– Hmm… Kā būtu ar Hosē?
– Lieliska doma! Pajautā viņam. Hosē būtu gatavs uz visu tevis dēļ. Pēc tam piezvani Grejam un noskaidro, kur viņš mūs vēlas pieņemt.
Mani dažreiz kaitina Keitas nevērīgā attieksme pret Hosē.
– Tev pašai vajadzētu viņam piezvanīt. – Kuram? Hosē? – Keita izsmējīgi vaicā.
– Nē, Grejam.
– Ana, viņu vieno tuvība ar tevi, nevis mani.
– Tuvība? – es negaidīti spalgi atkārtoju. – Keita, es viņu gandrīz nemaz nepazīstu!
– Jūs vismaz esat tikušies, – Keita sausi atgādina. – Un izskatās, ka viņš vēlas tevi labāk iepazīt. Piezvani viņam, Ana! – draudzene pavēl un nomet klausuli. Dažreiz viņa spēj būt biedējoši valdonīga. Es uzmetu pārmetošu skatienu savam mobilajam telefonam un izbāžu mēli.
Kamēr es ierunāju ziņu Hosē balss pastā, noliktavā ienāk Pols, meklēdams smilšpapīru.
– Klau, Ana, mēs esam diezgan aizņemti, – viņš labsirdīgi atgādina.
– Jā, atvaino, – es nomurminu un pagriežos, lai dotos prom.
– Kā tu pazīsti Kristjenu Greju? – Pols tēloti nevērīgā balsī painteresējas.
– Man nācās viņu intervēt studentu avīzes vārdā. Keita bija saslimusi. – Es paraustu plecus, cenzdamās izklausīties vienaldzīga, bet man tas izdodas tikpat slikti kā Polam.
– Kristjens Grejs mūsu veikalā. Kurš to varētu iedomāties? – Pols izbrīnīts pašūpo galvu, it kā mēģinātu atgūties. – Labi, vai nevēlies vakarā aiziet kaut ko iedzert?
Vienmēr, kad Pols atgriežas mājās, viņš aicina mani uz tikšanos, un es vienmēr atsakos. Tas ir mūsu rituāls. Man nekad nav šķitis, ka ir prātīgi veidot attiecības ar priekšnieka brāli, turklāt Polam piemīt amerikānisks vienkārša puiša šarms, tomēr viņš nelīdzinās varonim no literatūras. Un Grejs? ironiski iejautājas mana zemapziņa. Es steigšus to apklusinu.
– Vai tad netiek rīkotas ģimenes vakariņas tavam brālim par godu?
– Tas notiks rīt.
– Varbūt kādu citu reizi, Pol. Šodien man jāmācās. Pēc nedēļas jau sāksies eksāmeni.
– Reiz tu piekritīsi, Ana. – Viņš pasmaida un vēro, kā es aizsteidzos uz tirdzniecības zāli.
– Es fotografēju ainavas, nevis cilvēkus, Ana, – telefonā atskan Hosē žēlabainā balss.
– Lūdzu, lūdzu, Hosē! – es zemojos, soļiem mērodama mūsu dzīvokļa istabu un lūkodamās ārā pa logu uz dziestošo vakara gaismu.
– Dod telefonu! – Keita izķer aparātu man no rokas un atmet zīdainos, rudos matus pār plecu.
– Klausies uzmanīgi, Hosē Rodriges! Ja vēlies, lai mūsu avīzē parādītos raksts par tavu izstādi, tu rīt piedalīsies sesijā, vai skaidrs? – Keita spēj būt satriecoši skarba. – Lieliski. Ana tev piezvanīs un nosauks gan darba vietu, gan laiku. Tiksimies rīt. – Viņa aizcērt mana telefona vāciņu.
– Nokārtots. Tagad mums tikai jānospriež, kur to rīkot un cikos. Piezvani Grejam. – Viņa pasniedz telefonu man, un es jūtu vēderu sažņaudzamies. – Zvani!
Es pārmetoši uzlūkoju draudzeni un izvelku no aizmugurējās kabatas Greja vizītkarti. Dziļi ievilkusi elpu, es drebošiem pirkstiem spiežu pogas.
Viņš paceļ klausuli jau pēc otrā zvana.
– Grejs, – viņš pavisam mierīgi, vēsi atsaucas.
– Labdien, runā Anastasija Stīla. – Es pati nepazīstu savu balsi; esmu neticami satraukta. Brīdi valda klusums. Man vēderā rosās taureņi.
