– Un neizlaid matus, – viņš noņurd.
– Bet…
– Nekādu iebildumu, Anastasija. Tu esi ļoti skaista. Un es vēlos būt tas, kurš tevi izģērbs.
Es saraucu pieri.
– Sakravā drēbes, ko ņemt līdzi, – Kristjens pavēl. – Tev tās būs vajadzīgas. Lielais čemodāns ir pie Teilora.
– Labi. – Kas viņam padomā? Viņš nav atklājis man, kurp dosimies. Man pat šķiet, ka to nezina neviens. Miai un Keitai neizdevās izvilināt no viņa patiesību. Es pametu skatienu apkārt un pieeju pie mātes, kas stāv blakus Keitai.
– Es nepārģērbšos.
– Kāpēc? – māte jautā.
– Kristjens grib, lai atstāju mugurā šo. – Es paraustu plecus, it kā ar to viss būtu izskaidrots. Viņa uz brīdi sarauc pieri.
– Tu nesolīji pakļauties, – viņa iejūtīgi atgādina. Keita mēģina apslāpēt spurdzienu, izliekoties, ka klepo. Es samiedzu acis. Ne viņai, ne manai mātei nav ne jausmas, cik kvēls bija mans strīds ar Kristjenu par šo jautājumu. Es negribu par to atkal domāt. Mans Kristjens prot uzmest lūpu… un murgot. Šīs atmiņas liek man atgūt nopietnību.
– Zinu, māt, bet viņam patīk šī kleita, un es vēlos viņam izdabāt.
Māte manāmi atmaigst. Keita paceļ skatienu pret debesīm un smalkjūtīgi aizvirzās prom, atstādama mūs divatā.
– Tu izskaties burvīgi, bērns. – Karla saudzīgi parausta manu atrisušo matu sprogu un noglāsta man zodu. – Es ar tevi ļoti lepojos, mīļā. Tu padarīsi Kristjenu ļoti laimīgu. – Viņa ievelk mani apskāvienā.
Ak, māt!
– Nespēju noticēt, cik pieaugusi tu šobrīd izskaties. Jaunas dzīves sākums… Tikai atceries, ka vīrieši ir no citas planētas, un viss būs labi.
Es iespurdzos. Kristjens vispār ir no pavisam citas galaktikas. Ja vien viņa zinātu!
– Paldies, māt.
Rejs pienāk mums klāt, sirsnīgi smaidīdams.
– Tu esi radījusi brīnišķīgu meiteni, Karla, – viņš saka, acīm lepnumā mirdzot. Viņš savā melnajā smokingā un gaiši sārtajā vestē izskatās ļoti šarmants. Es jūtu asaras sariešamies acīs. Ak nē… pagaidām man izdevies neraudāt.
– Toties tu viņu pieskatīji un palīdzēji viņai pieaugt, Rej. – Karlas balsī ieskanas ilgas.
– Un katra minūte man bija kā dāvana. Tu esi lieliska līgava, Anija. – Rejs atglauž man aiz auss to pašu atrisušo šķipsnu.
– Tēt… – Es apslāpēju šņukstu, un viņš mani aši, neveikli apskauj.
– Turklāt būsi varena sieva, – viņš aizsmacis nočukst.
Kad tēvs palaiž mani vaļā, man blakus jau stāv Kristjens. Rejs sirsnīgi paspiež savam jaunajam znotam roku. – Pieskati manu meiteni, Kristjen.
– Tas ietilpst manos plānos, Rej. Un Karla. – Viņš pamāj manam tēvam un noskūpsta māti uz vaiga.
Pārējie kāzu viesi sastājušies plašā lokā, caur ko mums jāiziet, lai tiktu līdz mājas fasādei.
– Vai esi gatava? – Kristjens jautā.
– Jā.
Viņš satver manu plaukstu, un mēs ejam zem viesu paceltajām rokām. Viņi sauc mums laba vēlējumus un apsveikumus un apbārsta mūs ar rīsiem. Pašā loka galā mūs gaida Greisa un Keriks, kas smaida un apskauj mūs. Greisa atkal grasās raudāt, un mēs steidzīgi atvadāmies.
