– Vai tev ir mašīna? Vai tu gribēsi atbraukt šurp? – Viņas balss – balss, kuru Džordžs nebija dzirdējis teju divus gadu desmitus, – izklausījās nedroša. Un viņa runāja neparasti ātri.
– Tev nekas nekaiš?
– Viss kārtībā, ja neskaita to, ka man nav mašīnas.
– Tu esi par to pārliecināta?
– Kā tu vakar vakarā teici? “Es neesmu drošs, bet neesmu arī nedrošs.” Kaut kā tamlīdzīgi. Es nemelošu. Esmu iekūlusies nelielā ķezā – ne gluži šajā brīdī, bet vispār. Un cerēju, ka tu izdarīsi man pakalpojumu.
Kad Džordžs uzreiz neko neatbildēja, viņa iejautājās: – Tu vēl tur esi?
– Jā. Es klausos.
– Tici man, kad es saku, ka labi apzinos: es esmu pēdējais cilvēks, kuram vajadzētu tev lūgt kādu pakalpojumu. Ceru, ka varbūt tu mani uzklausīsi.
– Tu nevari man to palūgt tagad, pa telefonu?
– Gribu tev to lūgt aci pret aci. Vai tev ir mašīna?
– Jā.
– Būšu tev pateicīga, ja tu atbrauksi šurp un beidzot uzklausīsi to, kas man sakāms. Tu vari man uzticēties. Es tev uzticos. Tikpat labi tu varētu piezvanīt policijai un nosaukt viņiem manu adresi.
Džordžs ieelpoja caur nāsīm un palūkojās uz viesmīli Kelliju. Viņa paraudzījās uz tukšo alus pudeli un nočukstēja: – Vēl vienu? – Džordžs papurināja galvu.
– Labi. Es atbraukšu. Kur īsti tu atrodies?
– Paldies tev, Džordž. Vai tu zini Bīčroudu? Esmu apmetusies draudzenes mājā tieši aiz Svētā Jāņa baznīcas, tās vecās akmens kapelas.
– Labi. Šķiet, es varētu zināt, kur tas ir.
– Kad ieraudzīsi baznīcu, labajā pusē būs nebruģēta iela, ko sauc par Kapteiņa Sojera gatvi. Māja atrodas pašā ielas galā. Tā drīzāk ir kotedža. Es tevi gaidīšu. Vari braukt jebkurā laikā šopēcpusdien.
– Es būšu.
– Paldies. Paldies. Paldies.
Džordžs pasniedza klausuli atpakaļ Kellijai.
– Ak vai, – viņa noteica ar savu izteikto Bostonas akcentu. – Tu sāc saņemt telefona zvanus vietējā bārā. Tā nekad nav laba zīme.
– Paldies, Kellij. Varbūt tu pierakstīsi man domātās ziņas, kamēr manis te nav.
– Kā tad.
Džordžs apsvēra iespēju pasūtīt vēl vienu alu un kaut ko ēdamu, tomēr nosprieda, ka labāk būs uzreiz doties pie Liānas. Saruna ar viņu bija likusi Džordža pakrūtei sažņaugties: ne tāpēc, ka Liāna atkal bija atgriezusies viņa dzīvē, bet gan tāpēc, ka viņa likās patiesi nobijusies. Džordžs izgāja no bāra un kājām nogāja divus kvartālus līdz garāžai, kur turēja savu automašīnu. Džordžs nemūžam nebūtu uzskatījis sevi par lielu automīli, taču “Saab 900” bija vienīgā automašīna, kurā viņš jebkad tika iemīlējies. Vienu viņš bija nopircis uzreiz pēc koledžas beigšanas – ar simts tūkstošu jūdžu lielu nobraukumu, pievienojis tā odometram vēl vienu tūkstoti un tad sācis meklēt aizstājēju. Kopš tā laika viņš turpināja mainīt automašīnas. Pašreizējā bija jau ceturtā un pirmā turbo versija; astoņdesmit sestajā gadā rūpnīca bija saražojusi apmēram pusotru tūkstoti tādu auto, un visi bija metāliski pelēki. Automašīnas turēšana garāžā izmaksāja dārgi, taču Džordžs bija tai pārāk pieķēries, lai atstātu uz ielas.
Ceļš līdz Liānas atrašanās vietai bez sastrēgumiem aizņemtu apmēram četrdesmit piecas minūtes virzienā uz ziemeļiem. Iespiesta starp diviem līčiem, Jauneseksa bija veca akmeņlauztuvju pilsēta pie jūras. Pu-
se no Bostonas granīta nāca no šejienes, un zemē bija izrakta milzīga bedre, kas to pierādīja, taču galvenais iemesls, kāpēc cilvēki devās uz Jauneseksu, bija ceptu gliemeņu baudīšana un akmeņiem nosētās piekrastes vērošana vai arī kičīgo galeriju apmeklēšana, kas ostas rajonā bija saradušās zvejnieku būdiņu vietā.
