Gads, ko atcerēties… un gads, ko aizmirst. Domās esmu ar Jums.
Pateicības
Rakstniecība nekad nav tikai viena cilvēka darbs, un tāpēc kā allaž vēlos pateikties cilvēkiem, kuri deva man spēku pabeigt šo romānu. Pameklēju “Google” un atklāju, ka varu pateikt paldies ļoti daudzās valodās, tāpēc šoreiz nolēmu rīkoties tieši tā. Vai, neieskatoties “Google”, varēsiet nosaukt šīs valodas?
To cilvēku saraksta augšgalā, kuriem vēlos pateikties, ir mana sieva Keitija. Viņa neļauj lieki atslābt un liek sekot tam, kas notiek dzīvē. Un tas ir ļoti svarīgi. Es saviem dēliem novēlu kādu dienu atrast līdzīgas dzīvesbiedres. Thank you!
Nākamie, kam pateicos, ir mani bērni Mailzs, Raiens, Lendons, Leksija un Savanna, kuru vārdus esmu devis savu iepriekšējo romānu varoņiem. Viņu apskāvieni ir lielākā dāvana. Muchas gracias!
Vēlos pateikt paldies savai literārajai aģentei Terēzai Pārkai. Aģenta un rakstnieka attiecības ne vienmēr ir gludas – vismaz tā esmu dzirdējis sakām gan citus aģentus, gan rakstniekus. Man godīgi jāatzīst, ka strādāt kopā ar Terēzu, ir bijis fantastiski un brīnišķīgi jau kopš mūsu pirmās telefona sarunas tālajā tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektajā gadā. Viņa ir vislabākā. Gudra un pacietīga, turklāt viņai piemīt daudz vairāk veselā saprāta nekā vairumam cilvēku, kurus pazīstu. Danke schön!
Denīze Dinovi ir mana laba draudzene un cīņu biedre kino jomā, cilvēks, kuru uzskatu par vēl vienu savas dzīves svētību. Viņa producējusi trīs filmas, kas uzņemtas pēc maniem romāniem – “Naktis Rodantē”, “Vēstījums pudelē” un “Neaizmirstamā pastaiga”. Tas man ļauj justies kā vienam no laimīgākajiem rakstniekiem pasaulē. Merci beaucoup!
Dāvids Jangs, “Grand Central Publishing” izpilddirektors, allaž mani ir atbalstījis, un jūtos laimīgs, ka varu strādāt ar viņu. Arigato gozaimasu!
Jau trīspadsmit gadu par publicitāti rūpējas žurnāliste un mana draudzene Dženifera Romanello, kuras interese ir neatslābstoša un veikums allaž sagādā baudījumu. Grazie!
Edna Fārlija plāno manas uzstāšanās reizes un nogludina ikvienu problēmu, kas gadās manā ceļā. Viņa ir brīnišķīga un nelabojama optimiste, un to esmu iemācījies novērtēt. Tapadh leibh!
Hovijs Senderss ir mans filmu aģents, draugs un vēl viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu nostrādājis garus gadus. Un tas manu dzīvi ir padarījis tikai labāku. Toda raba!
Kejs Hejatjans, filmu aģents, nekad nav žēlojis savu laiku. Merci! Vai, ja jums tā labāk tīk, mamnoon!
Hārvija Džeina Kovala un Sonja Fogele ir manas neticami pacietīgās redaktores, kuras nekad nesūdzas par to, ka neievēroju darba nodošanas termiņu. Viņas manos darbos izlabo visas sīkās kļūdiņas (labi, reizēm arī lielās). Man ar nožēlu jāatzīst, ka ne vienmēr veltu tam laiku. Tātad, ja jums gadās uziet kādu kļūdu (un tas noteikti tā būs), netiesājiet viņas pārāk bargi. Tiesājiet mani, jo viņas savu darbu paveic lieliski. Jums abām saku: spasibo!
Skots Švimmers ir advokāts un viens no tiem puišiem, kas liek jums raukt pieri, ieklausoties juristu jociņos. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks un lielisks draugs. Liels paldies!
Tāpat vēlos pateikt paldies arī Mārtijam Bovenam, Kurtenijai Valenti, Ebijai Kūnai, Šēronai Krasnijai, Linnai Herisai un Markam Džonsonam. Efharisto poli!
Fotogrāfe Alise Ārtura vienmēr ir gatava skriet un darīt pēc pirmā uzaicinājuma. Viņa rada fantastiskas bildes, par kurām varu tikai teikt paldies. Toa chie! Vai xie xie!
Flegs kārtējo reizi izveidojis brīnišķīgu vāku. Shukran gazilan!
Toms Maklolins, Epifānijas skolas direktors – tā ir skola, kuru abi ar sievu palīdzējām izveidot, – ir darījis manu dzīvi bagātāku un piepildītāku. Obrigado!
Un visbeidzot vēlos pateikties arī Deividam Simpsonam, manam kolēģim Ņūbernas vidusskolā. Mahalo nui loa!
P. S. Pateicību paudu angļu, spāņu, vācu, franču, japāņu, itāļu, Skotijas gēlu, ebreju, farsi (persiešu), krievu, latviešu, grieķu, ķīniešu, arābu, portugāļu un havajiešu valodās. Tā vismaz liecina lapa, kuru uzgāju tīmeklī. Bet vai tad var ticēt visam, kas publicēts internetā?
