Līdz Čhondžinas ostai viņi aizsoļoja kājām, garām metāllietuvei “Abu valstu atkalapvienošanās”, kuras lielie, nekustīgie krāni rūsēja un vara sliedes, kas veda līdz krāsnij, jau sen bija izvazātas un nodotas metāllūžņos. Daudzdzīvokļu nami stāvēja tukši, sīko logu atveres bija aizlīmētas ar ietinamo papīru.
Nekur neredzēja izžautu veļu, gaisā nemanīja sīpolu smaržu. Bada laikā bija nocirsti visi koki, un tagad, vairākus gadus vēlāk, jaunie kociņi stiepās vienādā augstumā, visi cilvēka potītes resnumā, un bezzaru stumbri vīdēja visneiedomājamākajās vietās – gan lietus mucās, gan notekcaurulēs, un viens pat spraucās no atejas, kur kāds pilnīgi izģindis cilvēks bija atstājis kuņģa nepārstrādātu sēklu kopā ar zarnu saturu.
“Ilgo rītdienu” ēka, pie kuras viņi beidzot nonāca, tagad nelikās lielāka par lazareti.
Čundo pieļāva kļūdu, norādīdams uz patversmi, jo Džils uzreiz uzstājīgi vēlējās to apskatīt.
Ēkā nebija nekā cita kā vien ēnas. Viss bija izmantots malkā – pat durvju stenderes bija sadedzinātas. Vienīgi uz sienas varēja izlasīt simt četrpadsmit Revolūcijas Lielo Mocekļu sarakstu.
Džils neticēja, ka Čundo devis katram bārenim vārdu.
– Vai patiešām tu biji iekalis no galvas visu Mocekļu vārdus? – viņš šaubījās. – Kā sauca, piemēram, vienpadsmito?
– Viņa vārds bija Hasins, – Čundo teica. – Nonācis japāņu gūstā, viņš izgrieza sev mēli, lai ienaidnieks neiegūtu no viņa nekādas ziņas. Šeit ieradās zēns, kurš nerunāja, un es viņam devu šā Mocekļa vārdu.
– Re, te esi tu, – Džils noteica, vilkdams ar pirkstu pa sarakstu. – Moceklis numur septiņdesmit seši, Paks Čundo.
Kāds ir viņa dzīvesstāsts?
Čundo ar pirkstiem pieskārās melnajam laukumiņam uz grīdas, kur kādreiz stāvēja krāsns.
– Lai arī viņš nokāva daudzus japāņu zaldātus, – Čundo klāstīja, – vienības revolucionāri neuzticējās viņam, jo viņš nebija tīrasiņu korejietis. Lai apliecinātu savu lojalitāti, viņš pakārās.
– Un tu piešķīri viņa vārdu sev? – Džils izbrīnījies lūkojās viņā. – Kāpēc?
– Viņš sniedza visaugstāko pierādījumu savai lojalitātei.
Bāreņu saimnieka istaba izrādījās ne lielāka par guļamo maišeli. No sievietes portreta, kas tēvam un dēlam bija sagādājis tādas mokas, pāri bija palicis tikai naglas izurbts caurums sienā.
– Vai tu gulēji šeit? – Džils taujāja. – Bāreņu saimnieka istabā?
Čundo parādīja viņam caurumu sienā. – Šeit karājās manas mātes portrets.
Džils to aplūkoja.
– Jā, tur bijusi iedzīta nagla, – viņš noteica. – Paklau, tu dzīvoji kopā ar tēvu. Kā tas nākas, ka tev ir bāreņa vārds?
– Viņš nevarēja dot man savu vārdu, – Čundo aizrādīja. – Citādi ikviens uzzinātu šo kaunu… to, kā viņš ir spiests audzināt savu dēlu. Bet sveša vīra, pat Mocekļa vārdu tēvs arī nejaudāja man dot. Tālab to izdarīju es.
– Un tava māte? – Džils jautāja un bezkaislīgi vērās apkārt. – Kā viņu sauca?
Tālumā nokaucās prāmja “Mangjonbons 92” taure.
– It kā tad, ja nosaukšu savas problēmas vārdā, kaut kas atrisināsies, – attrauca Čundo.
Tonakt Čundo stāvēja tumsā grimstošajā kuģa pakaļgalā un ar acīm urbās ķīļūdens sakultajā sliedē. Domas bieži atgriezās pie vārda “Rumina”. Viņš gan nebija dzirdējis šīs sievietes balsi un neļāva sev iztēloties viņas ārieni, tomēr apcerēja, kā viņa pavadītu šo dienu, ja zinātu par nolaupītāju ierašanos.
