Meitene ar pulksteni sirds vietā. Pīters Svonsons. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Pīters Svonsons
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Современные любовные романы
Год издания: 2015
isbn: 978-9984-35-810-9
Скачать книгу
– Pitbulterjers sacīja. Viņa smaids bija pārvērties ņirdzīgā grimasē, un Džordžs paklausīja. Vīrieša tvēriens skaidri liecināja par to, ka tad, ja viņš paspiestu tikai mazliet stiprāk, pirkstu kauliņi uzsprāgtu gluži kā akmeņi drupināšanas ierīcē.

      – Nezinu, par ko jūs mani…

      – Kuš. Nevajag. Es jautāšu tikai vienreiz, tāpēc gribu, lai tu man atbildētu patiesību, citādi es sašķaidīšu visus kaulus tavā rokā. Šis un tas manī izraisa riebumu. Protams, ne jau asinis, bet sajūta, kas rodas, kad nākas pataisīt kāda plaukstu par ļenganu, ar smiltīm piebāztu cimdu, uzdzen man nelabumu. Jau tikai iedomājoties vien par to, es jūtos slikti. Tā kā es nevēlos to darīt un tu patiešām nevēlies, lai es to darītu, izstāsti man visu, ko zini. Labi? Kad tu pēdējoreiz redzēji Džeinu?

      Džordžs brīdi pavilcinājās, bet ar to pietiktu, lai nonāktu pie secinājuma, ka nav nekāda pieklājīga iemesla, lai viņš mēģinātu melot. – Satiku viņu vakar vakarā Bostonā.

      – Kur tu viņu satiki?

      – Kādā bārā Bīkonhilā, “Džeka Krova” bārā. Viņa ir sena paziņa. Pazinu viņu koledžas laikā un apjautājos, vai varam satikties, un viņa man teica, ka ir apmetusies te un ka es varētu atbraukt šurp rīt. Tas arī viss.

      – Kāpēc lai tu man melotu? – Aplūkojot tuvumā, Pitbulterjeram bija sīki vaibsti izstieptajā ozolzīles formas sejā, kuru klāja pūtītes un smalkas poras. Viņa deguns bija saplacināts, it kā viņš būtu zaudējis pāris cīņās, ko bija grūti iztēloties. Vīrieša mati bija īsi un pamatīgi saziesti ar želeju, un viņš smaržoja pēc skābena pēcskūšanās līdzekļa ar krietnu alkohola devu tajā.

      – Paklausieties, es zinu, ka… ka Džeina agrāk ir iekūlusies visādās ķezās, lai gan, godīgi sakot, es nezinu neko par to, kas notiek tieši tagad. Jūs izskatījāties pēc tāda, no kura viņa censtos izvairīties.

      Vīrietis iesmējās un varbūt pat plati pasmaidīja, itin kā lepotos ar Džordža vērtējumu. – Klau, ja tu satiksi viņu pirms manis, tad pasaki, ka viņai vajadzētu censties no manis izvairīties par katru cenu, sasodīts.

      Taču viņa to zina arī tāpat. Kā tevi sauc?

      – Džordžs Foss, – Džordžs noteica, likdams sev nemelot. Viņš juta, ka pratināšana tuvojas noslēgumam, un vēlējās saglabāt rokas kaulus neskartus.

      – Labi, Džordž. Tu man teici patiesību, un tas man tevī patīk. Vai gribi zināt manu vārdu?

      – Tikai tad, ja jūs tiešām vēlaties man to pavēstīt.

      Pitbulterjers atmeta galvu un atkal izplūda smieklos. Viņa zoda un kakla āda bija neiedomājami gluda, itin kā viņš būtu skuvies pie profesionāla bārddziņa vēl šajā pašā rītā. Džordžs juta, kā spiediens atslābst, un jau sāka apsvērt, vai nevajadzētu izraut plaukstu no vīrieša tvēriena un mesties projām.

      – Džordž, tu man patīc, un es tev pateikšu savu vārdu, lai tu varētu mani uzrunāt ar “tu”. Mani sauc Donijs Dženkss, un es nāku no Džordžijas pavalsts, un es vienmēr redzu, ja kāds man melo, bet tu man nemeloji: katrā ziņā nemeloji pēc tā blēņu stāsta, ar ko aizsākās mūsu draudzība. Nu tad, ja satiksi Džeinu, pasaki viņai, ka Donijs Dženkss ir pilsētā. Vai tu to izdarīsi?

      – Neesmu iecerējis viņu satikt, bet nu jā, es to izdarīšu, ja satikšu. Es apsolu.

      – Tad pirms aiziešanas es gribu tev kaut ko atstāt par piemiņu, lai tu zinātu, ka es runāju nopietni.

