Allija negaidot ierunājās:
– Gluži kā Ērika. Viņa ir mūsu bezbailīgā vadone.
Bleiks jau grasījās kaut ko sacīt, kad ieradās viesmīle, atnesdama pietiekami daudz tekilas glāzīšu, lai vakara gaitā mums būtu garantēti vismaz daži patiešām aplami lēmumi. Piesardzīgi paņēmu savu glāzīti, klusībā vienodamās ar sevi un tekilu, ka šis būs mans pirmais un pēdējais dzēriens. Bleika klātbūtnē es jau tāpat nevarēju uz sevi paļauties, un tekilas dēļ es mēdzu darīt trakas lietas.
Hīts pacēla savu glāzīti, kā grasīdamies uzsaukt tostu.
– Par ko mēs dzersim? – es noprasīju.
– Par uzvaru, – viņš atteica, un mēs saskandinājām. Par to jau varēja iedzert. Vienā rāvienā iztukšoju savu glāzi, paķēru laima šķēlīti un to pamatīgi izsūcu, lai mazinātu alkohola radīto dedzinošo sajūtu.
Vēl aptuveni stundu Hīts izklaidēja mūs ar saviem stāstiem par piedzīvojumiem Grēku pilsētā, Eiropas apceļošanu un grezno dzīvi Dubaijā. Viņš bija harismātisks un jautrs, un viņam piemita magnētiska pievilcība. Allija uzdeva dažādus jautājumus, mudinot viņu runāt, un es sajutos gandrīz vai atvieglota. Vēl aizvien biju dusmīga uz Bleiku, un man nepavisam negribējās dalīties ar viņu savas privātās dzīves sīkumos.
– Vai varu piedāvāt jums vēl kādu dzērienu? Kaut ko citu?
Bleika dobjā balss lika man nodrebināties un pilnīgi aizmirst par Allijas un Hīta teatrālo sarunu.
– Rīt no rīta man jāuzstājas ar lekciju, – es sacīju. – Patiesībā man vajadzētu likties gulēt. – Pēc vietējā laika bija divi naktī. Garā diena pamazām bija sākusi mani nogurdināt, tomēr par Alliju es vis nebiju tik droša.
– Vai tu gribi nākt augšā, Allij?
– Nu… – viņa paskatījās uz Hītu.
– Palieciet kopā ar mums vēl kādu brīdi, – viņš klusi sacīja.
Allija no jauna palūkojās uz mani. Viņas piekrītošo acu skatiens mirdzēja gluži kā Ziemassvētkos.
– Vai esi pārliecināta, Allij?
– Jā, es drīz nākšu. Neuztraucies par mani, – Allija staroja. Tekila jau bija guvusi virsroku.
– Mēs gādāsim, lai viņa pārnāk sveika un vesela, – Hīts nosolījās.
Es viņam gandrīz noticēju. Parastos apstākļos es būtu izraisījusi Allijā vainas apziņu, lai viņas pašas labad liktu doties prom, taču šovakar man negribējās izbojāt visu jautrību.
Bleiks piecēlās kopā ar mani.
– Es jūs pavadīšu līdz numuram.
– Nē, paldies. Es pati tikšu galā.
– Es arī došos uz viesnīcu. Mēs varam iet kopā.
Piekāpos, būdama pilnīgi pārliecināta, ka spēšu izturēt vēl desmit minūtes divatā ar viņu.
Mēs aizgājām līdz liftiem, un Bleiks, uzlicis plaukstu man uz krustiem, viegli iestūma mani tukšā lifta kabīnē. Šī negaidītā pieskāriena siltums aizplūda līdz pat sirdij. Kad durvis aizvērās, mēs palikām stāvot viens otram blakus. Mani pirksti satraukti bungoja pa lifta margām.
– Izskatās, ka viņi lieliski saprotas, – Bleiks ierunājās, pārtraukdams klusumu.
– Pamanīju. Jūsu brālis ir ļoti valdzinošs.
– Ar viņu nav viegli. – Bleiks nogrozīja galvu un pieglauda matus.
– Arī ar Alliju tā mēdz gadīties. Varbūt viņi parūpēsies viens par otru, lai neiekļūtu nepatikšanās.
Bleiks neticīgi savilka uzaci.
