Viņš pameta ar galvu uz logu, uz to pusi, kur atradās konservu fabrikas saimnieka nams. – Manā virtuvē, – viņš paskaidroja.
Čundo nogulēja visu nakti un pamodās vien no rīta – tik ļoti bija mainījies viņa diennakts ritms. Visas istabā izkarinātās zivis bija aizvāktas, un uz krēsla atradās viņa radio un plastmasas bļodā savāktas rezerves detaļas. Kad sākās ziņu pārraide, visa māja zumēja no divsimt skaļruņu dārdoņas. Viņš cieši raudzījās uz tukšo vietu sienā, kur reiz bija karte, un tikmēr skaļrunis informēja par gaidāmajām sarunām Amerikā, par Mīļoto Vadoni, kurš apmeklējis cementa rūpnīcu Sinpho, par Ziemeļkorejas badmintona izlases uzvaru pār Lībijas izlasi, nevienā setā neļaujot pretiniekam būt vadībā, un visbeidzot atgādināja par aizliegumu ēst bezdelīgas, jo tās regulē kukaiņu populāciju, kas barojas no rīsu stādiem.
Neveikli uzcēlies kājās, Čundo paķēra brūna papīra lapu. Tad viņš uzvilka asinīm pievilgušās bikses, kuras viņam bija kājās pirms četrām dienām, kad gadījās šie pavērsieni. Gaiteņa galā pie tualetes stāvēja rinda. Visi pieaugušie dienas laikā rāvās konservu fabrikā, tālab rindā atradās tikai vecas sievas un bērni, visi ar papīra lapām rokās. Tomēr, kad pienāca Čundo kārta, viņš ieraudzīja, ka atkritumu grozs ir pilns ar sagumzītām avīzes Rodong Sinmun lapām – par spīti tam, ka pastāvēja aizliegums tās saplēst, kur nu vēl slaucīt ar tām dibenu.
Pavadījis tur ilgu laiku, viņš beidzot divreiz iesmēla kausā ūdeni un izlēja podā. Atpakaļceļā viņu apturēja kāda večiņa rindā.
– Tu esi tas, kurš dzīvo konservu fabrikas saimnieka namā? – viņa jautāja.
– Jā, – Čundo apliecināja.
– To māju vajag nosvilināt.
Piegājis pie dzīvokļa, viņš ieraudzīja durvis pusvirus. Istabā grozījās tas pats vecis, kurš bija viņu pratinājis. Rokās tas turēja Nike sporta kurpju pāri.
– Kas, pie velna, jums staigā pa jumtu? – viņš vaicāja.
– Suņi, – Čundo paskaidroja.
– Netīri dzīvnieki. Tu zināji, ka Phenjanā suņi ir aizliegti? Tādai kārtībai jābūt visur. Turklāt es daudz labprātāk izvēlos cūkgaļu. – Viņš pacēla sporta kurpes augstāk. – Kas tās tādas?
– Kaut kādas amerikāņu kurpes, – Čundo pavēstīja. – Vienu vakaru mēs tās atradām ieķērušās tīklos.
– Nevar būt! Kam tās domātas?
Grūti noticēt, ka pratinātājs no Phenjanas nekad nav redzējis labus sporta apavus. Tomēr Čundo paskaidroja:
– Manuprāt, tās uzvelk vingrojot.
– Es par to esmu dzirdējis, – vecais vīrs noteica. – Amerikāņiem patīkot bezjēdzīgi nopūlēties prieka pēc. – Viņš norādīja uz radio. – Un kas tas tāds būtu? – viņš taujāja.
– Tas ir saistībā ar darbu, – Čundo teica. – Es to laboju.
– Ieslēdz.
– Tas vēl nav salikts kopā. – Čundo norādīja uz bļodu ar detaļām. – Pat ja būtu, man nav antenas.
Vecais vīrs atlika apavus vietā un piegāja pie loga. Augstu uzlēkusī saule vēl turpināja kāpt debesīs, un tās stari, krītot tādā leņķī, pat šo dziļo jūru iekrāsoja gaiši zilā krāsā.
– Paraugies tik! – viņš izsaucās. – Nevar vien nopriecāties!
– Diezgan jauka aina, – Čundo piekrita.
– Ja apsēstos tai piestātnē un iemestu makšķeri, vai var cerēt uz kādu lomu? – vecais jautāja.
