Mani pārņēma ļaunas nojausmas, un es vairs nespēju pretoties vēlmei sekot pārējiem menažērijas cilvēkiem. Es zināju, cik neaizsargāta būs karaliene uzvedumā, kad ienaidnieks var paslēpties neīstas miglas vālos, ielavīties pa aktieru durvīm, uzkāpt pa sastatnēm aiz dekorācijām vai glabāt ieroci zem kupla kostīma maskētu aktieru ielenkumā.
Es jau grasījos piecelties, bet uz manas rokas uzgūla milzīga ķetna, liekot atgriezties vietā. To varēja izdarīt vienīgi Vills, mans pāraugušais draugs. Septiņas pēdas un sešas collas garais sardzes seržants bija vienīgais šajā menažērijā, kurš vēl bija gatavs uzturēties man blakus – un izraisīt karalienes dusmas. No lāčādas, kas pārveidoja viņu par ļaundari gaidāmajā uzvedumā, plūda sasmacis aromāts. Es centos apvaldīt aizkaitinājumu, ko raisīja viņa labsirdība. Tas nebija viegli, ja ņem vērā to, ka viņš tūlīt izbaudīs visus šīs dzīves jaukumus, kas man bija tuvi.
– Neatmet cerību, Džefrij, – viņš nodārdināja. Cik bieži pēdējo mēnešu laikā viņš man teicis šos mierinājuma vārdus? – Viņas Majestāte atcerēsies, ko jūs viens otram nozīmējāt. Viņa tev piedos.
– Nedomāju, ka tas notiks. – Es atcerējos, kā viņas vaibsti sašķobās naidā un viņa liedz man turpmāk uzturēties viņas tuvumā. “Tavs gars ir tikpat nedabisks kā miesa, gluži kā apgalvo ārsti! Tu esi briesmonis, kas nespēj mīlēt un dāvāt uzticību pat tiem, kas bijuši labi pret tevi!”
Cik reižu pēdējo gadu laikā es bažījos, ka tā ir taisnība?
Vills izrāva mani no drūmajām domām. – Nezinu, kas noticis ar tevi un karalieni, bet laiks to sadziedēs. Jā, tu atsakies paskaidrot, kā esi viņu aizvainojis, bet es esmu pārliecināts, ka negribēji neko sliktu. Tu vienmēr esi viņu uzticīgi atbalstījis. Viņa nevar aizmirst, ka tu biji viņas pirmais patiesais draugs Anglijas galmā.
Es atkāpos no mierinājuma, ko piedāvāja Villa roka, un vēlējos, kaut spētu tik vienkārši atbrīvoties no grēkiem. – Ja es tev pateiktu, kas karalieni sadusmojis, kļūtu vēl sliktāk. Bet, ja tu zinātu, ko es izdarīju, Vill… Karaliene Elizabete ieslodzītu mani Tauerā, karalis Henrijs pavēlētu nocirst galvu. Ja tu redzētu karalienes Anrietas Marijas šausmas, pat tu mani nespīdzinātu ar savām runām par cerībām.
– Lai kas būtu noticis, tu tomēr esi viņas uzticamākais aizstāvis. Es esmu ar mieru likt uz spēles savu dvēseli. – Bija skaidrs, ka viņš gaida, lai es izsūdzu grēkus un noveļu sava noslēpuma nastu uz viņa pleciem. – Dieva dēļ, Džefrij, – Vills neatlaidās, – ja karaliene zinātu, ko esi ziedojis viņas dēļ…
– Nerunā par to. – Es drūmi iesmējos un teicu, balsij aizlūstot: – Man negribas, lai par mani smejas, Vill. Ne jau viņas priekšā. – Krietnais Vills! Viņš neatgādināja, ka mans darbs ir tēlot nerru Viņas Majestātes klātbūtnē. Es kļuvu par apsmieklu jau brīdī, kad uzrados viņas priekšā, ģērbies samazinātās bruņās, un vicināju virs galvas karogu zilā un zelta krāsā. Mirklis bija iekalts manā atmiņā; viņas tumšās, skumju pilnās acis plati iepletās, zem biezo skropstu vēdekļiem iedegās uguns. Kā viņa sasita plaukstas un pārsteigta dobji iesmējās!
– Tu varētu iegūt godpilnu vietu jebkurā no vairāku simtu augstmaņu namiem, – Vills turpināja. – Ja uzskati, ka valdniece nekad vairs tevi neaicinās uzstāties, kāpēc nelūdz Viņas Majestātei brīvību un nemeklē darbu citur?
– Tāpēc, ka viņai visapkārt ir tie, kas viņu iznīcinās, ja vien spēs. Pat šobrīd es bažījos, ka viņu kāds grasās nogalināt. Atgadījums ar suņiem Hemptonkortā… – Es apklusu un izgrūdu lāstu. – Vill, es zinu, ko tu domā. Suņi uzbrūk cilvēkiem ik dienu, bieži vien tikai tāpēc, lai nozagtu kādu gaļas gabalu. – Vills piesarka, un es sapratu, ka esmu uzminējis pareizi. – Visi uzskata, ka es esmu sarīkojis šo briesmīgo notikumu, lai atgūtu karalienes labvēlību. Pat tu par mani šaubies, Vill.