– Stīlas jaunkundze. Priecājos saņemt no jums ziņu. – Greja balss ir mainījusies. Šķiet, viņš ir nedaudz pārsteigts, un viņa vārdi ir piesātināti ar… siltumu. Varētu pat teikt, ka viņš runā pavedinoši. Es sāku elpot straujāk un piesarkstu, piepeši aptverot, ka Keita lūkojas uz mani, izbrīnā pavērusi muti. Vairīdamās no viņas ciešā skatiena, es iebēgu virtuvē.
– Nu, mēs labprāt sarīkotu to foto sesiju avīzes rakstam. – Elpo, Ana, elpo! Man beidzot izdodas ievilkt gaisu krūtīs. – Rīt, ja jums nav iebildumu. Kur jums būtu ērtāk, Greja kungs?
Es gara acīm redzu, kā viņš savelk lūpas sfinksas smaidā.
– Šobrīd esmu apmeties Portlendas viesnīcā “Hītmens”. Varbūt rīt pusdesmitos?
– Labi, mēs tur būsim. – Mana balss ir saraustīta un pārāk strauja, it kā es būtu bērns, nevis pieaugusi sieviete, kura drīkst piedalīties vēlēšanās un Vašingtonas štatā arī dzert alkoholu.
– Gaidīšu ar nepacietību, Stīlas jaunkundze. – Es iztēlojos nerātno mirdzumu Greja acīs. Kā viņam izdodas dažos vārdos ieslēpt tik daudz vilinošu solījumu? Es beidzu sarunu, un Keita gaida mani virtuvē. Viņa izskatās baiļu pārņemta.
– Anastasija Roza Stīla! Tev viņš patīk! Nekad vēl neesmu tevi redzējusi vai dzirdējusi tik… tik pārņemtu ar kādu. Tu pat sarksti!
– Keita, tu taču zini, ka es vienmēr sarkstu. Tas ir nelāgs paradums. Nerunā muļķības, – es atcērtu, un draudzene pārsteigta samirkšķina acis, jo nav pieradusi pie šādiem dusmu izvirdumiem. To redzot, es atmaigstu. – Grejs man šķiet… biedējošs. Tas arī viss.
– “Hītmens” ir viņam īsti piemērots, – Keita noņurd.
– Es piezvanīšu direktoram un pajautāšu, kur sarīkot fotografēšanos.
– Es pagatavošu vakariņas. Pēc tam man jāmācās. – Aizkaitinājums vēl nav nozudis, un es atveru virtuves skapi, lai sāktu darbu.
Naktī man neizdodas atpūsties. Es grozos no vieniem sāniem uz otriem, sapņodama par dūmakaini pelēkām acīm, kombinezonu, garām kājām, slaidiem pirkstiem un tumsā slīgstošām, vēl neizzinātām vietām. Divas reizes es uztrūkstos no miega, sirdij skaļi dauzoties, un sadusmojos, iedomājusies, kāda izskatīšos no rīta. Spēcīgi iebelzusi pa spilvenu, es mēģinu nomierināties.
Viesnīca “Hītmens” atrodas pašā Portlendas centra vidū. Iespaidīgā, brūnā akmens ēka tika pabeigta tieši pirms ekonomikas sabrukuma divdesmito gadu beigās. Es vedu Hosē un Trevisu savā mašīnā, bet Keita mums seko savējā, jo visi nevaram satilpt manā nelielajā automobilī. Treviss ir Hosē draugs un palīgs, kurš rūpēsies par gaismošanu. Keitai izdevies panākt, ka mūsu rīcībā bez maksas tiks nodota vesela istaba, jo viņa apsolījusi pieminēt viesnīcu savā rakstā. Kad viņa reģistratorei paskaidro, ka esam ieradušies fotografēt Kristjenu Greju, mums nekavējoties piešķir apartamentus. Tomēr tie ir tikai parasta izmēra apartamenti, jo izrādās, ka Greja kungs jau ieņēmis plašāko numuru visā ēkā. Mūs pavada pārmērīgi dedzīgs sabiedrisko attiecību speciālists, ļoti jauns un nezināmu iemeslu dēļ arī ārkārtīgi satraukts. Man rodas aizdomas, ka viņu samulsinājis Keitas skaistums un valdonīgums, jo viņš ir kā māls manas draudzenes rokās. Istabas ir elegantas, gaumīgas un grezni mēbelētas.
Pulkstenis ir deviņi, tātad mums ir pusstunda, lai visu sagatavotu. Keita līdzinās neapturamam viesulim.
– Hosē, man šķiet, ka vajadzētu fotografēt pret to sienu, vai piekrīti? – Viņa