Ja divas no atmiņas izgaisušas stundas man pašai likās neizturamas, kāda tad varētu būt sajūta, pazaudējot desmit gadus?
Lūkodamās pēc Alises palātas numura, es pēkšņi atcerējos mammu, Freniju un sevi pašu. Tolaik, kad pasaulē nāca Medisona, mēs, reibdamas satraukumā, gluži kā tā ģimene liftā, burtiski skraidījām pa citas slimnīcas gaiteņiem, meklējot Alises palātu. Tad mēs tālumā nejauši pamanījām Niku, kurš soļoja mums pa priekšu, un mēs visas iespiedzāmies: “Nik!”, un viņš pagriezās atpakaļ un, gaidīdams, kamēr mēs viņu panāksim, viņš turpat uz vietas apskrēja dažus apļus, vicinādams gaisā dūrēs savilktās rokas gluži kā tāds Rokijs, un Frenija sirsnīgi noteica: “Tas tik ir viens varens tips!”, un es tolaik satikos ar to aizbildniecisko pilsētas plānošanas speciālistu un turpat uz vietas nolēmu izbeigt šīs attiecības, jo viņu Frenija nemūžam nebūtu nosaukusi par varenu tipu.
Es prātoju: ja Alise patiešām bija aizmirsusi visu, kas noticis pēdējo desmit gadu laikā, tad viņa neatcerējās ne to dienu, ne Medisonu zīdaiņa vecumā. Viņa noteikti neatcerējās, kā mēs visas cienājāmies ar Quality Street šokolādes konfektēm no skārda kārbas, kad ienāca bērnu ārsts, lai apskatītu Medisonu. Viņš veikli grozīja viņu te uz vienu, te uz otru pusi un pat nevērīgi lietpratīgi saņēma vienā plaukstā gluži kā basketbolists, kas virpina bumbu, un Alise un Niks vienā balsī izgrūda: “Uzmanīgi!”, un mēs visi iesmējāmies, un bērnu ārsts pasmaidīja un paziņoja: “Jūsu meita ir pelnījusi desmit punktus no desmit, visaugstāko atzīmi.” Mēs visi aplaudējām un uzgavilējām Medisonai par pirmo labo atzīmi viņas mūžā, bet ārsts tikmēr ietina viņu atpakaļ baltajā sedziņā, gluži kā tādu glītu ceptas zivs un kartupeļu sainīti, un svinīgi pasniedza Alisei.
Pamazām sākdama apcerēt visu, kas bija noticis ar Alisi pēdējo desmit gadu laikā, es pēkšņi ieraudzīju viņas palātas numuru un, pametusi acis pa durvju spraugu, pamanīju viņu pirmajā ar aizkariem norobežotajā nodalījumā. Viņa bija atbalstījusies pret spilveniem un salikusi rokas klēpī un stingi raudzījās taisni uz priekšu. Viņa bija pavisam bezkrāsaina. Viņai mugurā bija balts slimnīcas krekls, viņa gulēja uz balta spilvena, viņas galva bija apsaitēta ar baltu marli, un pat viņas seja bija nāvīgi bāla. Bija dīvaini redzēt viņu tik nekustīgu; Alise vienmēr kustas asi un strauji. Viņa sūta īsziņas pa mobilo telefonu, žvadzina automašīnas atslēgas, aši satver vienu no bērniem aiz elkoņa un kaut ko bargi iečukst viņam ausī. Viņa ir pastāvīgi aizņemta, aizņemta, aizņemta un kaut vai tikai nemitīgi bungo ar nagiem.
(Pirms desmit gadiem viņa nepavisam nebija tāda. Viņa un Niks katru svētdienas rītu gulēja līdz divpadsmitiem. “Kā gan viņi vispār pagūs izremontēt to milzīgo māju?” mēs ar mammu un Freniju pukstējām gluži kā vecas tantes.)
Pirmajā mirklī viņa mani nemaz nepamanīja, un, kad piegāju klāt, viņas skatiens noraustījās, un acis bālajā sejā likās tik lielas un zilas, bet vissvarīgākais bija tas, ka viņa raudzījās uz mani citādi – tomēr ne svešādi. Es nezinu, kā lai to apraksta, kaut gan man prātā iešāvās savāda doma: “Tu esi atgriezusies.”
Vai gribat zināt, kas bija pirmais, ko viņa man pateica, doktor Hodžes?
Viņa noprasīja:
– Ak, Libij, kas ar tevi ir noticis?
Es taču teicu, ka tā tiek noteikta mana esība.
Vai varbūt pie visa vainīgas bija grumbiņas.
Beidzot Alise tika pārvesta uz palātu. Viņai tika piešķirts slimnīcas naktskrekls, televizora tālvadības pults un balts naktsgaldiņš. Kāda kundze uz skrituļratiņiem atveda viņai tasi vājas tējas un četras mazītiņas, trīsstūrainas sviestmaizes ar šķiņķi un sieru. Medmāsai izrādījās taisnība: pēc tējas un sviestmaizēm Alise sajutās daudz labāk, lai gan lielā, dziļā plaisa viņas atmiņā vēl aizvien bija palikusi nemainīga.
