Lielie mazie meli. Laiena Moriartija

jomā!

      Skaisti. Kārtējā Perija pielūdzēja. Selestei bieži ienāca prātā: ko gan Perija pielūdzējas darītu, ieraudzījušas, ko viņš mēdz darīt?

      – Te būs divi ielūgumi jūsu zēniem uz Amabellas sesto dzimšanas dienu. – Renāte sniedza viņai divas sārtas aploksnes. – Protams, arī jūs abi ar Periju esat laipni aicināti nākt kopā ar viņiem. Tādā veidā visi vecāki varēs jauki iepazīties cits ar citu!

      – Brīnišķīgi, – Seleste paņēma aploksnes un ielika tās somiņā.

      – Labrīt, dāmas! – Tā bija Medelaina, kārtējo reizi ģērbusies skaistā kleitā. Viņas vaigos dega sarkani plankumi, bet acis bīstami mirdzēja. – Paldies, ka uzaicināji Kloī uz Amabellas dzimšanas dienu.

      – Šausmas, vai tad Amabella pati ir sākusi dalīt ielūgumus? – Renāte sarauca pieri un papliķēja pa savu somiņu. – Viņa būs tos paņēmusi no manas somas. Es patiešām gribēju tos neuzkrītoši izdalīt vecākiem.

      – Jā, jo izskatās, ka tu esi uzaicinājusi visu klasi, izņemot vienu mazu zēnu.

      – Tu droši vien runā par Zigiju, par to bērnu, kura dēļ manas meitas kakls ir vienos zilumos, – Renāte attrauca. – Viņš netika iekļauts uzaicināto viesu sarakstā. Tas nu gan ir pārsteigums, vai ne?

      – Izbeidz, Renāte, – Medelaina sacīja. – Tu nedrīksti tā darīt.

      – Nu, tad iesūdzi mani tiesā! – Renāte uzmeta Selestei dzirkstošu, draisku skatienu, it kā dalītos ar viņu slepenā jokā.

      Seleste ievilka elpu. Viņa nevēlējās iesaistīties šādās norisēs.

      – Varbūt es…

      – Man ir ļoti žēl, Renāte, – Medelaina pārtrauca ar karalisku smaidu sejā, – taču Kloī nevarēs ierasties tajā ballītē.

      Renāte sarāvās.

      – Cik bēdīgi, – viņa noteica un parāva šķērsām pāri ķermenim pārvilkto somiņas siksnu, it kā tās būtu bruņas, ko vajadzētu sakārtot. – Zini ko? Es laikam izbeigšu šo sarunu, kamēr vēl neesmu pateikusi kaut ko tādu, ko nāktos nožēlot. – Viņa pamāja Selestei. – Bija prieks ar jums atkal satikties.

      Medelaina noskatījās Renātei pakaļ. Izskatījās, ka viņu ir pārņēmis neparasts spars.

      – Ir sācies karš, Seleste, – viņa priecīgi paziņoja. – Karš, kad es tev saku!

      – Ak, Medelaina, – Seleste nopūtās.

      Hārpera: Es zinu, ka mums visām patīk glorificēt Selesti, tomēr man šķiet, ka attiecībā uz savu bērnu uztura izvēli viņa ne vienmēr rīkojas pareizi. Es redzēju, ka viņas dvīņi pirmajā skolas dienā brokastīs ēd ledenes uz kociņa!

      Samanta: Vecāki patiešām mēdz cits citu nosodīt. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt tādēļ, ka neviens no mums nemaz īsti nezina, ko dara? Un tas droši vien dažreiz var izraisīt konfliktus. Parasti tie gan nav tik iespaidīgi.

      Džekija: Vismaz man nemaz nav laika nosodīt citus vecākus. Mani tas nemaz neinteresē. Mani bērni ir vienīgais, kas man dzīvē ir svarīgs.

      Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Paralēli slepkavības izmeklēšanai mēs grasāmies izvirzīt vairākiem vecākiem apsūdzības par citu personu aizskaršanu. Mēs esam ārkārtīgi vīlušies un ļoti satriekti, redzot, ka grupa vecāku izturas šādi.

      Deviņpadsmitā nodaļa

      – Ak, Medelaina, – Eds nopūtās.

      Apturējis automašīnu, viņš izņēma atslēgu no aizdedzes un pagriezās, lai paskatītos uz viņu.

      – Tu nedrīksti nelaist Kloī uz viņas draudzenes ballīti tikai tāpēc, ka Zigijs uz to nav uzaicināts. Tas taču ir neprāts.

      No skolas viņi bija devušies taisnā ceļā uz pludmali, lai kopā ar Džeinu un viņas vecākiem “Zilajā blūzā” uz ātru roku iedzertu pa tasei kafijas. To ierosināja Džeinas māte, un viņai tas bija šķitis tik svarīgi, ka Medelaina, kura savu bērnu pirmajā skolas dienā bija ieplānojusi pārmērīgi plašu pasākumu klāstu, saprata, ka šo ielūgumu nedrīkst noraidīt.

      – Nē, nav vis, – Medelaina attrauca, kaut gan viņu jau bija sākusi pārņemt viegla nožēla. Kad Kloī uzzinās, ka netiks uz Amabellas “A” ballīti, par to nāksies velnišķīgi samaksāt. Amabellas iepriekšējā dzimšanas dienas ballīte bija patiešām neprātīga: piepūšamā pils, burvju mākslinieks un diskotēka.

      – Man šodien ir ļoti slikts garastāvoklis, – viņa paziņoja Edam.

      – Patiešām? – Eds vaicāja. – Nemaz nebūtu pamanījis.

      – Es ilgojos pēc saviem bērniem, – Medelaina sacīja. Automašīnas aizmugures sēdeklis bija tik tukšs un kluss. Viņai acīs saskrēja asaras.

      Eds skaļi iesmējās.

      – Tas taču ir joks, vai ne?

      – Mans mazais bērniņš ir sācis iet skolā, – Medelaina šņukstēja. Kloī bija iesoļojusi klasē kopā ar Bārnsas jaunkundzi, izturēdamās tā, it kā arī pati būtu skolotāja. Viņa bija nemitīgi tērgājusi, droši vien ieteikdama dažas izmaiņas mācību plānā.

      – Tieši tā, – Eds apstiprināja. – Turklāt viņai jau sen bija laiks to darīt. Manuprāt, vēl tikai vakar tu telefona sarunas laikā ar savu māti pateici tieši šādus vārdus.

      – Un vēl man vajadzēja stāvēt skolas pagalmā un pieklājīgi sarunāties ar manu sasodīto bijušo vīru! – Medelainas asaras pēkšņi atkal pārvērtās dusmās.

      – Jā, tikai es nezinu, vai vārds “pieklājīgi” te būtu īsti vietā, – Eds aizrādīja.

      – Būt vientuļai mātei jau tāpat ir pietiekami smagi, – Medelaina turpināja.

      – Ko? – Eds pārvaicāja.

      – Džeina! Es, protams, runāju par Džeinu. Es vēl atceros Ebigeilas pirmo skolas dienu. Es jutos kā tāds ērms. Visi pārējie bija tik pretīgi precēti. Visi vecāki bija sadalījušies mazos, nevainojamos pārīšos. Es vēl nekad nebiju jutusies tik vientuļa.