– Sasodīts! – viņš nolamājās, kad nākamais izsniedzējs grasījās ieliet viņam kafiju. – Krūzi aizmirsu kamerā.
Izsniedzējs pielēja Kvina krūzi līdz malām. – Nākamreiz atceries krūzi paņemt! – aizrādīja viņa kameras biedrs.
– Nekādas runāšanas rindā! – uzkliedza Heslers un uzsita ar steku pa savu cimdoto plaukstu. Kvins veda Hariju uz garā galda galu un apsēdās viņam pretī. Harijs bija tik ļoti izsalcis, ka apēda visu, kas atradās uz šķīvja, pat taukainākās olas, kādas jebkad bija redzējis. Viņš pat apsvēra domu par to, ka vajadzētu nolaizīt šķīvi, taču tad atcerējās savu draugu Džailsu un kādu citu pirmo brokastošanas reizi.
Kad Harijs un Pets bija beiguši piecu minūšu ilgo brokastošanu, viņus pa spirālveida kāpnēm atkal pavadīja uz augšējo stāvu. Tiklīdz kameras durvis bija aizcirtušās, Kvins rūpīgi nomazgāja savu šķīvi un krūzi, bet pēc tam tos kārtīgi nolika zem savas lāvas.
– Gadiem ilgi mitinoties četras reiz astoņas pēdas mazā telpā, iemācies izmantot katru collu. – viņš paskaidroja. Harijs sekoja viņa paraugam un prātoja, cik gan daudz laika paies, līdz arī viņš Kvinam varēs kaut ko iemācīt.
– Un tagad? – viņš taujāja.
– Darbu sadale, – atteica Kvins. – Es pievienošos Sidlam virtuvē. Mums tikai jāparūpējas, lai tevi norīkotu uz bibliotēku. Viss atkarīgs no atbildīgā virsnieka. Ķibele vien tā, ka man sāk aptrūkties naudas. – Kvins tikko bija paguvis izrunāt šos vārdus, kad kameras durvis atkal atsprāga vaļā un tajās parādījās Heslera stāvs. Viņa cimdotajā rokā bija steks.
– Kvin, – viņš nokomandēja, – nekavējoties dodies uz virtuvi! – Bredšov, tev jādodas uz devīto posteni un jāpievienojas pārējiem korpusa uzkopējiem.
– Es cerēju, ka varēšu strādāt bibliotēkā. Kungs…
– Man tavas cerības ir pie vienas vietas, Bredšov, – atteica Heslers. – Es esmu atbildīgais šajā ēkas spārnā un es arī nosaku šeit kārtību. Uz bibliotēku varēsi iet otrdienās, ceturtdienās un svētdienās laikā no sešiem līdz septiņiem. Gluži kā visi pārējie ieslodzītie. Vai skaidrs? – Harijs pamāja ar galvu – Tu, Bredšov, vairs neesi nekāds virsnieks. Tikai vienkāršs cietumnieks, un viss. Tāds pats kā ikviens šajā vietā. Un netērē laiku ar domām par to, ka varētu mani uzpirkt, – viņš vēl piebilda un tad aizsoļoja uz nākamo kameru.
– Heslers ir viens no tiem dažiem virsniekiem, kurus nevar piekukuļot, – nočukstēja Kvins. – Tagad tava vienīgā cerība ir Svonsona kungs, cietuma priekšnieks. Tikai atceries, ka viņš sevi uzskata par tādu kā intelektuāli, kas šajā gadījumā laikam nozīmē, ka viņš spēj savienot burtus vārdos un uzrakstīt saistītu tekstu. Turklāt viņš ir pārliecināts baptists. Aleluja!
– Kad man radīsies iespēja ar viņu satikties?
– Jebkurā laikā. Tikai noteikti paziņo viņam, ka vēlies strādāt bibliotēkā. Ikvienam jauniņajam viņš atvēl tikai piecas minūtes.
Harijs sabruka uz koka krēsla un saņēma galvu rokās. Ja nebijis to desmit tūkstošu dolāru, ko Dželkss apsolīja nosūtīt viņa mātei, šīs piecas minūtes varētu izmantot, lai paskaidrotu cietuma priekšniekam, kāpēc vispār nonācis Levenemā.
– Un pagaidām darīšu, ko varēšu, lai tevi dabūtu uz virtuvi, – piebilda Kvins. – Nebūs tas, uz ko cerēji, tomēr noteikti labāk nekā apkopēja pienākums.