Dzirdēt Elizabetes balsi mobilajā telefonā – tas bija tieši tāpat kā ikreiz, kad viņa deviņpadsmit gadu vecumā bija zvanījusi uz mājām no sava katastrofālā ceļojuma pa Eiropu, pūlēdamās izlikties pavisam citāda – dēkaina un ekstraverta, tāda, kas ar vislielāko prieku visu dienu viena pati apskata katedrāles un drupas, bet vakaros jauniešu hosteļos sarunājas ar iereibušiem puišiem no Brisbenas, – lai gan patiesībā viņa ilgojās pēc mājām, jutās vientuļa, bieži vien garlaikojās un nekādi nespēja izprast vilcienu sarakstus. Skaļā un skaidrā Elizabetes balss svešā telefona kabīnē otrā pasaules malā allaž lika Alises ceļgaliem no atvieglojuma saļodzīties; viņa piespieda pieri pie stikla un nodomāja: “Pareizi gan; es esmu īsta.”
– Mana māsa tūlīt ieradīsies, – Alise paziņoja medmāsai, tiklīdz bija beigusi sarunu, it kā nu varētu tikt uzskatīta par kārtīgu cilvēku ar ģimeni; ar ģimeni, kuru viņa pazina.
Lai gan tad, kad Elizabete pirmo reizi panācās tuvāk Alises gultai, viņa māsu patiesībā nemaz nepazina. Alise pavirši nosprieda, ka šī sieviete krēmkrāsas kostīmā ar brillēm un plīvojošajiem matiem, kas sniedzās viņai līdz pleciem, noteikti bija kāda slimnīcas administratīvā darbiniece, kas ieradusies, lai paveiktu kaut ko administratīvu, taču tad kaut kas sievietes staltajā stājā, kas it kā sacīja “es nepadošos”, kaut kas būtiski raksturīgs Elizabetei, tomēr lika noprast, ka tā ir viņa.
Satriecoši, taču šķita, ka Elizabete vienas nakts laikā bija krietni pieņēmusies svarā. Viņas augums allaž bijis spēcīgs, lokans, sportisks, jo viņa vienmēr tik rosīgi airēja, skrēja un darīja vēl daudz ko citu. Tagad viņa bija nevis resna, bet gan pavisam noteikti lielāka, mīkstāka, ar lielākām krūtīm; gluži kā uzpūsta Elizabetes versija, ko kāds bija piepildījis ar gaisu gluži kā pludmales rotaļlietu. Viņai tas nepatiks, Alise nodomāja. Elizabete vienmēr bija tik uzjautrinoši moralizējusi par pārāk lielu kaloriju saturu ēdienā un atteikusies no piedāvātās olbaltuma kūkas, it kā viņai būtu piesolīts kokaīns ar heroīna piedevu. Reiz, kad Niks, Alise un Elizabete bija kopīgi pavadījuši nedēļas nogali, Elizabete pie brokastu galda bija veselu mūžību pētījusi uzturvērtības informācijas uzlīmi uz jogurta trauciņa, drūmi brīdinādama: “Ar jogurtu ir ļoti jāuzmanās.” Kopš tās reizes Niks un Alise, ēdot jogurtu, allaž iesaucās: “Uzmanies!”
Kad viņa pienāca tuvāk un spožā gaisma virs Alises gultas apspīdēja viņas seju, Alise pamanīja smalkas, zirnekļu tīklam līdzīgas grumbiņas, kas bija iegravētas ap Elizabtes lūpām un ap abām acīm aiz elegantajām brillēm. Elizabetei, tāpat kā Alisei, bija lielas, gaiši zilas acis ar tumšām skropstām, tādas pašas kā viņu tēvam; par šīm acīm viņām nemitīgi tika izteikti komplimenti. Bet nu tās šķita kļuvušas mazākas un blāvākas, it kā acu krāsa pamazām būtu sākusi izbalēt.
Šajās izbalējušajās acīs bija manāms kaut kas sāpīgs, piesardzīgs un saguruma pilns, it kā Elizabete nupat būtu cietusi sakāvi cīņā, kurā pati bija cerējusi gūt uzvaru.
Alisi pāršalca pēkšņas raizes; noteikti bija atgadījies kaut kas briesmīgs.
Bet, kad viņa par to apvaicājās, Elizabete atjautāja:
– Ko nozīmē – kas ir noticis ar mani? – Tas izskanēja tik strupi un enerģiski, ka Alisi pārņēma šaubas.
Elizabete atvilka plastmasas krēslu un apsēdās. Alise pamanīja, ka viņas svārki neglīti nostiepjas pār vēderu, un aši novērsās; viņai gandrīz uznāca raudiens.
Elizabete atsāka:
– Tu esi tā, kura ir nokļuvusi slimnīcā. Tātad jājautā – kas noticis ar tevi?
Alise juta, ka atkal kļūst