Plastmasas savilcējiem?
– Mēs piedāvājam dažāda garuma savilcējus. Vai gribat, lai jums tos parādu? – es drebošā balsī jautāju. Savaldies, Stīla!
Greja nevainojami gludā piere nedaudz savelkas. – Jā, lūdzu. Ejiet pa priekšu, Stīlas jaunkundze, – viņš nosaka. Es apeju apkārt letei, cenzdamās kustēties nevērīgi, bet patiesībā ļoti pūlos nenokrist, jo kājas piepeši šķiet veidotas no želejas. Šobrīd es ļoti priecājos, ka uzvilku savus labākos džinsus.
– Tie atrodas astotajā plauktā kopā ar elektronikas precēm. – Mana balss izskan pārāk moži, un es ielūkojos Grejam acīs, bet tūlīt pat to nožēloju. Sasodīts, cik viņš ir pievilcīgs!
– Tikai pēc jums, – viņš klusi nosaka, ar elegantu koptās rokas žestu norādīdams ceļu.
Pūlēdamās apvaldīt strauji pukstošo sirdi, es vedu Greju pie īstā plaukta. Kāpēc viņš ir Portlendā? Kāpēc viņš atnāca uz šo veikalu? Un kāda pavisam sīka, ļoti reti izmantota smadzeņu daļa, kas droši vien atrodas netālu no zemapziņas mājokļa, sūta domu: viņš atnācis pie tevis. Nē, tas nevar būt! Es nekavējoties noraidu šo iespēju. Kāpēc gan šis izskatīgais, ietekmīgais, izglītotais vīrietis gribētu satikt mani? Tam nav iespējams noticēt.
– Vai jums Portlendā ir darīšanas? – es spalgā balsī iejautājos, it kā būtu iecirtusi pirkstu durvīs. Nolādēts! Tikai mieru, Ana!
– Es apraudzīju universitātes lauksaimniecības fakultāti. Tā darbojas Vankūverā. Šobrīd es finansēju pētījumus saistībā ar ražu rotāciju un augsnes zinātni, – Grejs bezkaislīgi atbild. Nu, vai saprati? Viņš nemaz negribēja satikt tevi, mana zemapziņa pasmīkņā, un es nosarkstu, savu dīvaino domu mulsināta.
– Vai tā ir daļa no jūsu plāna pabarot pasauli? – es smaidīdama jautāju.
– Apmēram, – viņš piekrīt, saraukdams lūpu kaktiņus augšup.
Mēs sasniedzam plauktu, un Grejs aplūko mūsu piedāvātos plastmasas savilcējus. Ko gan viņš grasās ar tiem darīt? Nespēju viņu iztēloties kaut ko remontējam. Viņš laiž savus garos pirkstus pār dažādiem iepakojumiem, un es kāda nesaprotama iemesla dēļ esmu spiesta novērsties. Viņš pieliecas un izvēlas kārbu.
– Šie derēs, – viņš nosaka, noslēpumaini smaidīdams.
– Vai gribēsiet vēl kaut ko?
– Jā. Maskēšanas lenti.
Maskēšanas lenti?
– Vai jūs remontējat māju? – Tiklīdz vārdi izskanējuši, es vēlos tos ņemt atpakaļ. Viņam noteikti ir darbinieki vai nolīgti strādnieki, kas ar to nodarbojas.
– Nē, neremontēju, – Grejs atbild un pasmīn, un man rodas nelāga sajūta, ka viņš par mani smejas.
Vai es esmu tik uzjautrinoša? Varbūt izskatos jocīga?
– Lūdzu, šeit, – es apjukusi aicinu. – Maskēšanas lente atrodas dekoratīvo elementu plauktā.
Viņš seko man un klusi jautā: – Vai jau sen šeit strādājat? – Viņa skatiens ir biedējoši ciešs, un es atkal piesarkstu. Sasodīts, kāpēc tas visu laiku notiek? Es jūtos kā četrpadsmit gadus vecs skuķis, neveikla un neiederīga. Skaties tikai uz priekšu, Stīla!
– Četrus gadus, – es atbildu, kad esam nonākuši pie mērķa. Gribēdama novērst domas no vīrieša, es pieliecos un paņemu divu dažādu platumu maskēšanas lentes.
