Dubultās durvis atvērās, atklājot Ciros slaveno stikla deju grīdu, kas atgādināja ledu, uz kura dejotāji likās slidojam. Džīns Linsens un viņa Ciros Club Dance orķestris rāvās pilnā sparā. Balti uzvalki, pieglausti mati, mirdzošs misiņš. Gaiss bija piedūmots un reibinoši smaržoja pēc dāmu parfīmu sajaukuma, kam pievienojās rūgtena sviedru smaka.
– Nav nekāds brīnums, ka ielas bija tukšas, – Greisa nomurmināja. – Visi ir sanākuši te. – Un patiesi, tā vien likās, ka visi modernie Londonas vīrieši un sievietes ir sapulcējušies šeit zem viena jumta. Enerģiskas meitenes, kas šķindināja pērlītes un kalnu kristālus, gazelēm līdzīgas sievietes zīdā un spalvu rotās, nevainojami ģērbušies vīrieši baltos kreklos.
– Jā, tev bija taisnība par šampanieti, – sacīja Dikijs. Viesmīļi staigāja šurpu turpu, iznēsādami ar glāzēm pilnas paplātes. Dikijs nocēla vienu Greisai un vienu sev.
– Paskaties tur!
Pie garās bāra letes bija sakrauta bīstama glāžu piramīda. Bārmenis bija uzkāpis augšup pa saliekamajām kāpnēm, turēdams rokās vislielāko šampanieša pudeli, kādu Greisa jebkad bija redzējusi. Mirdzošais šķidrums putodams plūda lejup pa piramīdu, skatītāju aplausu pavadībā piepildīdams glāzes Möet et Chandon strūklakā.
Dikijs, kurš acīmredzami vēl aizvien nejutās gana saposies un pašapzinīgs, atplauka, kad kāds viņam uzsauca. Greisa atpazina Roniju Heizeltonu no Times kopā ar nogurdinošu kolēģu baru. Vēl aizvien pētīdama telpu un vēlēdamās to apskatīt labāk, viņa izlikās sekojam Dikijam, taču tad ieslīdēja pūlī.
Tālāk no deju grīdas, apsēdušies pie galdiņiem, aizrautīgi sarunājās mazāk uzkrītoši cilvēki: pelēcīgi vīriņi ar pliku pakausi un brillēm, drukni sīka auguma vīrieši ar bārdu. Grāmatnieki, nodomāja Greisa, pamanījusi Semjuelu Vultonu, pazīstamu izdevēju, kurš bija sapulcējis ap sevi ļaužu bariņu. Redaktori, romānisti, dzejnieki bija aizslēpušies aiz visiem skaistajiem zēniem un meitenēm ar tituliem un privātiem ienākumiem, kuri vēlējās tēlot strādājošos. Šī acīmredzot bija literāra ballīte – nu, vismaz pēc idejas.
– Skatos, ka nu jau viss ir izžuvis. – Viņš stāvēja Greisai tieši aiz muguras. Pārāk tuvu.
– Vai jūs mani izsekojat? – Viņa atbildēja nepagriezdamās, pievērsusi skatienu deju grīdai. Prožektora stars apgaismoja vienu no trompetistiem, kurš izpildīja skaļu solo.
– Es gribēju uzdot jums to pašu jautājumu.
Greisa pagriezās, lai viņu uzlūkotu, un, to darot, kaut kas ietrīcējās viņai pakrūtē, izraisot vēlēšanos sākt ķiķināt. Tā būtu aizrautīgi meitenīga ķiķināšana – tieši tāda, kādai viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja ļauties.
Svešinieks bija visai liels vīrs – platiem pleciem, pamatīgu kaklu. Viņā jautās visaptveroša vīrišķība. Greisai būtu gribējies uzzināt, kāda ir sajūta, dejojot ar viņu, – sajust šīslielās plaukstas smagnēji uzguļamies viņas pleciem, viņas mugurai.
– Nu, nu. – Viņa pakratīja ar pirkstu. – Atzīstieties.
Viņš pasmaidīja. – Redzēju, kā jūs ar draugu te ienācāt pirms kādām piecpadsmit minūtēm. Es te atrodos jau divas stundas.
– Blēņas! Jūsu taksometrs piebrauca līdzās mūsējam Rīdžentstrītā.
Saraukta uzacs. – Cik glaimojoši! Acīmredzot būšu atstājis uz jums pamatīgu iespaidu.
– Nu, man šķiet, ka pirmīt jūs atstājāt uz manas kājas zilumu, ja to var saukt par “iespaida atstāšanu”.
