– Paskat, es esmu saģērbusies kā piecdesmito gadu mājsaimniece, bet kēksiņus cep tu, – Medelaina sacīja. – Man ļoti patīk doma par cepšanu, taču es nekādi nespēju to īstenot. Nez kāpēc man vienmēr pietrūkst kādas vajadzīgas sastāvdaļas. Kā tu pamanies savākt vienkopus visus tos miltus, cukuru un, nu, nezinu, vaniļas esenci?
– Zini, – Džeina atteica, – es to visu nopērku. Tādā vietā, ko sauc par lielveikalu.
– Tu droši vien visu vajadzīgo pieraksti, – Medelaina secināja. – Un pēc tam tu neaizmirsti paņemt to sarakstu līdzi.
Varēja manīt, ka Medelaina par Džeinas cepšanas prasmi ir tādās pašās domās kā Džeina par Medelainas apavu izvēli: mulsa apbrīna par neparastu izturēšanos.
– Šodien atnāks arī Seleste ar abiem puikām. Viņa tavus kēksiņus apēdīs tik ātri, ka nebūs ko redzēt. Tēju vai kafiju? Būs labāk, ja mēs katrā tikšanās reizē vairs nedzersim šampanieti, kaut gan mani vēl varētu pierunāt. Vai tev nav nekā, ko nosvinēt?
Medelaina ieveda viņu lielā virtuvē, kas bija apvienota ar dzīvojamo istabu.
– Man nav nekā, ko svinēt, – Džeina atteica. – Pietiks ar parastu tēju, paldies.
– Kā tev veicās ar pārcelšanos? – Medelaina noprasīja, ieslēgdama tējkannu. – Tobrīd, kad tu pārvācies, mēs bijām devušies uz piekrasti, jo citādi es būtu piedāvājusi, lai Eds tev palīdz. Es vienmēr piedāvāju viņu citiem kā pārvākšanās lietpratēju. Viņš par to ir sajūsmā.
– Nopietni?
– Nē, nē. Viņam tas briesmīgi nepatīk. Viņš tik ļoti dusmojas uz mani. Viņš saka: “Es jau neesmu nekāds piederums, ko var iznomāt!” – Atdarinādama savu vīru, Medelaina ierunājās dobjā balsī. – Zini, viņš taču maksā naudu, lai sporta klubā cilātu svarus. Kāpēc gan lai viņš nevarētu par velti pacilāt dažas kastes? Apsēdies. Piedod, ka te ir tāda nekārtība.
Džeina apsēdās pie gara koka galda, kas bija klāts ar ģimenes dzīves drazām. Tur bija uzlīmes ar balerīnām, otrādi apgriezts romāns, krēms pret saules apdegumiem, atslēgas, kaut kāda elektroniska rotaļlieta un no Lego klucīšiem darināta lidmašīna.
– Ģimene palīdzēja man pārvākties, – Džeina sacīja. – Tur ir daudz kāpņu. Varētu teikt, ka visi uz mani dusmojās, tomēr viņi nemūžam neļautu man maksāt mēbeļu pārvadātājiem.
(“Ja man pēc sešiem mēnešiem vajadzēs stiept to draņķa ledusskapi lejā pa kāpnēm, tad es…” bija izmetis viņas brālis.)
– Pienu? Cukuru? – Medelaina apvaicājās, mērcēdama krūzēs tējas maisiņus.
– Ne vienu, ne otru. Vienkārši tēju. Paklau, es šorīt sastapu vienu no tām pirmskolas mātēm. – Džeina gribēja parunāt par skolas izvēles pasākumu brīdī, kad Zigija nebija līdzās. – Degvielas uzpildes stacijā. Manuprāt, viņa izlikās, ka mani neredz.
Džeinai tā nebija šķitis. Viņa par to bija pārliecināta. Sieviete bija aizgriezusies strauji, it kā būtu saņēmusi pļauku.
– Ā, patiešām? – Medelaina izklausījās uzjautrināta. Viņa paņēma sev vienu kēksiņu. – Kura tad tā bija? Vai tu atceries, kā viņu sauc?
– Hārpera, – Džeina atteica. – Varu derēt, ka tā bija Hārpera. Es atceros, ka klusībā nodēvēju viņu par Uzticamo Hārperu, jo viņa ne soli neatkāpās no Renātes. Manuprāt, viņa ir viena no Gaišmatainajiem Cekuliem. Tāda ar garu, izstieptu seju kā basetam.
Medelaina iesprauslojās.
