– Tu viņai uzdāvināji gredzenu, brālīt!
Ouens bija sprukās. Viņš atieza zobus un uzrunāja Raideru:
– Gredzens bija no rotaļlietu automāta. Tā bija tikai spēle. Arī es biju bērns!
– Tu viņu nobučoji uz lūpām, – Bekets atminējās.
– Tas vienkārši notika! Tas neapdomīgais, pēc sausserža smaržojošais spoks atvēra verandas durvis, kad Eiverija pret tām atbalstījās. Pēc mirkļa viņa uzkrita man virsū un…
Bekets iepleta acis, pielieca galvu un aplūkoja Ouenu. – Es runāju par skūpstu piecu gadu vecumā.
– Ak tā.
– Informē mūs par jaunumiem, – Raiders uzstāja. – Tu noskūpstīji mazo, rudo velnēnu?
– Tas vienkārši notika, – Ouens taisnojās. – Durvis viņu iegrūda manās skavās.
– Jā, arī es metos skūpstīt visas sievietes, kuras iekrīt manās skavās.
– Ej ellē! – Ouens teica Raideram.
– Šķiet, ka nejaušais skūpsts bijis iespaidīgs, – Bekets prātoja, – spriežot pēc tava izskata, kad atslēdzi durvis.
– Es neatslēdzu durvis, jo tās nebija aizslēgtas. Viņa to izdarīja.
– Rudmate?
– Nē, ne jau Eiverija. Elizabete. Pēc tam viņa smējās.
– Eiverija?
– Nē! – Ouens pārskaities sāka soļot gar kastu kaudzēm. – Elizabete. Kad Eiverija sadusmojās un aizgāja, es dzirdēju smieklus.
– Eiverija sadusmojās par skūpstu? – Bekets jautāja.
– Nē. Varbūt. Kā lai es zinu, par ko sievietes dusmojas? – Ouens pārskaitās. – Viņas spēj dusmoties par jebko. Tā ir neatšķetināma mīkla. Jau nākamajā dienā viņas izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nesaprotu, – viņš īgni novilka.
– Viņam taisnība, – Raiders piebilda. – Tātad vēlreiz. – Viņš iebāza īkšķus kabatās. – Vai viņa atbildēja uz skūpstu? To gan vīrieši prot noteikt.
– Jā, viņa atbildēja uz skūpstu.
– Vai tas bija kā reflekss vai apzināta izvēle?
– Viņa ļāvās skūpstam, – Ouens nomurmināja. – Tā nebija draudzīga buča.
– Vai likāt lietā mēles?
– Jēziņ, Raj!
– Tu neesi vienīgais, kuram patīk sīkumi. – Raiders ar galvu norādīja Beketa virzienā. – Viņi noteikti lika lietā mēles.
– Es teicu, ka viņa ļāvās skūpstam. Tad Beks pieklauvēja pie durvīm, un viss bija savādi. Eiverija negribēja, lai skūpsta dēļ kaut kas mainītos. Es piekritu. Viņa teica, ka ies palīdzēt Deivam, un es piekritu.
– Tu esi idiots. – Raiders līdzjūtīgi pakratīja galvu. – Tu taču esi gudrākais no mums. Tu esi gudrais brālis, Bekets ir jaukais brālis, es esmu glītais brālis. Un tu, izrādās, esi idiots. Tu visu salaidi grīstē.
– Kāpēc es esmu idiots?
Bekets pacēla roku.
– Es paskaidrošu. Tu noskūpstīji sievieti tā, ka paliki bez prāta. Pēc tevis teiktā spriežot, viņa jutās tāpat. Kad viņa gribēja noskaidrot, kas notiks tālāk, tu tikai noteici: “Labi.” Tu esi idiots.
– Eiverija negribēja, lai mēs justos dīvaini. Es arī ne.
– Spoks pagrūda tavu agrāko draudzeni, jūs sākāt skūpstīties, un Lizija aizsprostoja durvis. Tas viss jau tagad ir dīvaini, – Raiders paskaidroja.
