– Vai tu jau sen te stāvi?
Holts viņai uzsmaidīja.
– Diezgan ilgi.
Edija sarauca pieri un iespieda rokas izliektajos gurnos.
– Vai redzēji, ko gribēji?
– Ne pilnībā.
Iemetusi sūkli spainī, viņa piegāja Holtam klāt.
– Kā varu palīdzēt, šef?
Ja vien viņš pats to zinātu.
– Dzirdēju, ka tu aizvakar esi apmeklējusi bibliotēku.
– Nu un?
– Man nebija radies iespaids, ka esi grāmatu mīļotāja. – Nespried par cilvēkiem pēc izskata. Tā ir stereotipiska uztvere. No pilsētas varas pārstāvja varētu gaidīt kaut ko vairāk.
– Ak tā? Bet ko tu darīji bibliotēkā?
Edija viņu nopētīja.
– Man patīk vēsture, – brīdi klusējusi, viņa atbildēja. – Es vēlējos kaut ko vairāk palasīt par pilsētiņu. Nezināju, ka tas ir nelikumīgi.
Holts smaidīja.
– Nē, nav. Taču ne visai lietderīgi. Es te dzīvoju kopš dzimšanas. Ja kaut ko vēlies atklāt, vari pajautāt man.
Edija viņam veltīja šķelmīgu skatienu.
– Vai tas būtu tāds kā uzaicinājums?
Holts samirkšķināja acis. Viņš aptvēra, ka tā ir taisnība.
– Jā, – viņš apstiprināja, iepriecināts par šo ideju. – Varu tev daudz ko izrādīt.
Edija apsvēra viņa piedāvājumu. Ne vārda neteikusi, viņa atgriezās pie motocikla un spaiņa. Holts viņai sekoja un pamāja uz austiņām.
– Ko tu klausies?
Edija uzmeta viņam vēl vienu rotaļīgu skatienu.
– Un kā tev šķiet?
Holts paraustīja plecus.
– Vai Metallica? Nine Inch Nails?
Viņa iesmējās.
– Kas manī tāds ir, ka tev šķiet – es klausos smago metālu?
– Nav ne jausmas.
Edijas sejā atplaiksnīja nebēdnīga izteiksme.
– Vai vēlies atklāt, kāda es īstenībā esmu?
Holtam būtu vajadzējis pretoties aicinājumam, bet viņš to nedarīja. Lēni viņš pārlaida acis Edijas augumam no augšas līdz apakšai.
– Vai tu gribi teikt – kas slēpjas aiz tetovējumiem un tamlīdzīgi?
– Jā, šef, – Edija strupi atcirta.
Holts atbalstījās pret bāra ēkas aizmugurējo sienu un, sakrustojis rokas, pielieca galvu.
– Es šovakar iešu uz koncertu, – Edija paziņoja. – Nāc līdzi.
Holts iztaisnojās, īsti neticot tam, ko dzirdēja.
– Tu mani aicini uz randiņu?
– Randiņu? – Viņa pacēla zamšādas lupatiņu un atsāka spodrināt motociklu. – Tā būs tikai mana pateicība par tavu piedāvājumu. Es tevi aizvedīšu uz koncertu, tu man pastāstīsi par Redbadu.
Holts mirkli vēroja, kā kustas gulbis uz viņas pleca, kad roka virzījās augšup un lejup.
– Sarunāts, – viņš sacīja. – Satiksimies pie iecirkņa.
Edija pārtrauca strādāt un veltīja viņam platu smaidu.
– Ieradīšos pēc tevis pulksten septiņos, – viņa noteica un atkal ķērās pie darba.
Holts jau gandrīz bija aizgājis pie savas mašīnas, bet pēkšņi aptvēra, ka nav pajautājis to, kāpēc vispār bija braucis šurp. Viņš devās atpakaļ. Edija bija atkal uzlikusi austiņas, taču Holts nostājās tā, lai uzreiz būtu ieraugāms un viņa nenobītos.
Edija norāva austiņas, kas palika karājamies ap kaklu.
– Tu kļūsti uzmācīgs.
– Es gribu noskaidrot, kas aizvakar notika. Kad Rankls palika tajā mājā kopā ar tevi. Vai viņš nepateica, kurp dosies pēc jūsu tikšanās?
– Nē. Kāpēc prasi?
– Es mēģinu noskaidrot, ko viņš darījis pēdējās stundās.
– Pēdējās stundās?
– Vai tad tu neesi dzirdējusi? Viņš ar mašīnu ietriecās stabā.
Edija spēji ievilka elpu.
– Kā viņam tagad ir?
– Kā gan var būt, kad cilvēks ir beigts. Atradām arī vēl vienu melnu eņģelīti.
Edija nobālēja. Sagrīļojusies viņa satvēra stūri, lai atbalstītos.
– Kas tev notika?
Viņa papurināja galvu.
– Es… es taču satikos ar viņu. Kā tad… kā… – Viņas balss aprāvās ar neticības pieskaņu.
– Jā, saprotu. Visi ir pagalam apjukuši. Vai tiešām viņš neko nepateica?
Edija papurināja galvu.
– Nu labi. Tad tiksimies šovakar.
Edija kā caur miglu vēroja Holtu aizejam. Viņa ātri pabeidza mazgāšanu, pa roku galam. Savākusi mantas, viņa uzsteidzās augšā pa kāpnēm un, aizvērusi durvis, atbalstījās pret tām.
Uz kājas pilēja ūdens. Edija paskatījās lejup. Viņai drebēja rokas.
Viņa nolika spaini uz grīdas. Acu priekšā rēgojās Rankla iedegusī seja ar asajiem vaibstiem, iestudētais smaids. Vēl pirms brīža Edija bija sajūsmināta par sevi. Cerēja, ka tas vīrs ir pamatīgi apjucis. Tagad…
Ediju pārņēma bailes. Vai kāds neredzams spēks iesaistījās viņas patiesības meklējumos? Kurš vēl zināja to, ko viņa? Noslēpumus, kurus viņa glabāja? Sirds dauzījās tik stipri, ka draudēja izrauties no krūtīm.
Tai vajadzēja būt sakritībai. Bija pilnīgi pieļaujama iespējamība, ka divi gados vecāki vīrieši nomirst īsā laikā viens pēc otra. Vai tad ne?
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.