– Precīzi, tā ir Hārpera. Jā, viņa Renātei ir liela draudzene un ar to smieklīgi lepojas, it kā Renāte būtu kaut kāda slavenība. Vienmēr cenšas pastāstīt, ka satiekas ar Renāti arī ārpus skolas. Ak, mēs visi pavadījām pasakainu vakaru vienā pasakainā restorānā. – Viņa nokoda kēksiņa kumosu.
– Laikam jau tāpēc Hārpera negrib mani ne pazīt, – Džeina secināja. – Pēc visa, kas notika ar…
– Džeina, – Medelaina pārtrauca. – Šis kēksiņš ir… lielisks.
Džeina pasmaidīja, redzēdama Medelainas izbrīnīto seju. Viņai pie deguna bija pielipusi drupatiņa.
– Paldies, ja gribi, varu tev iedot recepti…
– Augstā debess, man nevajag nekādu recepti, es gribu tikai kēksiņus. – Medelaina iedzēra krietnu malku tējas. – Zini ko? Kur mans telefons? Es tūlīt piezvanīšu Hārperai un noprasīšu, kāpēc viņa šodien ir izlikusies neredzam manu jauno draudzeni, kura prot cept kēksiņus.
– Neuzdrošinies! – Džeina iebilda. Bija skaidrs, ka Medelaina ir viena no tiem nedaudz bīstamajiem ļaudīm, kuri uzreiz metas aizstāvēt savus draugus, saceļot viļņus, kas ir daudz lielāki par sākotnējo ūdens ņirbu.
– Zini, es kaut ko tādu necietīšu, – Medelaina paziņoja. – Ja šīs sievietes pēc visa, kas notika skolas izvēles pasākumā, grasās pret tevi tā izturēties, es būšu ļoti dusmīga.
Tas taču varēja gadīties jebkuram.
– Es būtu likusi Zigijam atvainoties, – Džeina sacīja, vēlēdamās, lai Medelainai būtu skaidrs, ka viņa ir no tām mātēm, kuras liek saviem bērniem lūgt piedošanu. – Kad viņš teica, ka nav vainīgs, es viņam noticēju.
– Protams, – Medelaina attrauca. – Esmu pārliecināta, ka viņš nemaz nav vainīgs. Viņš izskatās tik mīļš.
– Es esmu simtprocentīgi pārliecināta, – Džeina atsāka. – Pareizāk sakot, par deviņdesmit deviņiem procentiem pārliecināta. Es…
Viņa aprāvās un norija siekalas, jo pēkšņi viņu bija pārņēmusi visaptveroša vēlme izskaidrot Medelainai savas šaubas. Skaidri un gaiši pateikt, ko nozīmēja tas viens šaubu procents. Vienkārši… pateikt to. Pārvērst visu stāstā, ko viņa vēl nekad nevienam nebija atklājusi. Izveidot epizodi ar sākumu, vidu un beigām.
Bija brīnišķīgs, silts pavasara vakars. Oktobris. Gaisā vēdīja jasmīnu smarža. Man bija briesmīgs siena drudzis. Kaklā skrāpēja. Bija jāberzē acis.
Viņa varētu runāt nedomājot, neko nejūtot, kamēr stāsts būtu galā.
Un varbūt tad Medelaina pasmaidītu un sev raksturīgi noteikti un neapstrīdami paziņotu: “Ak, par to tev nu gan nav jāuztraucas, Džeina! Tam taču nav nekādas nozīmes! Zigijs ir tieši tāds, kā tu domā. Tu esi viņa māte. Tu viņu pazīsti.”
Bet ja nu viņa rīkotos pretēji? Ja nu Džeinu pārņēmušās šaubas kaut vai tikai uz mirkli pazibētu arī Medelainas sejā? Ko tad? Attiecībā uz Zigiju tā būtu visbriesmīgākā nodevība.
– Ā, Ebigeila! Nāc pie mums, apēd kādu kēksiņu! – Medelaina pacēla galvu. Virtuvē bija ienākusi kāda pusaudze.
– Džeina, tā ir mana meita Ebigeila.
Medelainas balsī ieskanējās kaut kas neīsts. Nolikusi kēksiņu, viņa sāka knibināt auskaru.
– Ebigeila? – viņa atkārtoja. – Tā ir Džeina! Džeina pagriezās, nepieceldamās no krēsla.
– Sveika, Ebigeila, – viņa uzrunāja pusaudzi, kura nekustīgi stāvēja, izslējusies pavisam taisna un saņēmusi sev priekšā rokas, it kā piedalītos kādā reliģiskā