Džils izņēma no kabatas līdzpaņemtās jenas. – Nav vērts tās vest atpakaļ, – viņš bilda.
Abi iegāja bārā, un viņš pasūtīja katram glāzi viskija. Pie letes bija sievietes, un Džils arī viņām nopirka pa dzērienam. Viņas pasmaidīja un turpināja risināt savu sarunu.
– Vai tu ievēroji, kādi viņām zobi? – Džils jautāja. – Balti, nevainojami, kā bērniem. – Čundo iebilda, un Džils aizrādīja: – Nomierinies, labi? Netrako.
– Tev viegli runāt, – Čundo atcirta. – Tev šonakt nav neviens jāpievārē un jāaizved cauri pilsētai. Un, ja mēs neatradīsim virsnieku So jūras krastā…
– It kā tas būtu ļaunākais! – Džils atcirta. – Nez kāpēc nemanu te nevienu plānojam bēgšanu uz Ziemeļkoreju. Mēs neredzam, ka japāņi izceltu cilvēkus no mūsu krastiem.
– Tādas runas man nepalīdz.
– Dzer vien, – Džils mudināja. – Šodien es iedabūšu to dziedātāju mūsu somā. Zini, ne tu vienīgais spēj pievārēt sievieti. Vai tad tas ir tik grūti?
– Ar dziedātāju es tikšu galā pats, – Čundo atteica. – Tu tikai nezaudē savaldību.
– Es pats iebāzīšu viņu somā, skaidrs? – Džils uzstāja. – Es varu stumt iepirkumu ratiņus. Tu tik iedzer. Kas zina, vai vēl kādreiz nokļūsi Japānā.
Džils mēģināja uzrunāt japāņu sievietes, taču tās pasmaidīja un nelikās par svešinieku ne zinis. Pēc tam viņš nopirka vienu glāzi bārmenei. Viņa pienāca klāt un, liedama dzērienu, aprunājās ar Džilu. Sievietei bija šauri pleci, apspīlēts krekliņš, un mati tumsā šķita pilnīgi melni. Abi iedzēra, un Džils bilda dažus vārdus, sasmīdinādams sievieti. Kad viņa aizgāja izpildīt kādu pasūtījumu, Džils pagriezās pret Čundo.
– Pārgulēdams ar kādu no šīm sievietēm, tu zināsi, ka viņa to ir gribējusi, – Džils klāstīja. – Tā nav vis armijnieku meiča mierinājumam, kas sakrāj deviņus ikdienas zīmogus savā normu grāmatiņā, vai fabrikas meiča, kuru grib izprecināt vietējā kvartāla padome. Mūspusē glītas meitenes nepaceļ ij acu. Nevar pat iedzert ar tām tasi tējas, lai viņu tēvi nesāktu post meitas precībām.
“Glītas meitenes?” Čundo domās atkārtoja.
– Pasaule manī redz bāreni, un tas ir mans lāsts, – skaļi Čundo sacīja. – Bet… kā tāds Phenjanas zēns kā tu tiki pie tik draņķīgiem darbiem?
Džils pasūtīja katram vēl pa glāzei, lai gan Čundo savai bija tik tikko pieskāries.
– Dzīve bāreņu patversmē tev tiešām sašķobījusi smadzenes, – Džils izmeta. – Tas, ka nešņaucu degunu saujā, nenozīmē, ka neesmu lauku puika no Mjohsunas. Tev arī derētu mainīties. Japānā tu vari būt, kas vien vēlies.
Viņi dzirdēja piebraucam motociklu Kāds vīrietis iestūrēja to atmuguriski līdzās citiem motocikliem. Izņēmis no aizdedzes atslēgu, braucējs to noglabāja zem degvielas tvertnes. Džils un Čundo saskatījās.
Spēji iemalkojis viskiju, Džils atgāza galvu un klusītēm paskaloja rīkli.
– Tu nedzer kā lauku puika.
– Tu nedzer kā bārenis.
– Es neesmu bārenis.
– Nu, tas ir labi, – Džils attrauca. – Visi bāreņi manā mīnu meklēšanas vienībā to vien darīja kā pievāca visu sev. Ij cigaretes, ij zeķes, ij sodžu. Tas taču ir pretīgi, ja tev nozog sodžu. Manā vienībā viņi aptīrīja visu, kam tika klāt. Kā suns, kas aprij savus kucēnus. Un pateicības vietā atstāja sīkus mēslu tīrradņus.
Čundo pasmaidīja, kā to mēdza darīt, lai iemidzinātu pretinieka modrību brīdi pirms tam, kad izdara sitienu.