      Donijs Dženkss ar labo roku pievilka Džordžu sev tuvāk, tā ka viņš sagrīļojās, tad pagriezās un ar kreiso dūri iesita viņam pa nierēm. Džordžs sajuta sāpes vienā mirklī – tās bija kā neliels sprādziens, kas grasījās iznīcināt viņa muguras lejasdaļu. Viņš nokrita zemē un manīja, kā pāri pārskalojas tumšs vilnis, it kā viņš grasītos zaudēt samaņu.

      – Donijs Dženkss. D-ž-e-n-k-s-s, – strupiķis noteica. – Pasaki Džeinai, ka viņai ir atlikusi tikai vienasasodīta dzīvība un ka viņas dzīve būs īsa. Ja mēģināsi viņai palīdzēt, es saīsināšu arī tavu dzīvi. Tu to visu atcerēsies?

      Džordžam izdevās pamāt, un tad vīrietis pagriezās un devās projām. Viņa ādas apavi lika nočirkstēt piebraucamā ceļa segumam.

      Džordžam mutē satecēja siekalas, un viņš pagrieza galvu, lai izvemtos. Spazmas turpinājās vēl tad, kad kuņģis bija atbrīvojies no sen aizmirstajām brokastīm un pusdienās izdzertā alus. Viņš izdzirdēja, kā automašīnas motors iedarbojas un tā aizbrauc. Džordžam vēl atlika pietiekoši daudz spēka, lai parāptos mazliet uz priekšu, pagrieztos uz tā sāna, pa kuru viņam nebija sists, un piespiestu pieri pie zemes. Viņš palika tādā pozā vairāk nekā desmit minūtes, nolūkodamies uz sava kuņģa saturu, kas bija palicis uz gliemežvākiem nokaisītā piebraucamā ceļa.

      Ceturtā nodaļa

      Džordžs atgriezās Bostonā mazliet pirms pulksten trijiem. Viņš apsvēra, vai atpakaļceļā nevajadzētu iegriezties slimnīcā, taču turpināja braukt uz priekšu. Nepieciešamība atrasties mājās pašam savā teritorijā bija lielāka par nepieciešamību savest kārtībā, iespējams, ieplīsušu nieri. Nelabums un reibonis bija pārgājis, taču katru reizi, kad viņš pagrieza stūri pa kreisi, radās sajūta, ka mazais plīsums sānā kļūst lielāks. Viņš instinktīvi pieskārās sāniem, lai pārbaudītu, vai iekšas negrasās izlēkt ārā un notraipīt mašīnas salonu. Viņš novietoja automašīnu garāžā, mēģināja uzsmaidīt Maurisio, garāžas sargam, kad viņš paņēma atslēgas un apjautājās, kā autiņš darbojas, un tad ar pūlēm pievārēja garo puskvartālu pa stāvo ielu līdz savai mājai. Viņš dzīvoja greznas dzīvojamās mājas pārbūvētajos bēniņos: kāpnes bija iebūvētas ķieģeļuēkas sētas pusē, un līdz tām varēja nonākt, ejot pa bruģētu gājēju taciņu, kas bija apburoša trijos gadalaikos, taču oda pēc urīna un atkritumiem lielāko vasaras daļu.

      Uz kāpņu apakšējā pakāpiena, tieši tur, kur Džordžs bija sēdējis iepriekšējā vakarā, viņš ieraudzīja Liānu. Sieviete izskatījās bāla un nervoza, saspiedusi kopā ceļgalus, uzlikusi uz tiem elkoņus un atbalstījusi zodu rokā. Viņai līdzās atradās neliela melna somiņa: nevainojams nobružātas ādas četrstūris.

      – Pie joda, ko tu te dari? – Džordžs jautāja.

      – Paklausies, man ļoti žēl, es…

      – Lūdzu, vācies. Ej projām, – Džordžs noteica, apiedams viņai apkārt.

      – Paklau, es varu paskaidrot. Mēģināju tevi sazvanīt, bet tu biji izgājis no bāra. Draudzene atgriezās ar manu automašīnu.

      – Kāpēc tu nepaliki, lai mani sagaidītu? Tu zināji, ka es braucu pie tevis. – Džordžs turpināja kāpt augšā pa kāpnēm, cenzdamies to darīt pietiekoši uzmanīgi, lai nenoģībtu.

      – Par to jau man vajadzēja ar tevi aprunāties. Kāds mani vajā, un es domāju, ka viņš varētu būt uzzinājis, kur es atrodos.

      – Un viņu sauc Donijs Dženkss, vai ne?

      Liāna strauji ievilka elpu. – Jēzīt. Vai viņš bija tur?

      Tev nekas nekaiš?

      – Man nekas nekaiš. Es tikai… – Džordžs apstājās un pagriezās. Liāna lūkojās uz ceļa pusi.

      – Vai viņš sekoja tev uz šejieni? – viņa jautāja.

      Tā bija iespēja, kas Džordžam nebija ienākusi prātā. – Es nezinu. Varbūt. Viņš aizbrauca pirms manis, taču jādomā, ka tas neko nenozīmē. Tikpat labi viņš tagad varētu būt ceļā