– Es gribu saprast, kādas viltības tu izmantoji, lai iegūtu šādu izskatu. – Bakingems satvēra un paspaidīja manu augšstilbu. Es apņēmos nekustēties, kaut gan man sāpēja. Hercogs vispirms nopētīja vienu kāju, pēc tam otru, tad pacēla manu tuniku, un es jutu vaigus iekvēlojamies. Auksts gaiss skāra manu kailo vēderu, un Bakingems vērsās pie mana tēva: – Grūti noticēt, ka neesi piebāzis viņa drēbes ar zāģskaidām, lai izveidotu šīs nevainojamās līnijas.
Man gribējās pateikt, ka vecāki nav mani piebāzuši. Bet viņi vēl joprojām vīstītu mani ciešos apsējos, lai aizkavētu augšanu, ja es nebūtu iemācījies saliekties neiespējamos līkumos un atraisīt mezglus ar zobiem.
– Šādu manu dēlu radīja Dievs, – tēvs sacīja. – Vēl kādu, kurš līdzinātos Džefrijam, jūs diezin vai sastapsiet.
Kad hercogs pašķīra manas lūpas un nopētīja zobus, es centos nesarauties.
Tēvs satvēra mani aiz matiem virs skausta un parāva galvu, līdz mana mute pavērās. Viņš pagrieza mani pret sveces liesmu, lai apgaismotu tālākos zobus. – Džefrija prāts ir ass kā mans nazis. Viņš apguva franču valodu, kad mums blakus ievācās hugenoti.
– Miesnieka dēls runā franciski? Tas viņam noderēs, jo karaliene nepūlas mācīties angļu mēli.
– Ja mans puika ir kaut ko dzirdējis, tad atcerēsies to mūžīgi.
– Tādu prasmi es varēšu izmantot galmā. – Bakingems pielika pirkstu pie vaiga. Es aizgrābts vēroju viņa seju. Bārda bija rūpīgi kopta un smaila, ūsas auga kuplas uz abām pusēm. Kastaņbrūnās spalviņas piesaistīja skatienu mutei; augšlūpa bija nedaudz pilnīgāka nekā apakšējā, un abas šķita veidotas nedaudz sievišķīgi. Es nekad nebiju redzējis tik tīru cilvēku.
– Džefrij, es tevi padarīšu par karali galma nerru vidū, – Bakingems solīja. – Pretī es pieprasu pilnīgu uzticību. Labākais veids, kā atbrīvoties no pretinieka galmā, ir izdomāta apsūdzība nodevībā. Tās mēdz būt ļoti sarežģītas. Ja es kritīšu, mani kalpotāji, arī tu, varētu nokļūt uz ešafota kopā ar mani. Bet mēs vairs nerunāsim par tik drūmām izredzēm. Tu atšķetināsi manu ienaidnieku viltības. Neviens neturēs tevi aizdomās pat pēc tam, kad atklāsies viņu ļaundarība. Tu izskaties nevainīgs kā eņģelis, kaut gan esi dabas kļūda.
Dzirdot šo vārdu, es nesarāvos. Četrpadsmit gadu vecumā biju pie tā pieradis. Tas mani vairs nesaraudināja. – Ienaidnieki, Jūsu Gaišība? – es jautāju.
– Vai esi dzirdējis par nelielajām nepatikšanām Kadisā?
Atgriešanās ar trešdaļu no visiem kuģiem man nešķita “nelielas nepatikšanas”.
– Galms ir pilns ar ļaudīm, kas apņēmušies izmantot šo neveiksmi, lai mani iznīcinātu. Viņi melo karalim par mani. To pašu viņi darīja ar Viņas Majestātes tēvu, kurš mani mīlēja. Ienaidnieki bija pārliecināti, ka es zaudēšu labvēlību, kad tronī kāps Čārlzs, bet es kļuvu par viņa labāko draugu, pat brāli visā, izņemot asinis. Tagad šie ienaidnieki uzskata, ka man ir pārāk liela ietekme pār Viņa Majestāti. Daži pat novēl man nāvi.
Es centos iztēloties, kā hercogu ķer šāds likteņa trieciens. Viņš likās paceļamies pāri tādiem miesas ierobežojumiem. Kas notiktu ar ģimenēm viņa īpašumos, ja šie cilvēki piesavinātos hercoga zemi?
Bakingems salti pasmaidīja. – Arī karaliene priecātos, ja es pazustu. Bet viņai vēl nav pat septiņpadsmit gadu. Viņa ir pārāk nepieredzējusi, lai saprastu, ka manu vietu ieņems kāds cits. Un šis cilvēks varētu izmantot karaļa labvēlību sliktākiem mērķiem nekā es. Mūsu pienākums ir glābt karalieni no viņas pašas.