Džils nerimās. – Bet tu esi kārtīgs puisis. Lojāls kā tas vīrs no Mocekļiem. Tev nav jāiestāsta sev, ka tavs tēvs bija tāds un māte šāda. Tu vari būt, kas vien gribi. Uz vienu nakti pārvērt sevi par citu cilvēku! Aizmirsti to dzērāju un naglas izrauto caurumu sienā.
Soli atkāpies, Čundo piecēlās kājās un gatavojās palēcienā izdarīt sitienu ar kāju pa sarunbiedra galvu. Viņš aizvēra acis un domās izjuta apkārtni, iztēlojās, kā pagriež gurnu, kā paceļ kāju, kā pagriežoties triec pēdas pacēlumu pretī mērķim. Visu mūžu Čundo bija nācies paciest šādu attieksmi. Normālu ģimeņu atvasēm nebija iespējams izprast, ka cilvēkam jāsadzīvo ar tādām ciešanām – nespēju atzīt paša dēlu – un to, ka nav nekā ļaunāka par māti, kas pamet savus bērnus, lai arī tas notika ļoti bieži, un to, ka “ņēmēji” bija apzīmējums, kuru lietoja attiecībā uz tiem, kuri varēja dot tik neizmērojami maz.
Kad Čundo atvēra acis, Džils piepeši aptvēra, kas viņu sagaida.
Viņš pasvārstīja glāzi rokā. – Klau, es nošāvu greizi. Labi? Es nāku no lielas ģimenes un par bāreņiem neko nezinu.
Iesim, darbs gaida.
– Labs ir, – Čundo sacīja. – Paraudzīsimies, kā Phenjanā apietas ar skaistām dāmām.
Aiz koncertzāles bija izbūvēts mākslinieku ciemats – kotedžas izvietotas aplī ap karstavotu. No pirts plūda kūpoša karstā avota straume – ūdens, balts kā minerāli, kūleņoja pāri nogludinātajiem, izbalējušajiem akmeņiem uz jūras pusi.
Viņi paslēpa ratiņus, un Čundo palīdzēja Džilam pārtrausties pāri žogam. Pienācis pie metāla vārtiem, lai tos atvērtu, Džils brīdi vilcinājās, un abi pārmija skatienus pa spraugu starp metāla stieņiem, līdz Džils pacēla aizkritni un ielaida Čundo teritorijā.
Akmens plātnēm izlikto taku uz Ruminas namiņu apgaismoja mazas konusveida lampas. Magnoliju tumšzaļās lapas un baltie ziedi skatienam aizsedza zvaigznes. Gaisā jautās skujkoku un ciedra aromāts, vieglītēm smaržoja okeāns. Čundo noplēsa divas biezās līmlentes strēmeles un pielipināja to galus pie Džila piedurknes.
– Tad tās uzreiz būs tev pa rokai, – Čundo čukstus paskaidroja.
Džila acīs varēja redzēt satraukumu un neticību.
– Mēs tā vienkārši brāzīsimies iekšā? – viņš jautāja.
– Es atvēršu durvis, – Čundo teica. – Un tu aizlīmē viņai muti.
Izcēlis vienu akmens plātni no celiņa, Čundo pienesa to pie durvīm. Atspiedis to pret durvju rokturi, viņš spēcīgi uzsita pa plāksni ar gurnu, un durvis atsprāga vaļā. Džils pieskrēja pie sievietes, kas sēdēja gultā, vienīgi televizora ekrāna apgaismota. Kavēdamies uz sliekšņa, Čundo vēroja Džilu aizlīmējam viņai muti, taču tad segās un mīkstajā gultā virsroku guva upuris. Uzbrucējs šķīrās no matu kumšķa. Tad sieviete saķēra viņu aiz apkakles un parāva, vīrietis zaudēja līdzsvaru. Visbeidzot Džilam izdevās sataustīt viņas kaklu, un abi nogāzās uz grīdas. Tur viņš uzgūlās sievietei virsū. Ciezdama sāpes, viņa spirinājās pretī. Čundo ilgi vērās uz kāju pirkstiem – to nagi bija nokrāsoti koši sarkani.
Iesākumā Čundo domās mudināja: “Sagūsti un pieveic upuri tepat.” Tad viņam uzmācās aizvien stiprāks nelabums. Kamēr uz grīdas risinājās cīņa, Čundo pamanīja, ka sieviete ir apslapinājusies, un apjauta visa notiekošā pirmatnību, brutalitāti jaunā, skaidrākā gaismā. Pamazām Džilam izdevās salauzt viņas pretestību, sasiet ar līmlenti viņas rokas un potītes. Sieviete tupēja uz ceļiem, kamēr uzbrucējs izklāja