Beta jau kādu laiku apsvēra domu aiziet līdz mājai pēc glāzes ūdens ar ledu, tomēr viņu mocīja dīvaina nojauta, ka, tikko viņa izies no kabineta, pēc paklausības skolā nodotā kokerspaniela ieradīsies tā saimnieki. Viņi bija zvanījuši pirms pusstundas, lai paziņotu, ka ir jau ceļā – mēs būsim pēc desmit minūtēm! – turklāt tie bija cilvēki, kuri varētu nesaprast, kāpēc viņu sunim nācies nosēdēt būrī kādu minūti ilgāk, īpaši tādam, kurš divas nedēļas pavadījis prom no mājām.
Vai viņi jau ieradušies? Protams, nē.
Ja Bens būtu mājās, viss būtu daudz vienkāršāk. Beta bija redzējusi dēlu baznīcā kopā ar tēvu – zēns izskatījās sadrūvējies, kā jau viņa bija paredzējusi. Viesošanās pie tēva viņam nešķita interesants pasākums. Bens bija zvanījis vakarā pirms gulētiešanas un stāstījis, ka Kīts lielāko vakara daļu nosēdējis vienatnē uz lieveņa, bet viņš pa to laiku uzkopis virtuvi. Ko tas varētu nozīmēt, Beta prātoja. Kāpēc viņš vienkārši nespēj baudīt laiku, ko pavada kopā ar dēlu? Kāpēc nevar vienkārši apsēsties un aprunāties ar zēnu? Bens noteikti bija bērns, ar kuru viegli var saprasties, un tas nebija viņas subjektīvais spriedums. Labi, lai tā būtu, varbūt viņa tomēr ir subjektīva, tomēr kā skolotāja viņa pavada laiku kopā ar daudz un dažādiem bērniem, tāpēc zina, ko runā. Bens ir gudrs. Benam ir laba humora izjūta. Benam ir laba sirds. Bens ir pieklājīgs. Bens ir lielisks, un Betu darīja traku apziņa, ka Kīts ir tik neaptēsts, ka to neredz.
Viņa tik labprāt tagad būtu mājā un darītu… kaut ko. Vienalga ko. Pat mazgāt veļu bija daudz interesantāk nekā dirnēt šeit. Šeit viņai ir pārāk daudz laika domāšanai. Ne jau tikai par Benu, bet arī par Nenu. Un to, vai varēs šogad mācīt bērnus. Un pat par savu personisko dzīvi, kas nebeidza viņu apbēdināt. Tas būtu tik lieliski, viņa prātoja, satikt kādu īpašu cilvēku, kādu, ar ko kopā smieties, kurš mīlētu Benu tikpat stipri, cik viņa. Vai satikt vīrieti, ar kuru iet kopā vakariņās vai uz kino. Normālu vīrieti, kurš atcerētos, ka restorānā servjete jāieklāj klēpī, un šad tad atvērtu viņai durvis. Tā taču nav nemaz tik nesaprātīga vēlēšanās, vai ne? Viņa nemeloja Melodijai, ka ir vājas cerības atrast šādu vīrieti šajā pilsētiņā. Viņai bija jāatzīst, ka ir izvēlīga, un, neskaitot īso aizraušanos ar Ādamu, viņa katru otro nedēļas nogali pēdējā gada laikā pavadīja mājās vienatnē. Četrdesmit nedēļas nogales no piecdesmit divām. Tik izvēlīga viņa nemaz nav. Patiesībā Ādams bija vienīgais, kurš aicināja viņu iziet kopā, tomēr neizprotamu iemeslu dēļ viņš piepeši pārstāja zvanīt. Tas arī bija viss, kas noticis viņas mīlas frontē pēdējo dažu gadu laikā.
Bet vai tādēļ jāskumst? Ja jau tik ilgi viņa nodzīvojusi bez nopietnām attiecībām, izdzīvos arī turpmāk. Lielākoties tas viņu neuztrauca. Ja vien diena nebūtu tik neizturami tveicīga, arī tagad viņa par to neraizētos. Tātad noteikti jāatvēsinās, citādi sāks vēl uzmākties domas par pagātni, bet to viņa patiešām nevēlētos. Satvērusi glāzi, viņa nolēma doties pēc ūdens. Un maza dvielīša, uz kā sēdēt.
