– Liels paldies, ka paņēmāt mani līdzi.
– Nieks. Tu teici, ka dodies uz Hemptonu?
– Ja vien tas nav pārāk tālu.
– Tas ir tieši pa ceļam.
Nogriezies no meža ceļa un parūpējies par pāris lietiņām, Tibo iznāca ceļa malā brīdī, kad parādījās meiteņu džips. Viņš pacēla roku ar gaisā pavērstu īkšķi, priecīgs, ka līdzās ir Zevs, un meitenes piestāja.
Reizēm lietas iegrozās tieši tā, kā tām jābūt.
Viņš nolēma neteikt, ka visas trīs šorīt jau redzējis atbraucam, jo bija apmeties upmalā klints otrā pusē. Kad meitenes sāka izģērbties, viņš bija delikāti attālinājies. Viņaprāt, meiteņu rīcība bija ierindojama nekā slikta, nekā pretlikumīga kategorijā. Ja neskaita viņu, tuvākajā apkārtnē cita neviena nebija, turklāt viņš pat nedomāja slapstīties aiz klints un lūrēt uz plikajām meičām. Kas viņam par daļu, ja viņas vēlas izģērbties vai, piemēram, pārģērbties par vistām? Tas viņu galīgi neuztrauca līdz brīdim, kad pamanīja pa ceļu tuvojamies Hemptonas apgabala šerifa dienesta patruļmašīnu.
Logans caur vējstiklu kārtīgi nopētīja šerifa palīgu – kaut kas šī puiša sejas izteiksmē viņam nelikās tīkams. To bija grūti formulēt, tāpēc viņš nekavējoties devās mežā, izmeta loku un parādījās automašīnas tuvumā brīdī, kad Kleitons pārbaudīja fotokameras atmiņas karti. Klusiņām aizvēris patruļmašīnas durvis, šerifa palīgs lavījās uz klints pusi. Tibo zināja, ka šerifa palīgs, iespējams, devies apgaitā, tomēr viņš izturējās gluži kā Zevs, kad gaidīja gardo liellopa gaļas gabalu. Pārāk satraukts un ieinteresēts.
Tibo lika sunim palikt uz vietas, bet pats sekoja šerifa palīgam drošā attālumā, lai tas viņu nesadzirdētu. Pārējais notika spontāni. Viņš zināja, ka tieša konfrontācija nav vēlama, jo tad šerifa palīgs apgalvotu, ka vācis liecības. Likuma kalpa vārdam vienmēr ir lielāks spēks nekā svešinieka teiktajam. Spēku pielietot nevarēja, jo tas radītu vairāk problēmu nekā vajadzīgs, lai gan viņš labprāt būtu pārmācījis to puisi. Parādījās meitene – par laimi vai nelaimi, to redzēs vēlāk, Tibo nosprieda. Šerifa palīgs sanervozējās, un Tibo redzēja, kā fotoaparāts ielido krūmos. Kamēr likumsargs un meitene devās uz upmalu, Tibo izvilka fotoaparātu no krūmiem. Viņš mierīgi būtu varējis doties prom, tomēr nosprieda, ka tas puisis ir jāpārmāca. Ne jau kā īpaši, bet tā, lai meiteņu gods netiktu aizskarts. Tibo apņēmās samaitāt šerifa palīgam omu – viņš lavījās atpakaļ un pārdūra patruļmašīnai riepas.
– Ak, jā, – Tibo ierunājās, – atradu mežā jūsu fotokameru.
– Tā nav mana. Lorij, Džena, vai kāda no jums nav pazaudējusi fotoaparātu?
Abas noliedzoši purināja galvas.
– Lai nu kā, paturiet to, – Tibo sacīja, nolikdams fotoaparātu uz sēdekļa, – un paldies, ka paņēmāt mani līdzi. Man pašam ir savs fotoaparāts.
– Esi drošs? Tas varbūt maksā lielu naudu.
– Pilnīgi drošs.
– Paldies.
Tibo manīja, kā gaismēnas rotaļājas meitenes vaibstos, un nosprieda, ka viņa ir ļoti pievilcīga pilsētas meitene – skaisti veidotu seju, olīvkrāsas ādu un lāsumaini brūnām acīm.
Viņš spētu viņā lūkoties stundām ilgi.
– Hmm… vai šai nedēļas nogalei esi ko ieplānojis? – Eimija vaicāja. – Mēs dodamies uz pludmali.
– Paldies par piedāvājumu, bet nevaru.
– Lieku galvu ķīlā, ka tu dodies apciemot savu meiteni, vai ne?
– Kāpēc tu tā domā?
– Tā izskatās.
Tibo novērsa skatienu.
– Jā, apmēram tā.