– Labi, Jūsu Gaišība, – es atbildēju.
– Tātad viss ir nokārtots. Es aizvedīšu tevi uz galmu. Karalienes iecienītā izklaide ir krāt tādus retumus kā tu. Viņa izturas kā izlutināts bērns, rotaļājas ar saviem īpašajiem draugiem un izmanto šos neparastos cilvēkus savos uzvedumos, vienlaikus atraidot tos, kas vēlas pievērst viņas uzmanību nepatīkamiem jautājumiem. Ja labi paveiksi savu darbu, Viņas Majestāte labprāt pieņems tevi kā savu mīluli. Es neesmu redzējis nevienu, kas tik dedzīgi dāvā savu pieķeršanos. Tu uzmanīgi klausīsies un visu dzirdēto atkārtosi man.
Es centos izprast savas sajūtas attiecībā pret sievieti, kas vāc cilvēkus kā mīļdzīvniekus. Bakingems pieskārās manām matu šķipsnām.
– Viņas Majestāte ir valdzinoša sieviete, Džefrij. Ne gluži skaista, bet tik dzīvespriecīga, ka pārējam nav nozīmes. – Hercogs sarauca pieri. – Neļaujies apmānam. Viņa ir Francijas karaļa acis, pāvesta ierocis. Ja viss notiktu pēc viņas gribas, Anglija pakļautos katoļiem. Vai saproti, cik bīstami ir kalpot diviem saimniekiem?
– Jā. – Man pār skaustu pārskrēja skudriņas, un es atcerējos tunikā iešūto medaļu.
Bakingems samiedza acis. – Nekad neaizmirsti, ka esi mans suns, Džefrij. Vai esi redzējis, ko tavs tēvs dara ar suņiem, kas necīnās, ja iemesti vēršu bedrē?
– Atbildi Viņa Gaišībai, Džefrij, – tēvs pavēlēja.
– Tēvs pasviež šos suņus pārējiem, kuri tos saplosa, Jūsu Gaišība. – Es biju to redzējis.
– Tas ir nepatīkami, bet nepieciešami. Nepakļāvīgie jāiznīcina, – Bakingems skaidroja. – Vai saproti?
Viņa balsī skanēja tik labestīga nožēla, ka es nevilšus viņam piekritu. – Protams, Jūsu Gaišība.
– Ceru, ka tev nevajadzēs apgūt šo mācību. Tev jāuzzina daudz kas cits. Vai jebkad esi jutis zīda skūpstu uz ādas?
Viņš saprata, ka esmu ieradies savā labākajā tērpā. – Nekad, Jūsu Gaišība.
– Tev nepieciešamas jaunas drēbes. – Hercogs uz mirkli pieskārās manai piedurknei un tad paberzēja pirkstus kopā, it kā saspiestu blusu. – Tiklīdz būs gatavs pirmais apģērbs, tu iemetīsi šo lupatu ugunī.
Es domāju par medaļu. – Manas drēbes man ir svarīgas.
Ģimene daudz upurēja, lai es varētu…
– Džefrij! – Tēvs piebikstīja man ar pirkstu. – Priecājies par saimnieka dāsnumu. Jūsu Gaišība, sakiet kaut vārdu, un es noplēsīšu drēbes viņam no muguras.
– Neraizējies, Džon. Tavs dēls ir uzticīgs vietai, no kuras cēlies. Ceru, ka reiz viņš būs tikpat padevīgs man. – Bakingems pamāja, liekot tēvam nocelt mani no galda. Hercoga zīmoggredzens gaismā uzmirdzēja.
Tēvs strauji nolika mani uz grīdas, satvēris tik cieši, ka man sāpēja ribas. Ja hercogs sūtītu mani atpakaļ uz mājām, es saņemtu vēl citus zilumus.
– Piedodiet, es nevēlējos jūs aizvainot. Turpmāk uzvedīšos labāk, – es solīju.
– Neapšaubāmi. Galmā nav vietas miesnieka dēlam. Tev nāksies radīt jaunu Džefriju Hadsonu, kurš pratīs runāt ar valsts ietekmīgākajiem augstmaņiem. Viņi apmeklē bagātīgākās dzīres, mājo greznākajos namos, un pat dārgākās izklaides viņiem šķiet garlaicīgas. Tavs pienākums būs panākt, lai karaliene pat slēptāko pārdzīvojumu mirkļos nespētu justies laimīga bez tevis. Tev jāiegūst sava vieta; tu būsi nevis galma nerrs, bet gan karalienes ēna.
Es nepratu runāt pat ar slaucēju, jo baidījos, ka viņa par mani smiesies. Tagad man vajadzēs