Beta piecēlās no krēsla, pavērās uz tukšo piebraucamo ceļu, uzskribelēja zīmīti, ka atgriezīsies pēc desmit minūtēm, un piestiprināja to pie ieejas durvīm. Saule spiedīgi tveicēja, mudinot patverties vecās magnolijas pavēnī, tad turpināt ceļu pa grants klāto taku, kas veda uz māju, kurā viņa bija uzaugusi. Celta tūkstoš deviņsimt divdesmitajā gadā, tā bija paliela lauku māja ar plašu lieveni un grezni grebtu koka dzegu. Pagalmu aiz mājas, kuru no suņu mītnes un biroja ēkas atdalīja augsts dzīvžogs, apēnoja milzīgi ozoli, bet to pavēnī uz dēļu klājuma bija iekārtotas brīnišķīgas vietas maltītes baudīšanai brīvā dabā. Senākos laikos šī noteikti bijusi brīnumskaista vieta, bet, kā jau visas Hemptonas apkārtnes lauku mājas, arī šo nebija saudzējis ne laiks, ne daba. Lievenis bija nosēdies, grīdas čīkstēja, ja laukā pūta stiprāks vējš, papīri lidoja no plauktiem pat tad, ja logi bija cieši aizvērti. Interjers – gluži tas pats stāsts. Mājas karkass bija labā stāvoklī, bet interjers tā vien prasījās pēc mūsdienīgiem uzlabojumiem, jo īpaši virtuvē un vannas istabās. Nena to zināja, šad un tad par to ieminējās, bet šīs ieceres vienmēr izrādījās pārāk mazsvarīgas, lai īstenotu. Turklāt Betai bija jāatzīst, ka šai vietai piemita vienreizējs valdzinājums. Ne tikai pagalmam, kas bija īsta oāze, bet arī pašai mājai. Nena gadiem ilgi bija apmeklējusi dažādas senlietu tirgotavas. Viņa dievināja jebko, kas nāca no deviņpadsmitā gadsimta Francijas. Nedēļas nogalēs viņa ar prieku apmeklēja izpārdošanas garāžās, rakņādamās pa vecu gleznu krājumiem. Viņai ārkārtīgi patika gleznas, un viņa bija sadraudzējusies ar neskaitāmiem Dienvidu štatu gleznu galeriju īpašniekiem. Gleznas karājās teju pie visām sienām. Reiz Beta papētīja internetā un noskaidroja, ka vairāki šo mākslinieku darbi atrodas Ņujorkas Metropolitēna Mākslas muzejā, Sanmarino Hantingtona bibliotēkā, Kalifornijā. Kad viņa par to ieminējās, Nena tikai piemiedza ar aci un noteica: “Tas ir kā malkot šampanieti, vai ne?” Nenas kodolīgie izteicieni bieži vien slēpa viņas instinktus, kas bija asi kā žilete.
Uzkāpusi uz lieveņa un atvērusi mājas durvis, Beta sajuta tik spirdzinošu vēsmu, ka sastinga durvju ailē un baudīja tīkamo dzestrumu.
– Ver ciet durvis, – Nena pār plecu uzsauca, – tu laid ārā vēsumu.
Vecmāmiņa krēslā pagriezās un pārlaida mazmeitai vērtējošu skatienu.
– Izskatās, ka tev ir karsti.
– Man ir karsti.
– Cik noprotu, birojā šodien ir karsts kā krāsnī.
– Domā?
– Domāju, ka tev vajadzēja atvērt durvis uz suņu mītni, kā tev sacīju. Bet tās ir tikai manas domas. Nāc iekšā un pasēdi kādu brīdi vēsumā.
Beta piegāja tuvāk televizoram.
– Kā tad brašuļiem sokas?
– Kā burkānu buntītei.
– Vai tas nozīmē labi vai slikti?
– Vai burkāni var spēlēt beisbolu?
– Domāju, ka nē.
– Tad tu zini atbildi.
Beta pasmaidīja un devās uz virtuvi. Nena vienmēr īgņojās, ja “Braves” zaudēja spēli.
Beta izvilka no saldētavas ledus trauciņu un izknibināja no tā dažus ledus kubiciņus. Iemetusi tos glāzē, viņa to piepildīja ar ūdeni un alkaini remdēja slāpes. Atskārtusi, ka ir izsalkusi, viņa paņēma banānu no augļu trauka un atgriezās dzīvojamā istabā. Viņa iekārtojās uz dīvāna roku balsta un juta, kā sviedri iztvaiko vēsajā gaisā. Viņa uzmeta skatienu Nenai, tad spēlei televizorā. Gribējās pavaicāt, cik tad punktu komanda ir nopelnījusi, bet viņā zināja, ka Nena nenovērtēs viņas humoru. Ne šodien, kad brašuļi spēlēja kā burkāni buntītē. Ielūkojusies pulkstenī, viņa nopūtās. Laiks atgriezties birojā.
– Bija jauki pabūt pie tevis, Nena.
– Man