– Es taču netraucēju, vai ne? – Miranda noprasīja Edijai.
– Nu… nē. – Ko vēl viņai teikt? Turklāt Edija atskārta, ka tā ir taisnība.
– Nāc nu!
Miranda nolēca no Edijas ceļiem.
– Vai es arī varu dabūt gulbīti uz pleca? – bērns jautāja atnākušajai sievietei.
– Tetovējumu? – Viņa iesmējās. – Miranda Drenena, tu nebeidz mani pārsteigt.
Izdzirdējusi meitenītes vārdu, Edija satrūkās.
– Drenena?
– Ak jā, atvainojiet! Mani sauc Mimzija Drenena. Miranda ir mana mazmeitiņa. – Sieviete pastiepa roku.
– Edija Svona. – Mimzijas Drenenas rokasspiediens bija stingrs, ātrs, taču draudzīgs. – Vai esat radinieces policijas šefam?
– Viņš ir mans tētis, – Miranda palepojās.
– Tavs… tētis? – Edijai ne prātā nebija nācis, ka Holtam varētu būt bērns. Viņa vēlreiz noskatīja meiteni, cenšoties to nedarīt uzkrītoši. Pretim lūkojās Holta zaļās acis.
– Vai jūs pazīstat manu dēlu? – Mimzija noprasīja.
– Viņš taču ir policijas priekšnieks? Viņu noteikti pazīst vairums iedzīvotāju. – Edija to pateica vieglā tonī, cerēdama, ka Mimzija neievēros viņas izvairīgumu. Pietika jau ar interesi par Holtu, bet nu uzradās viņa māte un viņa bērns. Tas jau bija par traku. Pirms Edija paspēja izgudrot, kā izkļūt no situācijas, atskanēja Mirandas prasīgā balss.
– Es arī gribu gulbi uz pleca!
– Nekādā ziņā, – Mimzija kategoriski iebilda.
– Kāpēc ne?
– Tetovējumi paredzēti pieaugušajiem, tāpēc.
– Es gribu būt pieaugusi, – Miranda neatlaidās.
– It kā tu man tagad pateiktu kādu jaunumu. Un tas notiks ļoti ātri. – Mimzija pacēla meiteni. – Nāc, bērniņ, mums jāsteidzas mājās.
Miranda pamāja pār vecmāmiņas plecu Edijai, un viņa pretēji veselajam saprātam arī pavicināja bērnam ar roku.
Edija atgriezās pie mikrofišām, bet no prāta neizgāja Holts. Pēdējā laikā viņa bieži rīkojās ne visai loģiski, vai ne?
Desmitā nodaļa
Freda Laila bērēs piedalījās vai visa Redbada. Holts nosūtīja Samantu regulēt satiksmi pie kapsētas, kuru drīz pārplūdinās nelaiķa ģimene, draugi, rūpnīcas strādnieki. Kamēr pavadītāji atdeva pēdējo godu savas pilsētas iedzīvotājam, Holts devās apgaitā. Zādzības visbiežāk notika tad, kad pilsēta bija pustukša.
Redbadā ar tās nelielajām un kārtīgajām mājām valdīja klusums un miers. Austrumu pusē gan ēkas izskatījās noplukušas, pie tām mētājās automobiļu daļas un bērnu rotaļlietas. Taču nekur nemanīja izsistus logus vai jaunas vandalisma pazīmes. Nekā uzkrītoša, līdz viņš nonāca pie nezālēm aizauguša pagalma. Blakus mājai pie ēkas, kas reiz bijusi garāža, stāvēja motocikls.
Holts labi zināja šo vietu, viņš vairākas reizes te bija veicis kratīšanas, meklējot narkotikas. Zāli vajadzēja nopļaut, māju nokrāsot. Tā izskatījās pamesta. Kāds tur brīnums, ka sabiedrības padibenes cita pēc citas izvēlējās šeit tirgoties ar narkotikām.
