Tā, bērni: pavasaris ir klāt, dienas kļūst gaišākas un stiepjas uz priekšu – gluži kā mūsu deju kurpes. Nesen atvērtais “Silvestras klubs” šobrīd ir īpaši moderns, viss piepildīts ar sārtām un zaļām spuldzīšu virtenēm un sīkiem tirkīzziliem putniņiem pie sienām. Iesaku jums izrotāties ar rožu pumpuriem… Tomēr man ir kāds vēlējums Dena Kreivena jaunajam orķestrim: vai jūs varētu spēlēt mazliet ātrāk? Pateicos.
Tā, par pagājušo otrdienu: man ir jālūdz Ciros vadībai neizīrēt savas lieliskās telpas veciem un noputējušiem izdevējiem, kas tur rīko dīvainus literārus vakarus. Šīs mirdzošās šampanieša strūklakas bija par dārgu naudu pirkta mirāža, lai gan es itin nemaz nepiekritīšu tam, ka grāmatu pasaulei piemīt kāds patiess spožums. Mister Semjuel Vulton, jūs esat pārcenties.
Visbeidzot, personisks lūgums no manas mazās māšeles Safīras puses: vai kāds zināms īru–amerikāņu džentlmenis varētu parādīties un atklāt savu identitāti? Nabaga Safīra ir aizrāvusies un neliksies mierā, kamēr neuzzinās, kas ir šis sātans vakara uzvalkā.
Otrā nodaļa
Nedēļu pēc ballītes Ciros Dikijs piezvanīja Greisai, lai uzaicinātu viņu uz pusdienām “Katrīnā”, izslavētā krievu restorānā Kensingtonā.
Tieši tobrīd Greisa atradās darbā un kopā ar Oskaru Kato-Fērgusonu, vēl vienu reklāmas tekstu sacerētāju, kuru viņa uzskatīja par visai glumu, noņēmās ar “Stjuarta” elpu atsvaidzinošā eliksīra jauno reklāmas kampaņu.
Kato-Fērgusons apgalvoja, ka viņiem vajadzētu pozicionēt “Stjuartu” kā jaunu un nepārspējamu veselības toniku “Svaiga elpa uz mūžu”.
Greisa bija iespiedusi starp lūpām zīmuli savas ierastās cigaretes vietā. – Man tas nepatīk.
– Kāpēc? – Fērgusons atzvila krēslā, sacēlis kājas uz Greisas rakstāmgalda.
– Varbūt tāpēc, ka tā bija mana ideja?
– Neizturies nu tik muļķīgi! – Greisa ar vistīrāko nicinājumu nopētīja Fērgusona kurpju pazoles. – Tas mani vienkārši neuzrunā. Skāņa elpa ir drīzāk sociāla nekā veselības problēma. Tā iedragā pašapziņu. Tieši tur “Stjuarts” var palīdzēt.
Fērgusons ieskatījās pulkstenī un izlikās apspiežam žāvas.
– Skūpstīšanās. – Greisa īpaši uzsvēra šo vārdu un vēroja, kāds būs iespaids. Jā, tagad viņš mazliet izslējās.
Šajā brīdī iezvanījās telefons.
– Vai tu kādreiz esi ēdusi boršču, Greisij?
Zem pašķīdušā krējuma kārtas borščs bija izteiktā tumši sarkanā krāsā. Pēc garšas tas likās saldens.
– Kas tas ir? – Greisa nopētīja savas karotes saturu.
– Bietes, – noteica Dikijs. – Jādomā, ka ar degvīna šļuku. Tas tagad nāk modē. Dimantei vajadzētu par to ieinteresēties.
– To mēs redzēsim.
– Runājot par tavu priekšpēdējo sleju, – Dikijs iedzēra alus malku. – Esmu saņēmis sūdzību.
– Un kas tad šoreiz? Insinuācija? Zini, es patiešām runāju par čarlstonu.
– Patiesībā sieviešu tiesības. Tu izteici līdzjūtību sievietēm vecumā zem trīsdesmit, jo viņām nav vēlēšanu tiesību. – Nē, tā nebija. Ne gluži. Es teicu, ka justu viņām līdzi, ja vien viņas nebūtu tik biedējoši jaunas un jaukas.
