Viņa uztrausās uz maisa Čundo blakus un ne bez piepūles ar abām rokām pavēla viņu uz sāniem. Tad viņa tuvināja burciņu vīrieša gurniem tā, lai viņa umkyoung trāpītu traukā.
– Sākam! – viņa noteica un pāris reižu papliķēja viņam pa muguru, lai paskubinātu. Ķermenis nodrebēja sāpēs, un strūkla sāka plūst. Kad tā pārtrūka, sieviete pacēla burciņu pret gaismu. Tajā peldēja duļķains rūsas krāsas šķidrums. – Nu jau labāk, – viņa konstatēja. – Drīz soļosi uz tualeti desmitā stāva gaitenī kā liels puika.
Čundo pūlējās pats apvelties uz muguras, taču nespēja, tāpēc sarāvies palika guļam uz sāniem. Pie sienas zem Mīļotā Vadoņa un Diženā Vadoņa portretiem atradās plauktiņš ar otrā palīga amerikāņu kurpēm. Čundo lauzīja galvu par to, kā otrais palīgs pamanījies atvest kurpes mājās pēc tam, kad tās bija nonākušas ūdenī visas apkalpes acu priekšā. Pie sienas karājās liela galvenā jūras karte no “Čunmas” klāja. Tajā bija redzama visa Korejas jūra, un pēc tās līdzināja visas pārējās borta kartes. Viņi bija domājuši, ka tā sadegusi ugunsgrēkā līdz ar citām. Spraudītes norādīja visus kaut reizi apmeklētos zvejas laukus, un ar zīmuli bija savienotas vairākas ziemeļu puses koordinātas.
– Vai tas ir airētāju kurss? – Čundo vaicāja sievietei.
– Airētāju? – viņa pārjautāja. – Šajā kartē atzīmētas visas vietas, kur viņš ir bijis. Sarkanās spraudītes ir pilsētas, par kurām viņš bija dzirdējis. Viņš mūždien stāstīja, kurp mani vedīšot.
Viņa ieskatījās Čundo acīs.
– Kas ir? – viņš noprasīja.
– Vai viņš tiešām to paveica? Vai viņš patiesi stājās pretī amerikāņu desantniekiem ar nazi rokās? Vai arī jūs tās blēņas paši samurgojāt?
– Vai tu maniem vārdiem ticētu?
– Jā, jo tu esi izlūkdienesta virsnieks, – sieviete paziņoja. – Tev pilnīgi nospļauties uz visu šajā nomalē. Kad tava misija būs galā, tu atgriezīsies Phenjanā un aizmirsīsi par zvejniekiem uz visiem laikiem.
– Un kāda ir mana misija?
– Okeāna dibenā izcelsies karš, – viņa pavēstīja. – Mans vīrs varbūt darīja aplam, man to atklādams, bet viņš tomēr pastāstīja.
– Nemāni sevi, – viņš aizrādīja. – Es esmu tikai radists. Jā, tavs vīrs tiešām stājās pretī ASV flotes karavīriem ar nazi.
Mēmā apbrīnā viņa pašūpoja galvu.
– Viņam galvā bija daudz traku nodomu, – sieviete atzina. – Man jāsāk domāt, ka, palicis dzīvs, viņš patiešām kādu būtu īstenojis.
Viņa pabaroja Čundo ar saldinātu rīsu novārījumu, pēc tam novēla atpakaļ uz muguras un pārsedza ar palagu. Istaba palēnām satumsa, un drīz atslēgs elektrību.
– Man vajadzētu iziet, – viņa teica. – Ja gadās kaut kas ārkārtējs, pabļauj, un stāva vecākā būs klāt kā nagla. Nevar ne gaisu samaitāt, lai viņa nestāvētu aiz durvīm.
Otrā palīga sieva ar samērcēto lupatiņu rokā devās pie durvīm, kur viņš nevarēja sievieti redzēt, vienīgi dzirdēja audumu klusi slīdam pāri sievietes ādai un ūdeni pilam no viņas ķermeņa bļodā, kurā viņa bija pietupusies. Čundo nezināja, vai viņa izmanto to pašu lupatiņu, ar kuru nupat bija apmazgājusi vīrieša augumu.
