Talismans. Nikolass Spārks

labprātāk palika telpās. Nedaudz padomājusi, viņa atskārta, ka šī ir pirmā reize, kad kāds ierodas šeit kājām. Lai kas tas arī būtu, šis vīrietis nebija iepriekš pieteicis vizīti. Cilvēki, kas vēlas atstāt mītnē savus suņus, vienmēr iepriekš par to brīdina.

      Nospriedusi, ka viņi sasniegs ēku vienā laikā, Beta pamāja vīrietim ar roku un bija ļoti pārsteigta, ka viņš sastingst, viņu ieraugot. Arī suns apstājās un saspicēja ausis. Pirmais, kas Betai iešāvās prātā – suns ir ļoti līdzīgs Oliveram, vācu aitu sunim, ko Nena atveda mājās, kad Betai bija trīspadsmit. Tāds pats melni brūns kažoks, tāds pats galvas pagrieziens, tāda pati drosmīga stāja svešinieku klātbūtnē. Nē, Olivers viņu nebiedēja. Pa dienu viņš bija Dreika suns, bet naktī vienmēr gulēja pie viņas gultas, jo Betas klātbūtnē viņš allaž jutās ērti.

      Iegrimusi atmiņās par Dreiku un Oliveru, viņa pirmajā mirklī pat nepamanīja, ka svešinieks vēl nav izkustējies no vietas. Un neko nav sacījis. Dīvaini. Varbūt viņš cerēja satikt Nenu. Svešinieka seju viņa nespēja saskatīt, pār to krita ēna. Piegājusi pie biroja, viņa noņēma zīmīti un atvēra durvis. Gan jau vīrietis ienāks, kad būs tam gatavs. Apgājusi letei otrā pusē un ieraudzījusi ar vinilu apvilkto krēslu, viņa atskārta, ka aizmirsusi dvielīti. Sasodīts!

      Nospriedusi, ka jāsagatavo veidlapa, lai noformētu svešinieka suņa uzņemšanu, viņa paķēra no dokumentu skapja lapu un piestiprināja to uz dokumentu paliktņa. Beta sameklēja pildspalvu un kopā ar veidlapu nolika uz letes tieši tajā mirklī, kad durvīs parādījās svešinieks un viņa suns. Viņi saskatījās, vīrietis pasmaidīja; tā bija viena no retajām reizēm Betas mūžā, kad viņa bija zaudējusi valodu.

      Tas nebija saistīts ar skatienu kādu vīrietis viņai veltīja. Lai cik neprātīgi tas liktos, vīrietis lūkojās uz viņu tā, it kā viņi būtu pazīstami. Bet viņa nekad šo vīrieti nav satikusi;

      to viņa droši var apgalvot. Viņa noteikti vīrieti atcerētos, kaut vai tāpēc, ka viņš atgādināja Dreiku. Gluži kā Dreiks, vīrietis bija gandrīz sešas pēdas garš un kalsns, muskuļainām rokām un platiem pleciem. Saulē pabalējušies džinsi un T krekls izcēla viņa raupjo ārieni.

      Bet tās arī viss. Dreika acis bija brūnas ar gaišbrūnu maliņu, savukārt svešinieka acis bija zilas. Ja Dreiks vienmēr apcirpa īsus matus, svešinieks bija noaudzis, pat mežonīgs. Beta ievēroja, ka svešinieks nebija pārāk nosvīdis, lai gan bija ieradies kājām.

      Piepeši viņā pamodās pašpārliecinātība, un viņa aizgriezās tieši brīdī, kad svešais spēra soli tuvāk letei. Ar acs kaktiņu viņa vēroja, kā vīrietis paceļ plaukstu un dod sunim zīmi. Viņa tūkstošiem reižu bija redzējusi Nenu tā darām. Svešinieka suns, kurš sekoja pat niecīgākai kustībai, sastinga uz vietas. Tātad suns ir labi apmācīts, tas nozīmē, ka vīrietis ieradies, lai suni uz kādu laiku atstātu viesnīcā.