Lielie mazie meli. Laiena Moriartija. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Laiena Moriartija
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Современная зарубежная литература
Год издания: 2015
isbn: 978-9984-35-791-1
Скачать книгу
tur bija apmeklējusi dažus pasākumus: vietējā vēsturnieka uzstāšanos un “Bibliotēkas draugu” rīkotās pusdienas. Zāle bija ļoti skaista. Dažreiz izbijušie skolēni tur pat rīkoja savas kāzu svinības. Tieši tur vajadzēja notikt arī skolas viktorīnai, kuras laikā tika vākti līdzekļi viedtāfelēm, lai kas tas arī būtu. Protams, arī Pondera kundze bija uzaicināta piedalīties. Dzīvojot tik tuvu skolai, viņa bija izpelnījusies dīvainu goda viesa statusu, lai gan šajā skolā nekad nebija mācījušies ne viņas bērni, ne arī mazbērni. Viņa bija pateikusies un noraidījusi šo uzaicinājumu. Pondera kundzei šķita bezjēdzīgi apmeklēt bērnu pasākumus skolā, kurā nemācījās neviens viņas bērns.

      Ik nedēļu tai pašā zālē notika skolēnu kopsapulce. Ik piektdienas rītu Pondera kundze, paņēmusi tasi angļu brokastu tējas un ingvera un riekstu cepumu, iekārtojās savā darbistabā. Dzirdot, kā no ēkas otrā stāva plūst bērnu dziedāšana, viņai vienmēr uznāca raudiens. Viņa nekad nebija ticējusi Dievam, izņemot brīžus, kad dzirdēja bērnus dziedam.

      Šobrīd neviens bērns nedziedāja.

      Varēja dzirdēt daudz lamu vārdu. Attiecībā uz lamāšanos Pondera kundze nebija nekāda svētule (viņas vecākā meita mēdza lamāties kā kučieris), tomēr šķita nelāgi un mulsinoši klausīties, kā vietā, ko parasti pildīja bērnu smiekli un klaigas, kāds nevaldāmi izkliedz rupjus vārdus.

      – Vai jūs visi esat piedzērušies? – viņa noteica.

      Lietus izraibinātie Pondera kundzes logi atradās vienā augstumā ar skolas ieejas durvīm, pa kurām pēkšņi sāka plūst ārā cilvēki. Bruģētais laukums ap skolas ieeju bija izgaismots kā lugas izrādei sagatavota skatuve. Šo iespaidu vēl pastiprināja miglas mākoņi.

      Tas bija neparasts skats.

      Pirivī valsts skolas vecāki gluži mulsinošā kārtā bija ļoti iecienījuši dažādas masku balles. Ar parastu viktorīnu viņiem būtu krietni vien par maz. Pondera kundze savā ielūgumā bija izlasījusi – kāds gaišs prāts izdomājis sarīkot “Odrijas un Elvisa viktorīnas vakaru”, un tas nozīmēja, ka visām sievietēm vajadzēja izskatīties pēc Odrijas Hepbērnas, bet visiem vīriešiem – pēc Elvisa Preslija. (Tas bija vēl viens iemesls, kura dēļ Pondera kundze bija noraidījusi šo uzaicinājumu. Masku balles viņai allaž bija šķitušas pretīgas.) Cik nu varēja spriest, tad par vispopulārāko Odrijas Hepbērnas atveidojumu bija kļuvusi viņas loma filmā “Brokastis Tifānijā”. Visas sievietes bija uzvilkušas garas, melnas kleitas un baltus cimdus, un izrotājušās ar pērļu kaklarotām, bet vīrieši lielākoties bija nolēmuši izrādīt cieņu Elvisa mūža pēdējiem gadiem. Viņiem visiem bija spīdīgi, balti, ar vizuļiem rotāti tērpi ar dziļiem izgriezumiem. Sievietes izskatījās skaistas. Nabaga vīrieši izskatījās pagalam smieklīgi.

      Pondera kundzes acu priekšā viens Elviss iebelza pa žokli kādam citam, kurš attenterēja atpakaļ un uzgrūdās kādai Odrijai. Divi citi Elvisi sagrāba sitēju no aizmugures un aizvilka prom. Kāda cita Odrija paslēpa seju plaukstās un novērsās, it kā šāda aina viņai šķistu neizturama. Kāds iesaucās:

      – Izbeidziet!

      – Vai man vajadzētu izsaukt policiju? – Pondera kundze skaļi nodomāja, taču tad tālumā iekaucās sirēna, un kāda sieviete uz balkona sāka neapturami kliegt.

      Gabriela: Vai zināt, nevar teikt, ka vainīgas ir tikai mātes. Bez tēviem tas nemaz nebūtu noticis. Laikam gan mātes visu iesāka. Mēs, tā teikt, bijām galvenās spēlētājas. Mammītes. Es neciešu vārdu “mammīte”. Tas izklausās tik nevīžīgi, vai jums tā nešķiet? Mamma – tas jau izklausās labāk. Slaidāk. Mums visiem vajadzētu lietot tieši šo vārdu. Starp citu, man ir ķermeņa tēla problēmas. Kā jau mums visām, vai ne?