Saposusies promiešanai, viņa pienāca pie gulošā. Mugurā viņai bija saburzīta kleita – acīmredzot pēc mazgāšanas izgriezta ar rokām un izžāvēta uz virves. Uzlūkodams sievieti ar aizmiglotām acīm, kas nupat atvērušās, Čundo apjauta, ka viņa patiešām ir īsta skaistule – gara auguma, taisniem pleciem, vēl bērnišķīgi apaļīgām ķermeņa aprisēm un lielām, šaudīgām acīm apaļajā sejā, ko ieskāva tumši, virs pleciem apgriezti mati. Rokā viņa turēja angļu valodas vārdnīcu.
– Es esmu pieredzējusi, kā cilvēki gūst traumas konservu fabrikā, – viņa pavēstīja. – Tu drīz atveseļosies. – Un angliski piemetināja: – Saldus sapņus!
No rīta viņš spēji uztrūkās no miega – sapnis beidzās ar sāpju uzplaiksnījumu. Palags oda pēc cigaretēm un sviedriem, un viņš zināja, ka sieviete ir gulējusi viņam blakus. Līdzās maisam atradās burka ar urīnu, kas izskatījās iekrāsots ar jodu. Vismaz šoreiz šķidrums nebija duļķains. Pastiepis roku, viņš pārliecinājās, ka burka ir auksta. Ar pūlēm uztrausies sēdus, viņš velti mēģināja ieraudzīt istabā sievieti.
Rīta apgaismojumu istabā paspilgtināja netālais jūras klajs. Viņš nostūma palagu. Uz krūtīm pletās koši zilumi, un uz ribām bija pārcirsta āda. Šuves bija klātas ar krevelēm, un paostījis viņš saprata, ka no tām būs jāizspiež strutas.
Skaļrunis sveicināja: – Pilsoņi, šodien paziņots, ka uz Ameriku dosies delegācija, kurai paredzēts risināt dažas problēmas, kas apdraud abas šīs varenās nācijas.
Pēc tam ziņu izlaidums atgriezās ierastajās sliedēs – vispasaules apbrīna par Ziemeļkoreju, kāds Kima Čenira dievišķās gudrības apliecinājums, jauns paņēmiens pilsoņiem cīņā ar badu, visbeidzot dažādu ministriju brīdinājumi civiliedzīvotājiem.
No loga vilka caurvējš un iešūpināja kaltētās zivis, kas karājās uz auklas. Spuras bija laternu papīra krāsā. No jumta atlidoja smilkstu un kaucienu skaņas, un uz betona virsmas pastāvīgi skrapstēja nagi. Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņš skaudri sajuta izsalkumu.
Tad atvērās durvis un, smagi elsdama, ienāca otrā palīga sieva.
Viņa nesa koferi un divas pieclitru burkas ar ūdeni. Sieviete bija nosvīdusi, taču seju rotāja savāds smaids.
– Kā tev patīk mans jaunais koferis? – viņa jautāja. – Dabūju to maiņas ceļā.
– Pret ko tu to iemainīji?
– Neesi tāds ēzelis, – viņa attrauca. – Iedomājies tik, man nebija pašai sava kofera!
– Acīmredzot tu nekur neesi braukusi.
– Acīmredzot es nekur neesmu braukusi, – viņa pie sevis atkārtoja un iesmēla plastikāta tasītē rīsu novārījumu.
Paņēmis dzērienu, Čondo apvaicājās: – Vai uz jumta ir suņi?
– Tāda augšstāvā ir dzīves īstenība, – viņa paskaidroja. – Salūzis lifts, caurs jumts, kanalizācijas smirdoņa. Suņiem es vairs pat nepievēršu uzmanību. Mājas padome tos vairo. Būtu tu dzirdējis, kā tur iet svētdienās!
– Kāpēc tos vairo? Pag, kas notiek svētdienās?
– Puiši karaoke bārā apgalvo, ka Phenjanā suņi ir aizliegti ar likumu.
– Tā runā.
– Civilizācija, – viņa noteica.
– Vai tad fabrikā nemanīs tavu prombūtni?
Neatbildējusi otrā palīga sieva nometās ceļos un sāka rakņāties pa kofera kabatām, cerēdama atrast kādu liecību par tā agrāko īpašnieku.
– Tev nāksies apmeklēt kritikas sesiju, – Čundo aizrādīja.
– Es vairs neatgriezīšos fabrikā, – viņa paskaidroja.
– Nekad?
– Jā, – viņa apstiprināja. – Es došos uz Phenjanu.
– Uz