Teilors stāv pie Audi SUV, gatavs vest mūs projām. Kristjens atver man mašīnas durvis, bet es pagriežos un metu savu balto un sārto rožu pušķi jaunajām sievietēm, kas sapulcējušās tuvumā. Mia to noķer un triumfēdama paceļ gaisā; viņas seju rotā starojošs smaids.
Es iesēžos mašīnā, smiedamās par Mias bezbailīgo ķērienu, un Kristjens pieliecas, paceldams manas kleitas malu. Kad esmu droši iekārtojusies, viņš pamāj viesiem atvadas.
Teilors atver viņam mašīnas durvis. – Apsveicu, kungs.
– Pateicos, Teilor, – Kristjens atbild, nosēzdamies man blakus.
Mašīna sakustas, un kāzu viesi apber to ar rīsiem. Kristjens satver manu plaukstu un noskūpsta pirkstu kauliņus.
– Vai pagaidām viss ir labi, sieva?
– Pat lieliski, vīrs. Kurp mēs dodamies?
– Uz lidostu, – viņš vienkārši atbild, savilcis lūpas sfinksas smaidā.
Hmm… kas viņam padomā?
Teilors nebrauc uz izlidošanas terminālu, kā biju gaidījusi; viņš vada mašīnu caur apsargātajiem vārtiem un tieši uz lidlauka. Ko tas nozīmē? Bet jau nākamajā mirklī es pamanu Kristjena lidmašīnu, kam uz sāniem ar lieliem, ziliem burtiem rakstīts Grey Enterprises Holdings, Inc.
– Nevar būt! Vai tu atkal izmanto uzņēmuma īpašumu savtīgos nolūkos?
– Cerams, Anastasija. – Kristjens plati smaida.
Teilors aptur mašīnu pie pakāpieniem, kas ved uz lidmašīnas durvīm, un izlec ārā. Kristjens izkāpj, abi brīdi sarunājas, un Kristjens atver manas durvis, bet neatkāpjas, lai ļautu man izkāpt; viņš ieliecas salonā un paceļ mani uz rokām.
Oho! – Ko tu dari? – es spalgā balsī vaicāju.
– Nesu tevi pār slieksni, – viņš atbild.
Vai tam nevajadzēja notikt mājās?
Kristjens bez manāmas piepūles uznes mani augšā pa kāpnēm, un Teilors mums seko, nesdams manu mazo čemodānu. Viņš noliek to uz lidmašīnas durvju sliekšņa, pirms atgriežas pie mašīnas. Salonā mūs gaida Kristjena pilots Stefans, ģērbies formastērpā.
– Laipni lūdzam, Greja kungs un kundze! – Viņš plati smaida.
Kristjens noliek mani zemē un paspiež Stefanam roku. Viņam blakus stāv tumšmataina sieviete, apmēram trīsdesmit četrus gadus veca, un arī viņai mugurā ir formastērps.
– Apsveicu jūs abus, – Stefans turpina.
– Pateicos, Stefan. Anastasija, jūs abi esat pazīstami. Viņš šodien būs lidojuma kapteinis, un šī ir otrā pilote Beiglija.
Viņa nosarkst, dzirdot savu uzvārdu, un strauji mirkšķina plakstiņus. Es tik tikko apvaldu vēlmi izbolīt acis. Jau kārtējā sieviete zaudējusi galvu mana pārāk glītā vīra dēļ.
– Priecājos ar jums iepazīties! – Beiglija vītero. Es viņai laipni uzsmaidu, Kristjens galu galā pieder man.
– Vai viss sagatavots? – Kristjens viņiem abiem jautā, un es tikmēr aplūkoju salonu. Iekārtojumā galvenie toņi ir gaišs kļavas koks un krēma krāsas āda. Viss izskatās ļoti labi. Salona otrā malā stāv vēl viena jauna sieviete – ļoti skaista brunete.
– Jā, viss ir pabeigts. Laika apstākļi no šejienes līdz Bostonai ir labi.
Bostonai?
– Un brāzmas?
– Tikai pie pašas Bostonas. Virs Šenonas ir fronte, kas varētu mūs nedaudz pašūpot.
Šenona? Īrijā?
– Skaidrs. Nu, es ceru to visu nogulēt, – Kristjens lietišķi paziņo.
Nogulēt?
– Mēs