– Viņa nav mana agrākā draudzene. Tolaik viņai bija pieci gadi!
Raiders līdzjūtīgi uzlika plaukstu uz Ouena pleca.
– Sievietes atceras visu. Ja negribi, lai jūsu attiecības sabojājas, parunā ar viņu. Nabadziņš!
– Eiverijai taisnība, – Bekets prātoja. – Lizija ir romantiski noskaņota. Es pirmo reizi noskūpstīju Klēru šajā namā. Pēc tam sapratu, ka Lizija mūs pamudināja. Vismaz daļēji.
– Tad parunā ar viņu, – Ouens uzstāja. – Saki, lai viņa liek mūs mierā.
– Rādās, ka rudmates skūpsts noārdījis tavas smadzeņu šūnas, – Raiders sprieda. – Ja mēģināsi pavēlēt sievietei un darīsi to pareizi, varbūt – varbūt – pusē gadījumu viņa izdarīs to, ko gribēji, vai vismaz kaut ko līdzīgu. Tas attiecas uz dzīvām sievietēm. Varu derēt, ka mirušas sievietes neklausa vispār.
– Nolāpīts!
– Labāk parunā ar Eiveriju, – Bekets ieteica. – Dari to drīz, un dari to pareizi.
– Nolāpīts!
– Ja reiz esam izpļāpājušies, ķersimies pie darba. – Raiders atvēra durvis. – Mums jāpabeidz viesnīcas remontdarbi.
***
Ouens nevarēja izvairīties no Eiverijas un nemaz īsti to negribēja. Viņi sastapās remontdarbu laikā, kārtojot mēbeles, tīrot istabas, ēdienreižu pārtraukumos. Agrāk Ouens satika Eiveriju vismaz reizi nedēļā. Kopš viesnīcas atjaunošanas darbu sākuma – katru dienu. Tagad, kad renovācija tuvojās noslēgumam, pat vairākas reizes dienā.
Tā kā Ouens tomēr nebija idiots, viņš saprata, ka šīs satikšanās nav piemērotas sarunai divatā. Pat ja viesnīcā varētu atrast vietu, kur nebūtu pusducis cilvēku, Ouenu kāds iztraucēja ik pēc desmit minūtēm.
Tāpēc viņš nolēma izlikties, ka nekas nav noticis. Turpmākās pāris dienas Ouens un Eiverija sarunājās, viņš nesa viņai vajadzīgās kastes, pasūtīja ēdienu restorānā Vesta.
Eiverija izturējās tieši tāpat, tādēļ Ouens nosprieda, ka problēma ir atrisināta.
Pēdējais dienas darbs – Ouens cerēja, ka tas būs arī pēdējais nedēļas darbs, – bija spuldžu kastes ienešana Nika un Noras numurā. Viņš plānoja iziet cauri visām istabām, salikt lampas un ieskrūvēt katrai lampai paredzēto spuldzi.
Kad Ouens ieraudzīja, ka Eiverija pievieno stikla rotājumus grīdas lampai, viņš mirkli vilcinājās.
Sieviete uz viņu paskatījās.
– Ar to vēl nedaudz jāpastrādā, – viņa paskaidroja.
– Izskatās labi.
– Es pielikšu rotājumus pēc savas gaumes un nesekošu norādēm, jo tā izskatīsies labāk. Justīne piekrita.
– Man nav iebildumu. – Ouens ievēroja, ka stikla lampas pie paneļa jau ir samontētas.
– Es šovakar esmu “lampu meitene”, – Eiverija paskaidroja.
Ouens grasījās pajokot, ka ir “spuldžu puisis”, bet aprāvās. Viss patiešām bija mainījies.
– Es esmu spuldžu vīrs. Lai top gaisma! – Viņš izņēma spuldzi no kastes. – Eiverij, paklausies…
– Skatieties! – istabā iesteidzās Houpa, joprojām ietinusies mētelī un šallē. – Vai nav brīnišķīgi?
Viņa