Pirmā nodaļa
Šerifa palīgs Kīts Kleitons nedzirdēja viņus nākam, un tuvumā viņam abi patika vēl mazāk nekā pirmajā reizē. Liela nozīme bija sunim. Kītam nepatika vācu aitu suņi, un šis, lai arī stāvēja kluss un mierīgs, atgādināja Panteru, šerifa palīga Kenija Mūra policijas suni, kurš pie pirmās komandas bija gatavs klupt aizdomās turamajam kājstarpē. Lai gan viņš Mūru lielākoties uzskatīja par idiotu, tomēr nodaļā tieši viņš bija tas, ko Kīts varēja saukt gandrīz par draugu. Un jāatzīst, ka Mūrs prata pastāstīt savus piedzīvojumus tā, ka Kīts smējās locīdamies. Turklāt Mūram noteikti būtu patikušas nūdistu izklaides, kuras Kleitons tikko bija iztraucējis. Pārītis jaunu studentīšu, kailas kā no mātes miesām nākušas, gozējās saulē pie upes pietekas. Kopš ierašanās bija pagājušas vien dažas minūtes, un viņš bija paspējis ar digitālo kameru uzņemt tikai pāris kadru, kad aiz hortenziju krūma manīja parādāmies trešo meiteni. Aši iemetis fotoaparātu krūmos sev aiz muguras, viņš iznāca no slēpņa un aizšķērsoja meitenei ceļu.
– Tā, kas mums te ir? – viņš stiepa vārdus, mudinot meiteni aizstāvēties.
Kītam nepatika apziņa, ka ir pieķerts, tāpat viņš nebija apmierināts ar pliekano frāzi. Parasti sakāmais bija glaimīgāks. Daudz glaimīgāks. Par laimi, meitene bija pārāk apstulbusi, lai to pamanītu, un atkāpjoties gandrīz paklupa. Viņa izstostīja kaut ko līdzīgu atbildei, ar rokām vienlaikus cenšoties piesegt kailumu. Kīts šos pūliņus vēroja gluži kā “Tvistera” spēlētājas solo priekšnesumu.
Viņš pat nepapūlējās novērst skatienu. Tikai pasmaidīja un izlikās, ka neskatās uz viņas kailo augumu, it kā tikšanās ar kailām sievietēm meža vidū būtu gluži ikdienišķs notikums. Turklāt tagad Kīts nešaubījās, ka meitene pat nenojauš par viņa fotokameru.
– Tagad nomierinies. Kas te notiek? – viņš jautāja.
Viņš ļoti labi zināja, kas notiek. Ik vasaru vairākas reizes, bet jo īpaši augustā, studentes no Čepelhilas Ziemeļkarolīnā, kuras devās uz pludmali, lai pirms rudens semestra baudītu pēdējo garākas atpūtas iespēju Emeraldailā, bieži vien izmeta līkumu pa veco, izdangāto, mežstrādnieku iebraukto ceļu, kurš apmēram jūdzes garumā līkločiem ievijās nacionālā parka teritorijā, lai atdurtos vietā, kur Svonkrīka meta asu loku uz Sautriveras pusi. Upītes ielokā atradās oļiem klāta pludmale, kuru bija iecienījuši nūdisti. Kā tas noticis, Kleitonam nebija ne jausmas, tomēr viņš bieži vien aizbrauca līdz Svonkrīkas pludmalei cerībā uz veiksmi. Pirms divām nedēļām viņš redzēja sešas skaistules; šodien te bija tikai trīs, un divas no tām, kas gulēja, atlaidušās uz dvieļiem, jau sniedzās pēc krekliem. Lai gan viena no viņām bija pārāk apaļīga, abām pārējām, ieskaitot bruneti, kura stāvēja viņa priekšā, bija tāds augums, kura dēļ studentu brālības puiši būtu gatavi uz visu. Un šerifa palīgi arīdzan.
– Mēs nezinājām, ka te kāds ir! Mēs domājām, ka viss būs kārtībā!
Meitenes seja bija tieši tik nevainīga, lai Kīts nodomātu:
vai tētuks nelepotos, ja zinātu, uz ko viņa mazā meitiņa ir spējīga? Viņš pat iztēlojās, ko meitene atbildētu, bet viņš bija uniformā, tāpēc zināja, ka jāizturas kā amatpersonai. Turklāt viņš apjauta, ka izaicina veiksmi; ja paklīstu runas, ka apkārtnē patrulē šerifa ļaudis, koledžas meitenes turpmāk te vairs nerādītos. Par šādu iespēju viņš pat domāt negribēja.
– Iesim, aprunāsimies ar tavām draudzenēm.
Kīts sekoja meitenei uz pludmali, vērodams tās neveiksmīgos centienus piesegt pēcpusi. Tā bija īsta izrāde. Kad abi iznāca klajumā upes krastā, divas pārējās jau bija uzvilkušas krekliņus. Tumšmate teciņiem metās pie draudzenēm un naski paķēra dvieli, apgāzdama dažas pusizdzertas alus skārdenes.