– Es nešaubos, ka, tavuprāt, briesmas ir īstas. Tu pavadi daudz laika vienatnē, tāpēc nav jābrīnās, ka tava iztēle saskata draudus katrā ēnā. Bet karalieni apsargā valdnieka spēcīgākie, staltākie vīri. – Vills nolaida skatienu, lai neievainotu manu lepnumu. Es lieliski zināju, ka nespētu palīdzēt karalienei pat tad, ja viņa man to ļautu.
– Man jāiet, pirms Robins sāk nostiprināt Dulsinejas virvi, – Vills ieminējās. Robins Labestīgais ar saviem lielajiem pirkstiem gleznoja tik īstas ainavas, ka es reiz redzēju mazu meiteni raudam, kad viņa nevarēja iekosties audekla granātābolā. Bet viņš nekad nespēja sasiet mezglus pietiekami cieši, un Villam nepatika punduri aizvainot, nostiprinot auklas pārējo mākslinieku priekšā. Nokļuvis pie durvīm, Vills apstājās. – Es darīšu visu iespējamo, lai aizbilstu par tevi karalienei. – Milža sejā, ko kropļoja punainā piere un šķībais zods, pavīdēja neizturams maigums. – Džefrij, Viņas Majestātei ir paveicies, ka viņai ir tik uzticams padotais.
Es klausījos, kā attālinās un pagaist viņa zābaku klaudzoņa uz marmora grīdas. Klusums ieslēdza mani dzelzs būrī. Tas bija mans pastāvīgais pavadonis šo gurduma pilno mēnešu gaitā, bet šoreiz tas vēstīja ļaunu. Vills netīšām pamodināja citas atmiņas. Ko viņš teiktu, ja zinātu, ka valdnieces ienaidnieki izmantojuši mani briesmu uzkurināšanai? Es pamudināju karalieni spert izaicinājuma soli, kas raisīja daudzu pavalstnieku naidu.
Galu galā es nebiju labāks par dresēto mērkaķi Strupdeguni. Es biju mīlulis, kas vienmēr iet pa naža asmeni, gatavojoties saņemt kārumu vai saimnieka dūres sitienu. Šo baismīgo lamatās iedzītā zvēra sajūtu es iepazinu pirms trim gadiem, kad sastapu savu turpmāko labvēli. Tikai vēlāk dzīve galmā man iemācīja, ka vārdi spēj ievainot tikpat dziļi kā zobens un pat tik niecīgs cilvēks kā es var gāzt varenos. Tikai vēlāk es sadzirdēju zaglīgos slepkavas soļus gaitenī aiz sevis un sapratu, ka Anrieta Marija mirs, ja es neatklāšu viņas vajātāju.
1. nodaļa
1626. gada aprīlis
Pirms trim gadiem
Okema, Ratlenda
Es biju pārliecināts, ka nespēšu aizmigt savā pēdējā naktī, ko pavadīju skārnī. Visu mūžu es biju nodzīvojis starp miesnieku veikaliem šaurajā ieliņā. Kad dzīvnieki redzēja savus biedrus mirstam, tie izgrūda savādi cilvēciskus kliedzienus, kas kļuva par manu šūpuļdziesmu. Bet baisais klusums pēc tam, kad vīri nolika nažus, bija biedējošu iespējamību piesātināts. Tas bija īpaši jūtams šajā vakarā, kad es par savu nākotni zināju tikpat maz kā lopi savos aizgaldos.
Es ietinos izdilušajā segā, ko mēs ar jaunāko brāli Semjuelu izmantojām kopš brīža, kad varējām uzkāpt bēniņos. Man nebija ne jausmas, kāpēc viņa sarunas ar Dievu vienmēr ieilgst, ja man pašam nepieciešams ar Semjuelu apspriesties. Pārējie Hadsoni uztvēra lūgšanas tāpat kā sejas mazgāšanu ziemā; mēs paveicām šo piespiedu darbu tik ātri, cik vien iespējams, jaucot kopā aizliegto katoļu latīņu valodu un likumīgo angļu mēli. Es uzsitu pa salmu maisu sev blakus vietā, kur parasti gulēja Semjuels un ko es gribēju izlīdzināt. To darot, es īgni ņurdēju pietiekami skaļi, lai brālis dzirdētu. Tomēr es necerēju, ka mans aizkaitinājums kaut ko mainīs; tas nekad vēl nebija līdzējis.
Bet tonakt vajadzētu būt citādi. No rīta, kad izlīdīsim no šīs segas apakšas, viss mainīsies. Nākamreiz es atgriezīšos mājā kā viesis. Es nezināšu visus sīkumus, kas notikuši Semjuela dzīvē. Viņš neko nezinās par manējiem.
Es