Džordžs nonāca pilsētas centrā mazliet pēc pusdiviem. Savā apbružātajā automašīnā viņš apbrauca apkārt granītā cirstajai raktuvju strādnieka statujai, kas atradās nelielā laukumā pilsētas viducī, un devās uz ziemeļiem pa Bīčroudu. Arī šī diena bija padevusies tveicīga. Debesis bija balti zilas, un jūra, ko varēja saskatīt caur dzīvžogu spraugām, likās amorfa un pelēka. Džordžs samazināja ātrumu, lai lūkotos pēc ceļazīmēm. Viņš nogriezās ap stūri un pie nākamā ceļa līkuma ieraudzīja akmens baznīcu ar zvanu torni. Viņš pabrauca tai garām. Kāds vientuļš vīrs bija aizsnaudies uz soliņa baznīcas dārzā. Viņš bija ģērbies garās biksēs un garpiedurkņu kreklā – abi apģērba gabali bija tumši zilā krāsā. Viņš sēdēja, stīvi izslējies, taču zods bija noslīdzis uz krūtīm. Džordžam prātā piepeši iešāvās satraucoša doma, ka vecais vīrs varētu būt miris uz soliņa, bet pasaule to nebija pamanījusi un nolēmusi nemodināt sirmgalvi, kas iemidzis saules staros.
Aiz baznīcas Bīčrouda strauji iegriezās iekšzemē, un skatu uz jūru aizsedza baltas priedes. Zaļā norā-
de uz Kapteiņa Sojera gatvi bija izbalojusi un kļuvusi teju vai nesalasāma, un pats ceļš bija ārkārtīgi grambains. Džordžs iegriezās tajā un pabrauca dažus simtus jardu, garām septiņdesmito gadu stila mājelei, kas bija ieslēpusies kokos labajā pusē. Viņš turpināja braukt uz priekšu, un ceļš beidzās pie vecas vasarnīcas ar lubiņu jumtu, kas būtu izskatījusies pamesta, ja ne spoži balts “dodžs”, kas bija novietots pie tās izdrupušajiem akmens pakāpieniem. Džordžs novietoja savu automašīnu aiz “dodža”, izslēdza motoru un izkāpa. Piebraucamo ceļu klāja oļi un gliemežvāki. Aiz mājas atradās purvains līcītis un piestātne, kas izskatījās vecāka un nedrošāka par ēku. Džordžs uzkāpa augšā pa kāpnēm un pieklauvēja pie nekrāsotajām durvīm. Nekas nenotika. No jūras nākošais vējiņš vieglītēm šūpoja apkārt augošās priedes. Džordžs pieklauvēja vēlreiz; koks likās dobs, itin kā būtu satrupējis no iekšpuses. Viņš jau grasījās nospiest durvju rokturi, kad ap mājas stūri iznāca kāds vīrs un noteica: – Viņas te nav.
Džordžs pagriezās. Runātājs bija maza auguma, kārtīgi ģērbies vīrs uzvalka biksēs un dārgā zīda kreklā, kādu Masačūsetsā negadās bieži redzēt. Viņa nedraudzīgajā sejā rotājās smaids. – Kur viņa ir? – Džordžs jautāja.
Vīrieša smaids kļuva platāks, un viņš paspēra pāris soļus uz Džordža pusi. – Patiešām? – viņš sacīja.
Vīrietim bija pelēcīgi violeti zobi, it kā viņš būtu brokastīs izdzēris pārāk daudz sarkanvīna.
– Kuru jūs meklējāt? – Džordžs apjautājās, cerēdams pavērst situāciju sev par labu. Vīrietis bija sīks, taču kaut kas viņa izturēšanās veidā lika Džordžam gandrīz vai fiziski atrauties. Viņš Džordžam atgādināja pitbulterjeru: no tiem, kurus parasti var redzēt uzpurnī un ar kaklasiksnu.
– Es meklēju Džeinu, – pitbulterjers sacīja, it kā viņa būtu abu kopīgā draudzene. – Viņa bija te apmetusies. Un ko jūs te darāt?
– Es esmu komivojažieris, – Džordžs noteica. Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm, lai ar otru vīrieti atrastos vienā līmenī. Pitbulterjers izrādījās vismaz pēdu īsāks par Džordžu, ja ne vairāk.
– Un ko jūs pārdodat? – viņš jautāja.
– Priecājos, ka jūs to pajautājāt. Es pārdodu mūžīgo dzīvošanu. – Džordžs pastiepa plaukstu,