Īstās zivju vietas gan atradās vairāk uz dienvidu pusi, kur konservu fabrikas caurules izmeta jūrā zivju atkritumus, tomēr Čundo atbildēja: – Jā, domāju, ka var.
– Un uz ziemeļu pusi, Vonsanā… tur esot pludmales, vai ne? – ciemiņš tincināja.
– Nekad neesmu tur bijis, – Čundo atzinās. – Bet no kuģa varēja redzēt smilšaino krastu.
– Lūdzu! Re, ko es tev atnesu, – večuks teica un pasniedza Čundo tumši sarkanu samta kārbiņu. – Tā ir tava medaļa par varonību. Es to piespraustu tev pats, taču nojaušu, ka tu neesi no tiem, kas labprāt dižojas ar medaļām. Tas man tevī patīk.
Čundo nevēra kārbiņu vaļā.
Vecais pratinātājs atkal paskatījās pa logu.
– Lai šai pasaulē izdzīvotu, daudzreiz jābūt gļēvulim un vismaz vienreiz varonim. – Tad viņš iesmējās. – Vismaz tā man reiz pavēstīja viens puisis, kamēr es viņam dauzīju mūli.
– Es tikai gribu atgriezties uz kuģa, – Čundo teica.
Vecais uzmanīgi paraudzījās uz Čundo.
– Tā rādās, ka tavs krekls sālsūdenī ir sarāvies, – viņš sacīja un pavilka augšup piedurkni, lai aplūkotu rētas. Tās bija apsārtušas un suloja. – Čundo atsvabināja roku. – Rāmāk, brašuli. Zvejot vēl tev sanāks gana daudz. Vispirms jāpārmāca tie amerikāņi. Viņiem arī ir jādabū sava tiesa. Esmu dzirdējis, ka tiek īstenots kāds plāns. Tikmēr tev jāatgūst pieklājīgs skats. Pagaidām varētu nodomāt, ka haizivis tevi pievārējušas.
– Šī ir kaut kāda pārbaude, vai ne?
Pratinātājs pasmaidīja. – Ko tu gribi sacīt?
– Šie muļķīgie jautājumi par Vonsanu… visi taču zina, ka tur neviens nepavada savus pensijas gadus. Visi zina, ka tur mūsu armijas vadība atpūšas atvaļinājumā. Kādēļ jūs skaidri nepasakāt, ko vēlaties no manis?
Pār vecā pratinātāja seju pārslīdēja nedrošības ēna. Brīdi viņš pētoši lūkojās uz Čundo, tad atplauka smaidā.
– Paga, kurš tad tiek tirdīts? Tu vai es? – viņš izmeta un iesmējās. – Ja runājam nopietni, no likuma viedokļa mēs abi esam varoņi. Mēs abi esam vienā un tai pašā komandā. Mūsu misija ir sadot sukas amerikāņiem, kuri ar tevi tā izrīkojās. Tomēr pirmām kārtām es gribu noskaidrot, vai kapteinim ir zobs uz tevi. Mēs nevaram atļauties nekādus pārsteigumus.
– Kapteinim zobs uz mani? – Čundo pārvaicāja. – Nekad un nekāds.
Viņš paraudzījās ārā pa logu. Puse flotes jau bija devusies ceļā, bet “Čunmas” tīkli bija izklāti piestātnē un gaidīja lāpīšanu.
– Labi, tad aizmirstam par to. Ja tu apgalvo, ka neesi nekādi aizvainojis kapteini, es tev ticu.
– Kapteinis man ir kā tuvinieks, – Čundo uzstāja. – Ja jums ir par viņu kaut kas sakāms, lūdzu, klājiet vaļā.
– Nekā īpaša. Tikai kapteinis pienāca un pajautāja, vai nevarot tevi pārcelt uz citu kuģi.
Neticības pilns, Čundo vērās vecajā vīrā.
– Kapteinim varoņi esot līdz kaklam, viņam neesot atlicis pārāk daudz laika, viņš gribot tikai darīt savu darbu. Zvejot. Es gan tavā vietā pārāk neņemtu galvā. Kapteinis ir spējīgs vīrs, rūdīts un izturīgs, taču, gadiem krājoties, cilvēks vairs neprot tik labi pielāgoties apstākļiem. Esmu to daudzreiz pieredzējis.
Čundo apsēdās.
– Tas ir viņa sievas dēļ, – viņš prātoja. – Cita