Es zināju, ka viņa melo, kā jau kārtīgai draudzenei klājas.
Piektā nodaļa
Nebija jābrīnās, ka mēs ar Alliju sākām ķildoties par to, ko man vajadzētu vilkt mugurā. Beidzot izvēlējāmies persiku krāsas kleitu bez lencītēm, būdamas vienisprātis, ka tā ir piemērota, lai ietu uz satikšanos, vienlaikus skaļi nemudinot atteikties no saldā ēdiena. Vēlreiz uzāvu tās pašas gaiši brūnās laiviņas un pie spoguļa nervozi uzbužināju matus.
Bleiks pieklauvēja pie durvīm precīzi astoņos.
– Sveiks. – Turējos pie savas somiņas kā pie glābšanas riņķa.
– Ērika. – Viņa lūpas savilkās vieglā vīpsnā.
Viņš bija uzvilcis vienkāršu, baltu kreklu ar uzlocītām piedurknēm un tumši zilus džinsus. Parasti tik nepaklausīgie mati bija rūpīgi saķemmēti uz vienu pusi, lai gan šur tur tie vēl aizvien bija pietiekami nepadevīgi, lai izskatītos seksīgi un moderni. Dažas pēdējās stundas biju pavadījusi, cenzdamās pareģot, kas mani varētu sagaidīt šajā vakarā, un nu vairs nekādi nespēju atvairīt neķītras domas. Neilgu brīdi nekaunīgi papriecājusies par viņu ar acīm, pamanīju, ka arī viņš skatās uz mani ar tikpat neviltotu atzinību. Pēkšņi mani pārņēma satraukums, dzīvnieciska iekāre un neomulīga priekšnojauta, ka ar Bleiku Lendonu es varētu nonākt situācijā, no kuras vairs nespētu izkulties.
Šis vīrietis bija seksīgs, bagāts un pašpārliecināts, un mani hormoni viņa klātbūtnē pilnīgi zaudēja gribasspēku.
– Bleik! – Allija nostājās man līdzās pie durvīm un nopētīja Bleiku no galvas līdz kājām. – Jūs abi izskatāties tik jauki!
– Mēs jau neejam uz vidusskolas balli, – es nomurmināju, lai gan arī mani bija pārņēmusi līdzīga sajūta, taču šoreiz uz mana sliekšņa bija nostājies skolas visseksīgākais puisis, un tas nešķita īsti pareizi. Protams, man nebija ne vainas, un savulaik par mani bija interesējušies visnotaļ daudzi seksīgi puiši, taču es jau pirms vairākiem mēnešiem biju labprātīgi atteikusies no šīs jomas, lai veltītu visu uzmanību darbam. Biju jau aizmirsusi, kā jutos, būdama fiziski novērtēta. Patiesībā nemaz nebiju pārliecināta, vai kāds vispār kādreiz bija man licis sajusties tāpat, lai gan mēs ar Bleiku bijām tikai skūpstījušies.
Bleiks piedāvāja man elkoni un ar mājienu mudināja doties ceļā. Ieķēros viņam rokā, un viņš aizveda mani pa gaiteni.
– Izklaidējieties kārtīgi, bērni! – Allija nosauca mums pakaļ.
– No rīta atkal atvedīšu viņu mājās, – Bleiks atteica, pamirkšķinādams viņai.
Izteiksmīgi saviebos. Iedomājoties, ka vajadzētu pavadīt kopā ar Bleiku visu nakti, man sejā iesitās karstums. Vai es patiešām grasījos to darīt?
Liftā Bleiks nospieda pašu augstāko – četrdesmit piektā stāva – pogu, un mēs sākām slīdēt augšup.
Apjukusi noprasīju:
– Uz kurieni mēs braucam?
– Uz augšstāvu.
– Kas tur atrodas?
– Patiesībā tur ir mans numurs. Mans pirmītējais prieks pagaisa.
– Cik neuzkrītoši, Bleik. – Parāvos atpakaļ un sakrustoju rokas uz krūtīm. Īsts džentlmenis, kā tad. Ak dievs, cik es esmu naiva.
Bleiks iesmējās.
– Tas nav tā, kā tu domā. Uzticies man.
Savilku uzaci.
– Līdz šim man nav bijis iemesla tev uzticēties.