Vēlā rīta stundā prāmis iegāja Ņiigatas pilsētas Bandaidzimas ostā, kur pie muitas ēkām plīvoja attiecīgo valstu karogi. Piestātnēs stāvēja lieli kuģi humānās palīdzības piegādātāju ierastajā zilajā krāsā, un tajos krāva rīsus. Ģērbušies polo kreklos, džinsos un sporta kurpēs, Čundo un Džils ar viltotajiem dokumentiem nokāpa pa trapu un nonāca Ņiigatas centrā. Bija svētdiena.
Pa ceļam uz koncertzāli Čundo ieraudzīja debesīs aizšaujamies pasažieru laineri, aiz kura stiepās plata, balta, kūpoša svītra. Galvu atgāzis, viņš vērās šajā pārsteidzošajā ainā. Tik pārsteidzoši tas bija, ka viņš nosprieda izlikties un visu uztvert kā pašsaprotamu – gan krāsainās lampiņas, kas regulēja satiksmi, gan autobusus, kas apstājušies pietupās kā vērši, lai vecāki ļaudis varētu ērtāk iekāpt. Protams, ka stāvvietu apmaksas automāti prot runāt un veikalu durvis pašas atveras, kad viņi iet garām. Protams, ka tualetēs nav ūdens mucas ar lielu smeļamo kausu.
Pēcpusdienas izrāde piedāvāja fragmentus no uzvedumiem, kurus operas trupa gatavoja gaidāmajai sezonai, tālab visi dziedātāji pēc kārtas uzstājās ar īsām ārijām. Džils šķita zinām šīs dziesmas un pusbalsī vilka līdzi. Rumina, neliela auguma sieviete platiem pleciem, uzkāpa uz skatuves grafīta krāsas kleitā. Taisnie mati krita uz pieres, un tumšās acis mirdzēja. Čundo manīja, ka sieviete savā dzīvē jau iepazinusi bēdas, taču nenojauš, ka vislielākie pārbaudījumi viņai vēl priekšā. Šovakar, kad iestāsies tumsa, viņas dzīve pārvērtīsies operā, jo Čundo, šis tumšais stāvs, pirmā cēliena beigās galveno varoni nogādās uz žēlabu zemi.
Viņa sniedza priekšnesumus itāliešu, vācu un pēc tam japāņu valodā. Kad sieviete beidzot iedziedājās korejiešu mēlē, kļuva skaidrs, kāpēc Phenjanā izvēlējušies viņu. Balss gaisīgi vijās skaistajā dziesmā, vēstot par diviem mīlētājiem ezera vidū un nestāstot vis par Mīļoto Vadoni, imperiālistu sakāvi vai Ziemeļkorejas rūpnīcu lepnumu. Viņa dziedāja par meiteni un zēnu laivā. Par meiteni, kas tērpusies baltā čosonotā, un zēnu, kura skatiens izteic viņa dvēseli. Rumina dziedāja korejiešu valodā, un tikpat labi viņa būtu varējusi dziedāt par zirnekli, kas vērpj baltu pavedienu, sagūstīdams tajā klausītājus. Čundo ar Džilu klīda pa Ņiigatas ielām, šā pavediena saistīti, un izlikās, ka nav iecerējuši nolaupīt sievieti no tuvējā ciemata, kur opermākslinieki bija apmetušies. Čundo prātā nemitīgi skanēja rindiņa no dziesmas par to, kā ezera vidū mīlnieki nolēma vairs tālāk neairēt.
Kā apmāti viņi klīda pa pilsētu, gaidīdami tumsu. Uz Čundo īpašu iespaidu atstāja reklāmas. Ziemeļkorejā reklāmu nebija vispār, turpretim šeit tās atradās gan uz autobusiem, gan plakātiem un ņirbēja videoekrānos. Tās šķita steidzīgas un lūdzošas – tajās redzēja gan cieši apkampušos pāri, gan skumju bērnu –, un viņš prašņāja Džilam, ko katra reklāma vēsta. Atbildē skanēja skaidrojumi par automašīnu apdrošināšanu un tālruņu tarifiem. Kādas iestādes logā varēja redzēt korejiešu sievietes apgriežam nagus japānietēm. Joka pēc iemetuši monētas sīkpreču automātā, viņi ieguva maisiņu ar ēdienu oranžā krāsā, taču ne viens, ne otrs to nenobaudīja.
Džils apstājās pie veikala, kurā pārdeva aprīkojumu zemūdens izpētei. Vitrīnā bija novietota liela melna neilona soma, kurā glabāt akvalangistu ekipējumu. Pārdevējs parādīja, ka tajā ērti ietilpst viss, kas nepieciešams zemūdens piedzīvojumiem divām personām. Viņi to iegādājās.
Pēc tam viņi palūdza kādam