Atkal iestājās klusums. Šķita, ka lifta dūkoņa vēl pavairo starp mums radušos spriedzi, it kā Bleika pievilcība nez kā būtu kļuvusi dzirdama un nu izstarotu klusumā. Es nepārprotami nebiju novērtējusi to, cik ilgas varēja būt kopā ar viņu pavadītas desmit minūtes.
Kad lifts apstājās manā stāvā, Bleiks pavadīja mani līdz pat numura durvīm.
– Klāt esam, – es sacīju, cerēdama, ka mūsu atvadīšanās neievilksies.
Taču tad viņa plauksta no manas muguras aizslīdēja līdz pat elkonim un lejup pa delmu, kamēr mēs beidzot palikām stāvot roku rokā. Viņa īkšķa spilventiņš vilka gandrīz nemanāmus apļus manā plaukstā, un šajā brīdī man radās sajūta, ka šis pieskāriens izraisa īstas sāpes. Nenoliedzami, tas bija īsts, gandrīz vai strāvai līdzīgs trieciens, kas aizšāvās līdz pat maniem pirkstgaliem un citām vietām.
– Bleik, es…
Mans ķermenis bija sadumpojies pret prāta tirāniski ļaunajām nojautām. Mūsu sejas šķīra tikai dažas collas, es atkal noreibu no viņa smaržas, atcerējusies mūsu pirmo tikšanās brīdi.
– Vai tad tu mani neuzaicināsi uz kādu glāzīti? – Bleiks klusi vaicāja. Tikko manāmi aplaizījis apakšlūpu, viņš tajā viegli iekoda. Viņa skatiens šķita pagalam nevainīgs. Kurš gan būtu varējis noturēties viņam pretī?
Ar pūlēm noriju siekalas un nedaudz atkāpos, lai atbrīvotos no Bleika neatvairāmā tvēriena. Papurināju galvu un nervozi pavirpināju matu šķipsnu, pūlēdamās domāt par kaut ko citu, lai nebūtu jāskatās uz viņa lūpām.
– Pēc dažām stundām man jāceļas.
– Man arī.
Nu viņš bija tas pats Bleiks Lendons, kurš vēl tikai pirms nedaudz dienām bija gandrīz iznīcinājis manas izredzes tikt pie finansējuma uzņēmumam. Es negrasījos gulēt ar šo vīrieti. Skaidrs?
Dziļi ievilku elpu un ieskatījos viņam tieši acīs.
– Bleik, jūs noteikti neesat radis kaut ko tādu dzirdēt, taču mani tas patiešām neinteresē. Mums šovakar bija jautri, taču es esmu ieradusies šurp darba dēļ.
– Neizskatās, ka tu būtu braukusi šurp darba dēļ.
Uzlūkoju viņu ar samiegtām acīm, taču viņš tikai pasmaidīja.
– Nudien, Ērika, tu gribi teikt, ka es tev itin nemaz nepatīku? – Viņa roka aizslīdēja augšup pa sienu, viņa augums apliecās ap mani.
Apņēmīgi pūlēdamās turēties tālāk no viņa, es piespiedos pie durvīm. Tikmēr mana sirds sitās tā, ka gandrīz vai lēca ārā no krūtīm. Vai šie daži sprīži, kas mūs šķīra, bija pēdējais bastions starp mani un… mana mūža brīnišķīgāko nakti?
Nē, starp mani un ļoti lielu kļūdu.
– Ja jūs cenšaties izspiest no manis kādu komplimentu, tad jūs to nedabūsiet, – es paziņoju. – Un pat tad, ja jūs man liktos pievilcīgs, es neko nedarītu. Vairāku iemeslu dēļ, un viens no tiem ir mana vēlēšanās gādāt, lai nekādā veidā nesarežģītu savas attiecības ar Angelcom.
– Es negrasos ieguldīt naudu tavā projektā, tādēļ nekas netiks sarežģīts.
– Es tā nedomāju.
– Kā lai es tevi pārliecinu? – viņš izaicinoši pavīpsnāja.
Uzvalka audums viegli apspīlēja viņa rokas un augšstilbus. Kaut kas traks, tehnoloģijas jomā strādājošie nedrīkstēja izskatīties tik seksīgi.