– Esmu dzirdējis, ka tas nenotiek uzreiz, tāpēc man varbūt vēl ir cerība.
Lifta durvis atvērās, un viņš aizveda mani līdz garā gaiteņa galam un ieslidināja atslēgu numura durvju slēdzenē. Sekoju viņam, godbijīgi nopētīdama plašo luksusnumuru, ko varēja nosaukt vienīgi par pieticīgu pili.
Aiz greznām durvīm mums priekšā pavērās stikla siena, aiz kuras bija redzams brīnišķīgs Lasvegasas pilsētas skats. Pirms dažiem mirkļiem aiz kailo kalnu apveidiem bija norietējusi saule, piepildot debesis ar zelta un dzintara krāsas stariem. Katra cilvēku apbūvētās zemes strēmeles robežzīme atmirdzēja tādā pašā dabas spožumā. Miljoniem sīku gaismiņu šajā neprātīgajā, nelāgus ieradumus veicinošajā pilsētā padarīja nakti līdzīgu dienai.
– Man šķita, ka no šejienes varētu būt skaistāks skats nekā no restorāna, – Bleiks klusi sacīja.
– Tas ir satriecošs.
Uzmanīgi pētīju apvārsni, saviļņota par šādu izvēli. Pateicoties Bleikam, šodien jau otro reizi manī uzmutuļoja reibinošs uzbudinājums. Un tomēr es apvaldīju savu jūtu ārējo izpausmi, nevēlēdamās sniegt Bleikam gandarījumu par to, ka viņam bija izdevies mani tik viegli pārsteigt.
– Man prieks, ka tu tā domā. – Viņš aizvadīja mani pie stikla sienas, kur bija uzklāts galdiņš diviem.
Divstāvu luksusa numurs slīga greznībā un elegancē. Tas bija iekārtots siltos, izbalējušos toņos ar dažādas tekstūras virsmām, sākot ar mohēru iztapsētām sienām un beidzot ar vēsas krēmkrāsas marmora virsmām, kas kontrastēja ar spīdīgām, gaumīgi iebūvētām, mūsdienīgām elektronikas ierīcēm.
Mierīgi pētīju luksusa numura jaukumus, kamēr no kādas blakus istabas apkalpotājs iznesa ledus spainīti ar šampanieša pudeli.
– Kundze? – Apkalpotājs piedāvāja man atdzesētu Cristal Rosé pudeli.
– Lūdzu, – es atteicu.
Viņš prasmīgi piepildīja mūsu glāzes līdz malām.
– Atļāvos pasūtīt mums abiem. – Bleiks viegli saskandināja ar mani. – Ceru, ka neiebilsti.
– Šoreiz tu tiksi cauri sveikā, – es pajokoju, taču patiesībā jutos atvieglota. Bleika tuvumā nespēju pat skaidri padomāt, kur nu vēl izvēlēties maltīti, ko izsmalcināti ieturēt viņa klātbūtnē.
– Tagad pastāsti man kaut ko vairāk par Ēriku Heteveju.
– Ko tu vēlies zināt?
– Kā tu mēdz izklaidēties? – Šis jautājums izskanēja visnotaļ nevainīgi, taču viņa skatiens nodevīgi atklāja tā apslēpto nozīmi.
Es saspringu, ar pirkstiem cieši ieķerdamās krēsla malā. Man bija aizvien grūtāk noturēties Bleikam pretī. Kāpēc es vispār biju piekritusi nākt šurp? Vispār jau nebiju, tomēr nevarēja sacīt, ka es būtu arī nepārprotami atteikusies. Lai nu kā, te nu mēs bijām, un pagaidām visi, izņemot manu dzimumdziņu, izturējās nevainojami.
– Godīgi sakot, gandrīz nekā, vismaz pēdējā laikā.
– Tātad tu esi darbaholiķe?
– Tā varētu teikt.
– Tātad mums ir kaut kas kopīgs. – Viņš atgāzās krēslā un sāka cieši raudzīties uz apvārsni.
– Šķiet, ka tev pēdējā laikā klājas pietiekami labi, lai tu varētu atļauties dzīvot rāmāk.
– Manu dzīvi diez vai var nodēvēt par atvaļinājumu, ja tu runā par to.
– Nesaprotu, kāpēc ne.
– Tad jau tu droši vien mani pārāk