Ouens nodomāja, ka viņa ir ātra. Tā bijis kopš seniem laikiem. Viņš jaunībā brīnījās, kāpēc Eiverija ir karsējmeiteņu komandā, nevis nodarbojas ar vieglatlētiku. Kad Ouens viņai to jautāja, meitene kā pašsaprotamu pavēstīja: karsējmeiteņu komandā ir glītāki formastērpi.
Eiverija karsējmeiteņu tērpā izskatījās patiešām glīti.
“Vai viņai joprojām ir tas tērps? Vai es drīkstu domāt par Eiveriju karsējmeitenes tērpā?”
Ouens apmulsa, jo stāvēja aukstumā un domāja par savādām lietām.
Viņš atgriezās viesnīcā un turpināja darbu.
***
Stundas paskrēja vēja spārniem. Kad strādnieki devās projām, Ouens bija gatavs iemalkot alu. Toties viņa māte joprojām staipīja kastes ar grāmatām.
Justīne stāvēja kāpņu augšgalā, satvērusi lupatu un iespiedusi rokas sānos.
– Ienes šīs bibliotēkā. Meitenes jau spodrina plauktus. Mēs ar Karolī atgriezāmies Nika un Noras numurā.
– Jā, kundze! – Ouens ar piepūli rāpās augšā. Raiders un Bekets viņam sekoja, nesdami vēl vienu kasti.
– Cik nolāpīti daudz grāmatu! – Raiders nomurmināja, nokļuvis ārpus mātes redzesloka.
– Daudz plauktu, kas jāaizpilda, – Ouens paskaidroja.
Bibliotēkā vēdīja politūras un smaržu aromāts. Telpas tālākajā galā Eiverija stāvēja uz krēsla un spodrināja grāmatu skapja augšējos plauktus, zem kuriem atradās kamīns. Tas viss bija izgatavots brāļu Montgomeriju darbnīcā.
Ouens atcerējās, cik tas bija grūts darbs: griešana, slīpēšana, līmēšana, krāsošana. Daudz rūpju, kam sekoja liels gandarījums. Vēl lielāku gandarījumu Ouens izjuta, redzēdams, kā nospodrinātā koka virsma spīd un laistās.
– Izskatās labi, dāmas, – Bekets ierunājās un nolika kasti zemē. Viņš apskāva Klēru un noskūpstīja viņas kaklu. – Sveika!
– Kurš tas ir? – Viņa pagrieza galvu un iesmējās.
– Manējais!
– Mīlināties varēsiet tikai tad, kad darbs būs pabeigts. – Raiders norādīja uz durvīm. – Atnesām jaunus materiālus.
– Džeinas un Ročestera numurā ir vēl divas kastes. – Houpa noliecās un sāka spodrināt durvis zem plauktiem. – Uz tām rakstīts “Plaukti bibliotēkai”.
– Mana daļa ir pabeigta. – Eiverija nolēca no krēsla. – Es atnesīšu vienu kasti. Vai palīdzēsi? – viņa uzrunāja Ouenu.
– Protams.
Kad viņi nokļuva istabā, Eiverija ievēroja, ka grāmatu kaudzes ir pārkārtotas.
– Grāmatu ir mazāk. Vai tu pārkārtoji atlikušās grāmatas?
– Tad būs vieglāk visu atrast.
– Tev vajadzētu pārkārtot manu dzīvokli. Varbūt tad es atradīšu violeto šalli, ko pirms mēneša nopirku suvenīru veikalā.
– Tev vajadzētu izkravāt mantas.
– Lielāko daļu jau izkravāju.
Ouens atturējās no komentāriem.
– Bibliotēka ir tur.
Viņš apgāja grāmatu kaudzes un soļoja gar stūri pie vannas.
– Ko tu darīsi brīvajā laikā, kad viesnīca būs gatava? – Eiverija vaicāja.
– Man vēl jāstrādā maiznīcā, Beka mājā, jāuztur īres nami un jāuzsāk Linnas Bārnijas virtuves atjaunošana.
– Linna Bārnija atjaunos virtuvi? Es to nezināju.
– Tu nezini visu.