Apstājies Holts izkāpa no mašīnas un piesardzīgi devās augšup pa kāpnēm. Durvis bija slēgtas, aizkari aizvilkti. Lēnām viņš apgāja mājai apkārt.
Uz sētas puses kāpnēm kāds sēdēja ar muguru pret viņu. Bet viņš nekavējoties pazina kuplo matu īpašnieci.
– Edija?
Pārsteigums viņas sejā atspoguļoja Holta paša izbrīnu.
– Ko tu te dari?
– Es tev grasījos jautāt to pašu. – Viņš piegāja pie lieveņa un uzlika kāju uz pakāpiena.
– Gaidu nekustamā īpašuma aģentu Denisu Ranklu.
Holts parāva augšup uzacis.
– Nekustamais īpašums? Šeit?
Edija paraustīja plecus.
– Tam ir pieņemama cena.
– Ne jau tad, ja pieskaitīsi remonta izmaksas.
– Ļoti nolaista māja. Par to vajadzētu likt aiz restēm.
– Esmu to jau darījis – apcietināju veselu narkotiku tirgoņu bandu. Garāmbraucot pamanīju motociklu un nospriedu, ka atkal kāds ķēries pie tā paša.
Edija pacēla rokas.
– Es ne. Es tikai meklēju vietu, kur man dzīvot. Netālu no “Reda”.
– Tad tas ir tavs motocikls? – Holts ziņkāri uzlūkoja Ediju. Pat ar zināmu skaudību. – Ar tādu ir patīkami vizināties. – Tad, mainīdams tematu, viņš norādīja uz nekopto māju.
– Tātad… tu vēlies te uz laiku iekārtoties?
Edija pārlaida skatienu pagalmam. Atbraukdama šurp taisnā ceļā no bibliotēkas, viņa nezināja, ko ieraudzīs, bet necerēja, ka to, kas tagad pavērās acu priekšā. Nezāles, uzvarējušas cīņā pret mauriņu, vietām auga līdz pat ceļgaliem. Vecmāmiņas māja bija pavisam atstāta novārtā un pamesta.
– Nezinu. – Viņa piecēlās un cauri savvaļas augu biezoknim devās pie gobas, kas auga pagalma dienvidu galā. – Varbūt. – Koka zarā karājās riepas atliekas, piemiņas no labākiem laikiem. Reiz tēvs bija piesējis riepu stingrā virvē, tagad to turēja zila neilona aukla. Kaut arī no riepas necik daudz nebija palicis pāri, tā joprojām atradās neiznīcināmā neilona cilpā. Edija pagrūda melnās gumijas gabalu. Atmiņā atbalsojās smiekli.
Holts nostājās viņai blakus.
– To nav grūti salabot. Jāpiekarina jauna riepa jaunā virvē. Un atkal varēs šūpoties.
Kaut tikpat viegli varētu salabot arī pārējo! Skumju vilnis pārņēma Ediju, pagriežoties atpakaļ pret māju. No sienas lobījās balta krāsa, un durvju eņģes bija sarūsējušas.
– Šaubos, vai es to izvēlēšos, – viņa attrauca. Varbūt viņai nevajadzēja šurp nākt. Pārāk daudz atmiņu viņu spēja nogremdēt.
Nu, bet vienmēr jau pastāvēja risks noslīkt. Vai tad ne tāpēc krustmāte Penija viņu šurp vairs nebija vedusi?
– Kāpēc tu neatstāj pagātni tur, kur tai jāpaliek? – krustmāte Penija mēdza žēloties pat pēdējās sava mūža dienās.
– Tāpēc, ka tā ir daļiņa no manis. Un tā paliks vienmēr, – Edija bija atbildējusi, sniedzot viņai glāzi ūdens ar salmiņu.
Krustmāte bija sarukusi pavisam sīciņa, vairs neēda un gandrīz nedzēra. Viņa gribēja mirt, un Ediju tas saniknoja. It kā vēlēdamās uzjundīt Edijas dusmas, krustmāte Penija atvairīja piedāvāto