– Lūdzu! Es negribu zināt visus tavus noslēpumus.
– Tu tik un tā tos visus zini.
Viņa pasmaidīja. – Man ir tikai viens.
– Tiešām? Kāds vai, pareizāk, kurš tas ir?
– Un kurš tagad kļūst nenovīdīgs? Viņu sauc Hjūijs, un viņš ir īsts saldumiņš!
– Cik vecs?
– Ak, es īsti nezinu… mazliet pāri divdesmit?
Viņa dzirdēja, kā Leo nopūšas. – Tev ir vajadzīgs īsts vīrietis, Letīcij. Nevis kaut kāds puika.
– Un to saki tu! – Viņa apņēmīgi aizvēra apmeklētāju sarakstu. – Īsti vīrieši neeksistē. Vai varbūt tu neesi pamanījis? Turklāt viņš ir tikai aizraušanās.
– Zini, viņiem arī ir jūtas.
– Es par to šaubos. Vīrieši negrib neko citu kā vien seksu. It īpaši jauni vīrieši.
– Un tu pati? Ko tu gribi?
Letīcijas pirksti pārslīdēja pāri īpaši izsmalcinātam un dārgam franču muslīna auduma baķim. – Kuru interesē tas, ko es gribu? Nozīme ir tikai tam, ko es varu dabūt.
– Emīlija Ena…
Viņa sarāvās. – Tu zini, ka es ienīstu šo vārdu; tas ir tik neiespējami neglīts!
– Emīlij, – viņš apņēmīgi atkārtoja, – es esmu nobažījies.
Šīs aizraušanās ir sākušas kļūt tev par paradumu.
– Un kāpēc ne? Mēs dzīvojam vienreizlietojamā pasaulē.
Nav jēgas kaut kam pārāk pieķerties.
– Tu esi par jaunu, lai būtu tik ciniska.
– Ak, es tevi lūdzu! – Viņa nopūtās. – Nebūsim šodien nopietni! Es to nevaru, neesmu īstajā noskaņojumā. Man vienkārši gribas papriecāties. Un ar Hjūiju ir jautri.
– Tajā pašā laikā viņš ir reāls.
– Kas tad es tagad esmu, kāda samaitājoša ietekme? Iztiksim bez sprediķiem – tikai ne šodien.
– Es vienkārši gribu teikt, ka tev jābūt piesardzīgai.
– Izbeidz, Leo, – viņa brīdināja.
Viņš nepievērsa tam uzmanību. – Tu izliecies, ka esi izturīga, taču mēs abi zinām, ka tu tāda neesi.
– Man ir jāiet.
– Sirsniņ, es tevi mīlu un negribu, lai tev tiktu nodarīts pāri.
– Ko? Tu domā, ka Hjūijs var man nodarīt pāri? – viņa iesmējās. – Klausies, tur jau tā lieta! Viņš nevar man nodarīt pāri! Un es nevaru nodarīt pāri viņam. Mums ir savi noteikumi, Leo. Tas ir tikai sekss… nekā vairāk.
– Man tev ir daži jaunumi, saulstariņ. Noteikumi vai ne, bet tu nespēj kontrolēt savu sirdi. Neviens to nespēj.
– Paklau, es tev piezvanīšu vēlāk. Man ir daudz darāmā, un, ja tu neatbrauksi, man nāksies pašai mēģināt tikt galā ar to briesmīgo kimono. Parunāsim vēlāk? Un vairs nekādu karstasinīgu brazīliešu, saprati?
Viņa aizvēra telefonu un piespieda plaukstu pie acīm.
Viņš izturējās tik neizprotami.
Un piepeši tās atkal atgriezās: trulās, spiedīgās sāpes. Tagad tā bija drīzāk sūrstēšana, bet vismaz gadu tās bija dedzinošas, griezīgas sāpes krūtīs, itin kā kāds veiktu sirds operāciju bez anestēzijas. Letīcija nespēja ēst, nespēja gulēt… Sasodīts! Kāpēc viņam vajadzēja izturēties tik… tik nosodoši?
Viņa dziļi ievilka elpu.
Tam nebija nekādas nozīmes. Tagad tas bija beidzies. Viņa atkal bija uz kājām, vēl stingrāk nekā agrāk.