Vīrietis izņēma Greisai no rokas tukšo šampanieša glāzi un apmainīja to pret pilnu. – Es gribēju teikt, – viņš sacīja, – ka tad, ja jūs par kādu domājat, – kad jūs nespējat viņu izdabūt no prāta, tad jūs viņu saskatāt itin visur.
Greisa atļāvās iespurgties. Viņš piederēja pie tiem, kas izmanto vārdu cīņu kā pavedināšanas tehniku. – Trīsdesmit astoņi, – viņa noteica, noskatīdama vīrieti no galvas līdz kājām.
– Kā, lūdzu?
– Vecums. Vai varbūt četrdesmit. Un šķīries. Tas ir padarīts Amerikā, vai ne? Varbūt jūs esat šķīries pat divreiz. Tagad viņš bija tas, kurš iesmējās. – Jādomā, ka biju to pelnījis, mis…
– Varat saukt mani par Safīru.
– Ak tā gan? – Viņš pasniedzās, lai pieskandinātu savu glāzi viņējai.
– Un jūs? Kas esat jūs?
– Es? – Viņš paraustīja plecus. – Esmu tipisks īrs. Pieradis lišķēt.
Greisa izbolīja acis. – Šī ir visneraksturīgākā īru izruna, kādu es jebkad esmu dzirdējusi. Droši vien jūsu vecvectēvs ir nācis no Skiberīnas vai Belidehobas, vai tamlīdzīgi. Vai nepietiek ar to, ka jūs esat amerikānis?
Greisa īsti nezināja, kā tas notika – bija karsti, un viņa bija mazliet apreibusi, taču vīrieša labā roka pieskārās viņas vaigam. Tā kavējās tur, pavēršot Greisas seju tā, lai viņa varētu ieskatīties vīrieša gaišajās, uzjautrinātajās acīs.
– Laikam man patīk zināma romantika, – viņš sacīja. – Jums ne?
Bija gandrīz četri no rīta, kad taksometrs piebrauca Toftsvolkas galā Hempstedā. Greisai izkāpjot, viņas labās kurpes papēdis aizķērās aiz kanalizācijas lūkas vāka. Nomurminājusi vārdus, kas būtu izraisījuši apjukumu “Pīrsona un Pīrsona” birojā, viņa izslējās, samaksāja šoferim un pieklibodama devās augšā pa stāvo nogāzi līdz devītajam numuram – augstai un šaurai karalienes Viktorijas stilā celtai terašu mājai. Viņa vēl aizvien noņēmās ar atslēgām, cenzdamās pēc iespējas klusāk atvērt nepakļāvīgās durvis, kad tās no iekšpuses atvēra vīrietis, kuru viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Gara auguma vīrietis tvīda uzvalkā ar spīdīgiem brūniem matiem un ūsām. Mulsinoši izskatīgs. Tik izskatīgs, ka svarīgo jautājumu par to, kāpēc pilnīgs svešinieks atver viņas mājas durvis nakts vidū, pārmāca Greisas satraukums par to, vai viņas grims nav izplūdis un vai viņa ir iereibusi tādā mērā, kas jau robežojas ar neglītumu, vai arī ir tikai kļuvusi pļāpīga.
– Mis Rezerforda? – Viņš bija amerikānis. Vēl viens. Viņam bija atrotītas krekla piedurknes, atklājot iedegušus, stiegrainus bicepsus. Viņš pakāpās malā, lai ielaistu Greisu iekšā. Šaurā priekšnama dēļ viņai, spraucoties garām, nācās piekļauties vīrietim cieši klāt.
– Piedošanu, bet…
– Džons Krāmers. – Viņš pastiepa plaukstu, lai sarokotos. Spēcīgs tvēriens. Maiga balss. – Es dzīvoju otrpus ceļam. Ierados šurp, lai palīdzētu.
Atžirbums atgriezās vienā mirklī, nesot sev līdzi paniku. – Kur ir Nensija? Un mana māte? Kur viņas ir? – Greisa nometa savu jaku uz mēteļu pakaramā un atvēra atpūtas istabas durvis. Visur dega gaisma. Pulksten četros no rīta.
– Jūsu māte ir aizgājusi gulēt. Jūsu māsa sēž pie bērna.
Greisa apcirtās apkārt. – Kas notiek?
– Fēlikss ir apslimis, – vīrietis sacīja. – Tagad viņš guļ, taču ārsts teica, ka viņu nevajagot atstāt vienu. – Viņš uzlika roku Greisai uz pleca. – Vai salūkot jums kādu karstu dzeramo?
– Nē, paldies. Atvainojiet. – Fēlikss. Kāpjot augšā pa kāpnēm, viņas prātā