Otrā nodaļa
Dīvaini, kā var iegrozīties cilvēka dzīve. Vēl pirms gada Tibo ar sajūsmu būtu izmantojis iespēju pavadīt nedēļas nogali kopā ar Eimiju un viņas draudzenēm. Varbūt, ka tieši tas viņam bija nepieciešams, tomēr, netālu no Hemptonas izkāpis no automašīnas augusta pēcpusdienas svelmē un pamājis meitenēm ardievas, viņš jutās dīvaini atvieglots. Bija apgrūtinoši tēlot parastu puisi.
Devies prom no Kolorādo pirms pieciem mēnešiem, viņš labprātīgi nebija pavadījis ar kādu kopā vairāk par dažām stundām. Vienīgais izņēmums bija kāds pavecs piensaimnieks uz dienvidiem no Litlrokas, kurš ļāva viņam pārgulēt augšstāva tukšajā guļamistabā pēc vakariņām, kuru laikā vecais vīrs bija vārdos tikpat skops, cik Tibo. Logans novērtēja to, ka vecais fermeris nejuta nekādu vajadzību viņu iztaujāt par tik neparastu izturēšanos. Nekādu jautājumu, nekādas ziņkārības, nekādu divdomīgu mājienu. Viņš vienkārši saprata, ka Tibo nevēlas runāt. Pateicībā par sapratni Tibo pie vecā vīra pavadīja vairākas dienas, palīdzēja salabot šķūņa jumtu, tad ar pilnu mugursomu plecos atkal devās ceļā, un Zevs viņam sekoja.
Brauciens meiteņu automašīnā bija izņēmums, pārējo ceļu viņš bija paveicis kājām. Kopš tās dienas marta vidū, kad Tibo bija atstājis dzīvokļa atslēgas pārvaldnieka kantorī, viņš bija novalkājis astoņus apavu pārus, garajos pārgājienos starp pilsētām bija pārticis no enerģijas batoniņiem un ūdens, bet reiz Tenesī pēc gandrīz trīs dienu badošanās bija notiesājis piecas pamatīgas pankūku kaudzes. Kopā ar Zevu viņš bija piedzīvojis gan puteņus, gan krusu, viņi bija gājuši gan lietū, gan saulē, tik svelmainā, ka uz rokām parādījās apdeguma čūlas. Netālu no Tulsas Oklahomas pavalstī viņš pie apvāršņa bija manījis virpuļviesuli, divas reizes viņam gandrīz iespēra zibens. Tibo bija devies pa neskaitāmiem apkārtceļiem, turoties tālāk no lielajām šosejām, paildzinot ceļojumu reizēm tikai iegribas pēc. Parasti viņš gāja tik ilgi, līdz piekusa, un uz vakarpusi sāka lūkoties pēc vietas naktsguļai, kur viņš un Zevs varētu justies netraucēti. Vēl pirms rītausmas viņš jau atkal devās tālāk. Līdz šim neviens viņam nebija sagādājis rūpes.
Tibo bija aplēsis, ka viņš noiet vidēji divdesmit jūdzes dienā, tomēr neuzskaitīja ne ceļā pavadīto laiku, ne pieveikto attālumu. Tad tas nebūtu ceļojums. Iespējams, bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka šādā veidā viņš atbrīvojas no atmiņām par pasauli, kuru viņš pametis; tas, viņaprāt, bija dzejiski. Citi, iespējams, domāja, ka viņš ceļo ceļošanas pēc. Ne vieniem, ne otriem nebija taisnība. Viņam patika staigāt, un bija kāda vieta, kur viņam jānokļūst. Tik vienkārši. Viņam patika iet, kad to gribējās, tempā, kāds viņam patika, uz vietu, kur vēlējās nokļūt. Pēc četriem jūras kājniekos pavadītiem gadiem viņš spēja novērtēt šādas brīvības šarmu.
Māte par viņu uztraucās, bet tā jau dara visas mātes. Vismaz viņa māte. Tibo zvanīja mātei ik pārdienas, lai paziņotu, ka viņam nekas nekaiš, bet, nolicis klausuli, ikreiz pārmeta sev, ka nav bijis godīgs pret viņu. Pēdējos piecus savas dzīves gadus viņš lielākoties pavadījis prom no mājām. Pirms katras no trim misijām Irākā viņam nācās noklausīties mammas pamācības un atgādinājumus nedarīt neko pārgalvīgu. Muļķības viņš nedarīja, tomēr vairākas reizes tik tikko izspruka ar veselu ādu. Lai gan viņš nekad par to mātei nestāstīja, viņa uzzināja no laikrakstiem. “Un tagad vēl tas,” naktī pirms viņa aiziešanas mamma bija gaudusies. “Tā man šķiet pavisam neprātīga doma.”
Var jau būt, ka viņai taisnība. Varbūt tomēr nē. Viņš to vēl nezina.
– Zev,