– Es zinu daudz. Pie pusdienām cilvēki kļūst runīgi. – Eiverija pasniedzās pēc kastes, uz kuras Houpas skaidrajā, drošajā rokrakstā bija rakstīts “Plaukti bibliotēkai”.
– Tā ir pārāk smaga kaste. Ņem šo.
– Kas notiks ar telpu zem Houpas dzīvokļa? Precīzāk sakot, zem viņas pagaidu dzīvokļa.
– To mēs vēl izdomāsim. Iesim soli pa solim.
– Reizēm man patīk spert daudzus soļus vienlaikus.
– Tas tev ir raksturīgi. – Ouens piešķieba savu kasti un atstūma durvis ar gurnu.
– Ātrāk brauksi, tālāk tiksi.
– Ja nepaklupsi. – Viņš aizvēra durvis.
– Man ir laba līdzsvara izjūta. Te ir daudz vietas, – Eiverija piebilda, kad Ouens atkārtoja tās pašas darbības ar verandas durvīm.
– Pirmajā vietā ir maiznīca un Beka māja. Ēka nekur nepazudīs.
Eiverija gribēja iebilst. Kāpēc atstāt Galvenās ielas namu neizmantotu? Viņa izdzirdēja Justīnes balsi Nika un Noras numurā un saprata, ka labāk vispirms pilnībā sagatavot viesnīcu.
Bibliotēkā Eiverija kopā ar Houpu un Klēru šķiroja kastu saturu un salika plauktos grāmatas un dažādus nieciņus. Romāni, trilleri, grāmatas par pilsētas vēsturi, klasika. Vecu pudeļu kolekcija, vecs auto modelis, kas piederējis Ouena tēvam, dzelzs svečturi, kurus izgatavojis Eiverijas tēvs.
– Domāju, ka mums ir ļoti daudz interjera priekšmetu, – Houpa teica, – varbūt pat pārāk daudz. Bet vajag vēl.
– Varu atnest šo to no grāmatnīcas un suvenīru veikala.
– Paplāti ar viskija karafi un glāzēm liksim tur, apakšējā plauktā. – Houpa atkāpās un aplūkoja paveikto. – Jā, mums vajag vēl šo to. Grāmatu pietiek. Labs darbiņš, Klēra!
– Tas bija interesanti.
– Es zinu, kas mums vajadzīgs! – Eiverija atbalstījās pret sienu. – Visiem strādniekiem jāsapulcējas lielajā terasē un jānofotografējas. Attēlu ierāmēsim un ieliksim šeit. “Būnsboro viesnīcas darbinieki”.
– Perfekti! Lieliska ideja! Kad bibliotēka būs apmēbelēta, pieliksim gleznas. – Houpa palūkojās apkārt. – Pie loga būs galds ar klēpjdatoru, ko viesi varēs izmantot. Tur būs lielā viesu grāmata ādas vākos. Brīnišķīgs ādas dīvāns, krēsli, lampas.
– Es atvedīšu Justīni un Karolī, – Klēra ierosināja. – Gribu zināt viņu viedokli.
Kad viņa devās projām, kāpnēs atskanēja kaujas saucieni.
– Izklausās, ka viesnīcu iekarojuši mani zēni. Teicu Alvai Ridenūrai, ka viņus savākšu un aizvedīšu uz restorānu paēst picu. Izskatās, ka viņa atvedusi zēnus pie manis.
Kāpnēs dārdēja troksnis, kas līdzinājās bifeļu bara trakošanai. Sievietes izgāja no bibliotēkas un redzēja, ka pa gaiteni skrien Klēras trīs dēli.
– Mammu! Ridenūras kundze teica, ka arī viņa ar vīru grib ēst picu. Mēs atnācām apskatīt viesnīcu. – Vecākais dēls Harijs apskāva māti un grasījās mesties skriešus.
– Uzgaidi, uzgaidi! – Klēra satvēra viņa roku un apskāva Liemu, kurš bija apķēris mātes kājas. Viņa paspieda Harija roku un uzsēdināja uz gurna jaunāko dēlu – Mērfiju.
– Čau! – Mērfijs