzēja lampas mirguļojošajā gaismā.
– Man nav ne jausmas, ko lai iesāk.
– Jums nekas nav jāiesāk. Varat būt droša, ka testaments ir pilnīgi likumīgs un saistošs. Tiklīdz būsiet parakstījusi papīrus, varēsiet paņemt ienākumus un atgriezties Londonā.
– Bet kā? – Vai viņš neredzēja, cik tas bija neiespējami? – Es nespētu dzīvot tālāk, pat nezinot, kas viņa bija un kāpēc viņa man ir to atstājusi. Tas padarītu mani traku!
– Uzskatiet to par laimestu loterijā, – advokāts ierosināja.
– Es neticu azartspēlēm, Tiso kungs. Man izdevība nešķiet nejauša. Visumu saista neredzami pavedieni. Mums tie ir tikai mazliet jāatšķetina, lai atklātos viss mudžeklis. – Greisa pagriezās, lai uzlūkotu viņu. – Vai jūs esat pārliecināts, ka tā nav kļūda?
Advokāts iztaisnojās, acīmredzami juzdamies aizkaitināts par šo secinājumu. – Varat būt droša, ka es nemēdzu pieļaut kļūdas. Un man nav nekādu pierādījumu par to, ka to būtu pieļāvusi Eva d’Orsī. Gluži pretēji, visa viņas sniegtā informācija pagaidām ir izrādījusies precīza.
Greisa nopūtās, pārlaizdama plaukstu pāri acīm. Te nebija atbilžu, tikai jauni jautājumi. Nu viņai sāka sāpēt galva.
– Esmu pilnīgi izsista no sliedēm. Goda vārds, man nav ne jausmas, ar ko lai sāk.
Tiso kungs mazliet apdomājās.
Vecākie partneri viņam bija ieteikuši tikt ar šo lietu galā ātri un pēc iespējas diskrētāk. Viņi vēlējās izvairīties no jebkāda skandāla, kas varētu atsaukties uz atlikušajiem Ivēru ģimenes locekļiem. Taču viņš nebija gaidījis, ka Manro kundze būs tik ļoti samulsusi par šo situāciju. Un viņam Greisas nevēlēšanās vienkārši pieņemt mantojumu šķita intriģējoša. Meitenes vēlme uzzināt vairāk norādīja, ka viņai piemīt raksturs: īpašība, kas advokātam pēdējā laikā likās reta. Tāpēc par spīti norādījumiem Tiso kungs pieņēma neparastu lēmumu. – Nu labi. – Viņš iedarbināja motoru. – Jums ir vajadzīga palīdzība, – viņš lietišķi noteica.
– Uz kurieni mēs brauksim?
– Manro kundze, es gribētu jums palīdzēt, taču nevarēšu neko iesākt, kamēr nebūšu paēdis vakariņas. – Viņš izbrauca uz ielas. – Tepat aiz stūra ir bistro.
Greisa pārsteigumā viņu uzlūkoja. – Vai jūs ņemsiet mani līdzi?
– Vai jums ir citi plāni?
– Man… nē.
– Tad izskatās, ka tas būs vissaprātīgākais risinājums. – Un viņš pirmo reizi pasmaidīja: tas bija visai pārsteidzošs, stūrains smaids, kuru ierāmēja divas vaigu bedrītes. – Nevaru atrisināt jūsu noslēpumu, taču varu jūs vismaz pabarot.
Tiso kungs aizveda Greisu uz kafejnīcu ar bistro vienā pusē un greznāku restorānu otrā. Izskatījās, ka personāls viņu pazīst, jo ātri apsēdināja viņus pie stūra galdiņa, kur viņi sēdēja viens otram līdzās un nolūkojās uz pārējo telpu. Greisa kopš apprecēšanās nebija ēdusi vakariņas divatā ar vīrieti, kurš nav viņas vīrs. Taču vai nu apstākļu, vai svešās vietas dēļ tas izrādījās vieglāk, nekā viņa bija iedomājusies. Izskatījās, ka Tiso kungs negaida un neprasa no viņas sarunu. Viņi sēdēja, vērodami citus vakariņotājus, kas bija aizraujoša nodarbe pati par sevi.
Greisa nopētīja ēdienkarti. – Domāju, ka ņemšu ragout de cou d’agneau, – viņa izlēma, to aizverot.
– Jēra kakla sautējumu? Lieliska izvēle.
– Jēra kakls? – Greisa atkal paņēma ēdienkarti.
Viņš pasmaidīja. – Varbūt es varētu pasūtīt mums abiem?
– Nu… – Greisa atkal pārlaida skatienu uzkodām, meklēdama ko pazīstamu. – Baidos, ka mana garšas izjūta nav pārlieku izsmalcināta. Tas ir, pēc franču standartiem.
– Nu tad, – viņš atlaidās sēdeklī, izstiepdams savas garās kājas, – pastāstiet, ko jūs ēdat mājā, un es jums kaut ko ieteikšu.
– Nu, domāju, ka es ēdu daudz… sviestmaižu.
– Sviestmaižu? – Viņš piešķieba galvu, it kā nebūtu pareizi sadzirdējis. – Piedošanu, tās nav dabūjamas.
– Redziet, es neesmu pieradusi pie kaut kā… pārāk franciska.
– Jūs atrodaties Parīzē, kundze.
– Jā, taču jūs zināt, ko es gribu teikt,