Dikija sejas izteiksme bija pārmetoša. – Un cik tev ir gadu?
– Trīsdesmit. Tu to zini.
Viņš pieveica atlikušo boršču. – Picadilly Herald nav formulējusi savu nostāju vēlēšanu tiesību jautājumā. Tu to zini.
– Mani neinteresē avīzes nostāja, vienalga, vai tā ir formulēta vai ne. Tā ir tava problēma. Es rakstīšu, ko vēlēšos. No tevis ir atkarīgs, vai tas tiks publicēts vai ne.
– Ak tu neciešamā sieviete! – Viņš nometa karoti tuk-
šajā šķīvī tā, ka nošķindēja vien. Taču tad viņš pasmaidīja. – Runājot par ko citu, kad es beidzot tikšu pie tik ļoti kārotajām Hempstedas vakariņām? Neesmu redzējis Nensiju veselu mūžību. Un līdz brīdim, kad jūs, dāmas, papūlēsieties mani atkal ielūgt, jūsu bērni jau būs izauguši.
– “Tver mirkli ar “Stjuartu”.” – Greisa nespēja iedomāties par to reizi, kad Kato-Fērgusons bija mēģinājis “tvert mirkli” ar viņu. Tas bija kāds pasākums pēc darba – nu viņa vairs neatcerējās, kurš tieši. Viņš bija izgrīļojies aiz stūra, kad Greisa iznāca no dāmistabas. Fērgusons bija visai apreibis un sapinās pats savās kājās. Greisa bija pasniegusi roku, lai palīdzētu viņam noturēt līdzsvaru, un jau pēc mirkļa viņš bija sagrābis meiteni un apgrābstīja ar savām garajām rokām. Greisa bija viņam iecirtusi pamatīgu pļauku, un kopš tā brīža Fērgusons tai nebija tuvojies.
– Attēlā, – sacīja Greisa, – redzami vīrietis un sieviete, kuri gatavojas skūpstīties. Viņu acis ir aizvērtas. Viņi ir pilnībā iegrimuši mirkļa baudīšanā.
– Tu prāto, vai nevajadzētu atkal pašai pozēt fotogrāfijai, ko? – Fērgusona smaids pauda nicinājumu. – Iztēlojies sevi par romantisku varoni?
– Nocel savas kājas no mana rakstāmgalda, Kato.
Būtu grūti sameklēt kādu labāku par tevi, Greisa domāja, kad viņi ar Dikiju ķērās klāt pie kopīga pelmeņu šķīvja.
Dikijs piederēja pie tiem retajiem cilvēkiem, kas būtu ar mieru ņemt savā paspārnē visu viņas ģimeni, ja vien Greisa to pieļautu. Un viņš bija mīlējis Greisu, patiešām mīlējis, turklāt tas nemaz nebija tik sen. Cik daudzi citi vīrieši bija viņu patiesi mīlējuši? Varbūt tikai viens. Izskatīgie puiši, ar kuriem viņa pirms vairākiem gadiem bija flirtējusi, tagad bija aizņemti ar citām sievietēm – vai arī jau sen bija miruši ierakumos. Tie, kas vēl aizvien bija dabūjami, izrādījās šīs pasaules Kato-Fērgusoni. Oportūnisti, meļi un bezgaumīgi švauksti.
Ja vien viņa justu ko vairāk pret Dikiju. Ja vien viņa spētu just to pret viņu.
– Man tev kaut kas ir. – Dikijs uzmeta uz galda aploksni. – Tā pienāca šorīt. Neesmu radis atvērt tavas vēstules, taču nezin kāpēc tā tika nosūtīta uz manu biroju.
Nelaime slēpās tur, ka Greisa atcerējās, kā tas ir – būt kopā ar Dikiju. Kāpēc viņa bija to izbeigusi. Nekas nav vientulīgāks par kopdzīvi ar nepareizo vīrieti.
Viņa pasniedzās pēc aploksnes.
Savojas viesnīca
Londona WC2
1927. gada 15. aprīlī
Mis