– Es ņemšu šo, – Grejs klusi nosaka, rādīdams uz platāko, un es to pasniedzu viņam. Pavisam īsu mirkli mūsu pirksti saskaras, un atkal rodas sajūta, ka starp mums plūst strāva; tā izšaujas caur mani, it kā es būtu pieskārusies kailam vadam, un aiztraucas līdz kādai svešādai, neiepazītai vietai dziļi pavēderē. Es spēji ievelku elpu un izmisīgi cenšos atgūt līdzsvaru.
– Vai gribat vēl kaut ko? – es aizelsusies izdvešu, un Grejs nedaudz iepleš acis.
– Virvi. – Viņa balss ir tikpat aizsmakusi kā manējā.
– Nāciet šurp. – Es pieliecu galvu, slēpdama kaistošos vaigus, un dodos uz plaukta pusi.
– Kāda virve jums vajadzīga? Mēs piedāvājam sintētisko un dabisko šķiedru… pinumu… plastmasas kabeļus… – Es apklusu, ieraudzījusi, kā satumst viņa acis. Jēzus Marija!
– Piecus jardus dabiskās šķiedras virves, lūdzu.
Pirkstiem drebot, es nomēru prasīto, juzdama sev pievērstu Greja kvēlo skatienu. Es neuzdrošinos palūkoties uz viņu. Kāpēc es tā kautrējos? Izņēmusi no džinsu aizmugurējās kabatas salokāmo nazi, es pārgriežu virvi un kārtīgi saritinu to. Notiek brīnums, un man izdodas neiecirst sev pirkstā.
– Vai bērnībā bijāt gaidu organizācijā? – viņš painteresējas, vīrišķīgajām lūpām uzjautrinājumā izliecoties. Neskaties uz viņa muti, Ana!
– Nodarbības grupās nav manā gaumē, Greja kungs.
Viņš sarauc uzaci.
– Kas ir tavā gaumē, Anastasija? – viņš glāsmainā balsī jautā, un viņa lūpās atgriežas noslēpumainais smaids. Es uzlūkoju viņu, nespēdama parunāt, un mana zemapziņa izmisusi lūdzas, lai saglabāju mieru.
– Grāmatas, – es nočukstu, kaut gan domās saucu: “Tu! Tu esi manā gaumē!” un dusmojos uz savu prātu, kas aizrāvies ar tik nesasniedzamiem sapņiem.
– Kādas grāmatas? – Grejs pieliec galvu uz sāniem. Kāpēc tas viņu tā interesē?
– Nu, pavisam parastas. Klasiskie romāni. Pārsvarā angļu literatūra.
Apdomādams manu atbildi, viņš paberzē zodu ar garo rādītājpirkstu un īkšķi. Vai arī ļoti garlaikojas un cenšas to slēpt. Es kā apburta viņu vēroju, līdz atceros, ka vajadzētu mainīt tematu.
– Vai jums vajadzīgs vēl kaut kas?
– Nezinu. Ko jūs ieteiktu?
Man nav ne jausmas, ko viņš vispār grasās darīt; kā es varētu kaut ko ieteikt?
– Cilvēkam, kurš pats nodarbojas ar mājas remontu?
Grejs pamāj, acīm uzjautrinājumā iedzirkstoties. Es piesarkstu, un mans skatiens aizmaldās pie viņa piegulošajiem džinsiem.
– Kombinezonu, – es atbildu un jau nākamajā mirklī aptveru, ka vairs nekontrolēju to, kas nāk pār manām lūpām.
Grejs sarauc uzaci.
– Lai jūs nenotraipītu drēbes, – es paskaidroju, norādīdama uz viņa biksēm.
– Es varētu tās novilkt, – viņš smīnēdams ierosina.
– Emm… – Man atkal kaist vaigi. Es droši vien jau esmu tikpat sarkana kā Komunistiskās partijas manifests. Apklusti! Apklusti tūlīt pat!
– Es nopirkšu kombinezonu. Negribu sabojāt savas dārgās drēbes, – Grejs uzjautrināts nosaka.
Mani centieni padzīt no prāta ainu, kurā viņš stāv manā priekšā bez biksēm, ir neveiksmīgi.
– Vai vēlaties vēl kaut ko? – es nopīkstu, pasniegdama viņam zilu kombinezonu.
Grejs izliekas manu jautājumu nedzirdam.
– Kā