– Paldies! – sacīja Harijs, un Kvins aizsteidzās uz virtuvi. Viņam nebija nepieciešams skaidrot, kur tā atrodas. Harijs kāpa lejup uz pirmo stāvu un meklēja devīto posteni.
Divpadsmit jauniņo, barā sastājušies, gaidīja norādījumus. Levenemā iniciatīva netika atbalstīta – tā varēja novest pie dumpja vai gluži vienkārši norādīt, ka ieslodzītais ir gudrāks nekā virsnieks.
– Paņemiet spaini, piepildiet to ar ūdeni un ķerieties pie beržamā vīkšķa, – komandēja Heslers. Viņš pasmaidīja, ieraudzījis Hariju, un ievilka sarakstā ķeksīti iepretī viņa vārdam. – Tā kā tu, Bredšov, ieradies pēdējais, tad nākamos divus mēnešus berzīsi atejas.
– Es taču nemaz nebiju pēdējais! – mēģināja iebilst Harijs.
– Man gan likās, ka biji, – attrauca Heslers, un smaids nepagaisa no viņa sejas.
Piepildījis spaini ar aukstu ūdeni, Harijs paņēma beržamo vīkšķi. Nebija nepieciešams skaidrot, kurp jāiet. Tas bija nosakāms pēc smakas pat daudzu soļu attālumā. Vēl pat neiegājis lielajā taisnstūra telpā ar trīsdesmit caurumiem grīdā, Harijs sāka rīstīties. Viņš aizspieda degunu, tomēr bieži nācās mesties no telpas ārā, lai ievilktu plaušās kaut mazliet gaisa. Heslers stāvēja mazliet nostāk un smējās.
– Tu pie tā pieradīsi, Bredšov, – viņš sacīja. – Ar laiku.
Harijs nožēloja, ka ieturējis tik pamatīgas brokastis, kuras viņš izvēma jau pēc dažām minūtēm. Bija aizritējusi apmēram stunda, kad Harijs dzirdēja kāda cita virsnieka balsi, kas sauca viņa vārdu. – Bredšov!
– Es! – Harijs, gluži bāls kļuvis, izstreipuļoja no atejas telpas.
– Cietuma priekšnieks vēlas tevi redzēt. Tad nu iesim.
Ar katru soli Harijs spēja arvien dziļāk ievilkt elpu un, nokļuvis pie cietuma priekšnieka kabineta durvīm, jutās jau gandrīz kā cilvēciska būtne.
– Gaidi, kamēr tevi pasauks! – virsnieks norādīja.
Harijs apsēdās brīvā krēslā starp diviem citiem ieslodzītajiem, kuri ātri vien aizgriezās. Un viņus nebija par ko vainot. Ieslodzītie gāja iekšā un ārā no cietuma priekšnieka kabineta. Harijs pūlējās sakopot domas. Kvinam bija taisnība. Saruna ilga tikai piecas minūtes. Dažas pat bija vēl īsākas. Harijs saprata, ka nedrīkst zaudēt ne sekundi no viņam atvēlētā laika.
– Bredšov! – sauca virsnieks, atvēra durvis un pakāpās malā, ļaudams Harijam ieiet kabinetā. Harijs nolēma neiet pārāk tuvu Svonsona kungam un palika dažus soļus atstatu no viņa milzīgā rakstāmgalda, kura virsma bija apšūta ar ādu. Lai gan cietuma priekšnieks palika sēžam, Harijs varēja saskatīt, ka viņam bijis grūti aizpogāt žaketes vidējo pogu. Viņa mati bija nokrāsoti melni. Droši vien tāpēc, lai iegūtu jauneklīgāku izskatu. Taču tas nebija izdevies. Iespaids bija mazliet smieklīgs. Ko Bruts bija sacījis par Cēzara iedomību? Rotāja uzvaras vainagiem un dāsni slavēja gluži kā dievu. Un tas viņu pazudināja.
Svonsons atvēra Bredšova lietu un dažus mirkļus to pētīja, bet pēc tam paraudzījās uz Hariju.
– Redzu, tev piespriesti seši gadi par dezertēšanu. Tāda gadījuma man te vēl nav bijis, – viņš atzina.
– Jā, kungs – atteica Harijs, nevēlēdamies tērēt ne sekundi viņam atvēlētā dārgā laika.
– Un nepūlies man iestāstīt, ka neesi vainīgs, – Svonsons turpināja, – jo tikai viens no tūkstoša tāds ir. Tā ka apstākļi ir pret tevi. – Harijs nevilšus pasmaidīja. – Ja nemeklēsi nepatikšanas