Savā darbnīcā Letīcija uzlika vārīties ūdeni un aizkūpināja cigareti. Starp hercogieni un romānu rakstnieci atlika laiks Hjūija uzņemšanai. Un, atbalstījusies pret leti, viņa dziļi ieelpoja un aizvēra acis.
Hjūijs bija tik gara auguma, tik jauns, tik klasiski skaists. Un tik viegli kontrolējams! Nebija nekādas cīņas par varu, nekādu kautrīgu satikšanās rituālu vai manipulēšanas. Viņa zvanīja, viņš ieradās, viņi kniebās. Un pēc tam kniebās vēl mazliet.
Tās bija vienkāršas attiecības un savā ziņā brīnišķīgas. Hjūijā jautās kas atšķirīgs: svaigums. Nekādas dziļas domas vai nejauks noskaņojums neietekmēja viņa sniegumu. Bez šaubām, viņam vēl bija daudz jāmācās; viņš bija nenoslīpēts dimants. Taču tas bija aizraujoši. Un labākais tajā visā bija fakts, ka viņš bija gluži kā bez prāta Letīcijas dēļ. Tā bija tikai aizraušanās, taču visās attiecībās bija viens, kurš dievina, un otrs, kurš tika dievināts. Viņa bija dievinājusi un deva priekšroku situācijai, kad lomas izrādījās mainītas.
Ūdens bija uzvārījies. Uzmanīgi iebērusi Tiffany kanniņā Earl Grey lapas, viņa uzlēja tām ūdeni. Bergamotes aromāts piepildīja telpu.
Viņa nolūkojās ārā pa logu uz nelielo dārziņu aiz mājas.
Leo kļūdījās. Neviens vairs nespēja nodarīt viņai pāri; viņa to nepieļautu.
Aši apmaisījusi tēju, viņa ielēja sev tasi. Šīs stundas Letīcijai patika vislabāk: diena atgādināja zeltainu solījumu, ko nebija skārusi vilšanās vai neapmierinātība. Un, apsēzdamās pie galda, viņa novietoja savu tējas tasi uz mazā soliņa tālāk no sava darāmā, atlocīja ietinamo papīru no kastītes, kurā atradās zīds, un prasmīgi ievēra adatā diegu.
Rīta saule sildīja viņas muguru, ārpusē dziedāja putni. Letīcija malkoja tēju.
Nebija daudz lietu, kas bija trauslākas par senatnīgām mežģīnēm vai cilvēka sirdi.
Tad viņa kaut ko izdzirdēja.
Skaņa bija uzstājīga un kaitinoša.
Tā nāca no vannas istabas.
Pilēšana.
Patiesībā tāda skaņa, kas liecināja par steidzamu vajadzību pēc santehniķa.
Tēju piektajam galdiņam
Viesmīle Džeka kafejnīcā, Roza, nostājās pie loga, noskatīdamās, kā Hjūijs Ārmstrongs Venablss-Smaits dodas uz priekšu pa ielu, spraukdamies cauri cilvēku pūlim.
– Pasūtījums gatavs! – uzsauca Bērts no virtuves viņai aiz muguras. – Es teicu, ka pasūtījums gatavs! – viņš uzsauca vēlreiz.
Roza pagriezās un aiznesa divas ceptas olas, desiņas, pupiņas un tomātu vīrietim pie septītā galdiņa, lai pēc tam novāktu Hjūija brokastu atliekas. Tad viņa izņēma no savas dzeramnaudas kabatas četras mārciņas un deviņdesmit piecus pensus un ielika to kasē.
– Roza! Tēju piektajam galdiņam! – Bērts auroja. – Pie joda, kas tev šodien uznācis?
– Nekas, – viņa noteica, ieliedama tēju. – Pilnīgi nekas.
Viņa to aiznesa santehniķim Semam, pastāvīgajam apmeklētājam pie piektā galdiņa. Būdams vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus vecs, Sems lepojās ar tumšu, nepaklausīgu matu ērkuli, kas nu jau bija sirmuma skarts, mežonīgām gaišpelēkām acīm un sardonisku smaidu. Šajā pašā gadā viņš bija mantojis tēva tikko dzīvo santehnikas un apkures uzņēmumu līdz ar to pašu bieži uzplaukstošo smaidu un garo, steidzīgo soli.
Viņš lūkojās katalogā