      Bonija: Tas viss bija tikai briesmīgs pārpratums. Cilvēki mēdz apvainoties, un tad notikumu gaita kļūst nekontrolējama. Tā tas notiek. Vai jums nešķiet, ka visus konfliktus var izsekot atpakaļ līdz kāda aizvainojumam? Šķiršanos. Pasaules karus. Tiesvedību. Nu labi, varbūt ne visas tiesvedības. Vai varu jums piedāvāt zāļu tēju?

      Stjū: Es jums skaidri un gaiši pateikšu, kāpēc tas notika. Sievietes nekad neliekas mierā. Es negribu teikt, ka puišiem nevajadzētu uzņemties daļu vainas, bet, ja meitenes nesāktu lēkt ārā no bikšelēm, un varbūt tas izklausās aizspriedumaini attiecībā uz viņām, lai gan tā nemaz nav, tas ir vispārzināms fakts, pajautājiet jebkuram vīrietim, nevis kaut kādam iedomīgam jaunā laikmeta diletantam, kurš lieto mitrinošo krēmu, es runāju par īstiem vīriešiem, pajautājiet jebkuram kārtīgam vīrietim, un viņš jums pateiks, ka sievietes ir īstas olimpiskās čempiones apvainošanās jomā. Jums vajadzētu redzēt, kā to dara mana sieva. Un viņa pat vēl nav trakākā no visām.

      Bārnsa jaunkundze: Apsēstie vecāki. Pirms sāku strādāt Pirivī valsts skolā, man šķita, ka tas ir pārspīlējums – tas, ka vecāki mēdz pārmērīgi aprūpēt savus bērnus. Nudien, vecāki mani mīlēja; deviņdesmitajos gados, kad es augu, viņi par mani interesējās, bet tā nebija nekāda apsēstība.

      Lipmana kundze: Tā ir traģēdija, turklāt dziļi nožēlojama, un mēs visi cenšamies dzīvot tālāk. Vairāk es neko neteikšu.

      Kerola: Pie visa vainīgs ir “Erotisko grāmatu klubs”, bet tās ir tikai manas domas.

      Džonatans: “Erotisko grāmatu klubā” nebija nekā erotiska, to nu es jums varu pateikt par baltu velti.

      Džekija: Vai zināt ko? Es to uztveru kā feminisma problēmu.

      Hārpera: Kurš sacīja, ka tā ir feminisma problēma? Kas tās par muļķībām? Es jums pateikšu, ar ko tas viss sākās. Ar to atgadījumu skolas izvēles pasākuma dienā.

      Grēmers: Es sapratu, ka visa pamatā ir mājsaimnieču mammu cīņas ar karjeras mammām. Kā to īsti sauc? Mammu kari. Mana sieva tur neiesaistījās. Viņai nav laika noņemties ar tādām lietām.

      Tea: Jums, žurnālistiem, ļoti patīk tas franču auklīšu piesitiens. Šodien pa radio dzirdēju kādu runājam par “franču mājkalpotāju”, lai gan Žiljeta pavisam noteikti tāda nebija. Arī Renātei bija saimniecības vadītāja. Dažām veicas. Man ir četri bērni un nav neviena “kalpotāja”, kas varētu palīdzēt! Protams, ar strādājošām mātēm kā tādām man nav nekādu problēmu, tikai gribētos zināt, kāpēc viņām vispār tie bērni ir bijuši vajadzīgi.

      Melisa: Vai zināt, kas, manuprāt, visus tik ļoti satrauca? Tās utis. Augstā debess, tikai neļaujiet man sākt runāt par tām utīm.

      Samanta: Utis? Kāds tām vispār ir sakars ar kaut ko no tā visa? Kurš jums to pateica? Varu derēt, ka tā bija Melisa, vai ne? Tā nabaga meitene ir iedzīvojusies posttraumatiskā stresa sindromā, jo viņas bērni atkal un atkal inficējās ar utīm. Piedodiet. Tas nav smieklīgi. Tas itin nemaz nav smieklīgi.

      Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Es runāšu skaidri un gaiši. Te nav nekāds cirks. Mēs izmeklējam slepkavību.

      Otrā nodaļa

Sešus mēnešus pirms viktorīnas vakara

      Četrdesmit. Medelainai Martai Makenzijai šodien bija četrdesmitā dzimšanas diena.

      – Man ir četrdesmit gadu, – stūrēdama viņa skaļi sacīja, vilkdama šo vārdu lēni kā skaņu efektā. – Čeeeeeeetrdesmit. Viņa pamanīja, ka meita raugās uz viņu atpakaļskata spogulī. Kloī pasmaidīja un atdarināja māti.

      – Man ir pieci gadi. Pieeeeeci.

      – Četrdesmit! – Medelaina trallināja kā operdziedātāja.

      – Tralalā!

      – Pieci! – trallināja