Letīcija apvija rokas viņam ap kaklu. – Tu runā vissaldākos vārdus!
Profesionāli sieviešu patmīlas lolotāji
Pēc divām dienām Hjūijs sēdēja uz tā paša soliņa Grīnparkā un gaidīja vīru vārdā Valentīns. Tas nu nebija nekāds piemērotais vārds vīrietim. Hjūijs bija ģērbies tajā pašā aizlienētajā uzvalkā. (Malkolms jau tagad prasīja, lai viņš to aiznestu uz ķīmisko tīrītavu.) Saulainā diena bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā, un visu šo piedzīvojumu iekrāsoja izteikta déjà vu sajūta. Hjūijs pieķēra sevi pētām tālumā redzamos stāvus, meklējot nevis vīrieti ar neveiksmīgo vārdu, bet gan rudmataino sievieti. Viņš jutās savādi vīlies, kad Valentīns beidzot uzradās.
– Jūs esat Hjūijs, – Valentīns paziņoja, nostādamies viņam priekšā un pastiepdams roku.
– Jā, – Hjūijs piecēlās un to paspieda. Viņam likās, ka tas ir dīvains sarunas sākšanas veids.
– Priecājos iepazīties. Mani sauc Valentīns Čārlzs. Ko jūs teiktu par kādu mēriņu Šepardsmārketā?
– Protams, – Hjūijs pasmaidīja.
Darbam, kura devējs tev izmaksā dzeramo jau pirmajā dienā, vajadzēja būt labam.
Viņi šķērsoja ielu, un Valentīns rādīja ceļu šaurā sānieliņā. Šepardsmārketa beidzās ar nelielu skvēru, un vienā tā stūrī atradās krodziņš, kura nosaukums bija “Ādams un Ieva”. Izkārtnē bija attēlots vīrietis un sieviete, kurus nodala ābols. Viņi iegāja iekšā, un, kad Hjūija acis aprada ar pustukšā bāra dūmakaino tumsu, viņš ieraudzīja pazīstamu seju. Viņa sēdēja pie stūra galdiņa un malkoja baltvīnu.
– Tā esat jūs! – Hjūijs pats jutās pārsteigts par to, cik ļoti priecājas, viņu redzot.
Viņa pasmaidīja.
– Ļaujiet jūs iepazīstināt ar manu palīdzi, Flikeringas kundzi. Saīsinājumā Flika.
Viņa norādīja uz krēslu. – Sēdies, Hjūij. – Ko jūs dzersiet? – Valentīns apjautājās.
– Ak, es nezinu… – Jādomā, ka tā bija pārbaude; droši vien pareizā atbilde nozīmētu pasūtīt kādu bezalkoholisku dzērienu.
– Es dzeršu viskiju, bet tas droši vien būtu pārāk vecišķi jums. Alus pinti?
Hjūijs atslābinājās. – Jā, lūdzu.
Valentīns devās pie bāra. Viņi palika divatā.
– Nebiju domājis, ka satikšu jūs vēlreiz, – viņš klusi noteica.
Flika pārvilka ar pirkstu pāri glāzes malai. – Un tomēr te nu mēs esam. Dzīve ir savāda, vai ne?
– Kā nu ne. – Viņš sagrozījās, īsti nezinādams, kā turpināt. – Viņdien parkā… tas, kas notika…
Viņa to apturēja. – Neraizējies. Es to neuztvēru personiski. Tas viss piederējās pie darba pārrunu procesa, Hjūij. Esmu to piedzīvojusi simts reižu.
– Skaidrs. – Viņš izskatījās satriekts.
– Kāpēc tik nopietni? – viņa iesmējās. – Jādomā, ka tu jūties atvieglots!
Viņš izdvesa nopūtu. – Bet cik daudzas reizes jūs esat satikusi svešinieku, ar kuru var sarunāties? – Tiešums viņa skatienā bija satraucošs. – Ar kuru jūs tiešām gribētu sarunāties?
– Nujā, bet vispār jau ir tā… – Viņš prata vienā mirklī radīt intimitāti, dezorientējot Fliku ar savu dabiskumu. Viņa vēl nekad neko tādu nebija pieredzējusi.
Valentīns atgriezās ar dzērieniem un apsēdās.
– Uz veselību, Venablsa-Smaita kungs! – Viņi pacēla glāzes. – Apsveicu ar pieņemšanu darbā!
– Pateicos! – Hjūijs plati pasmaidīja.
Viņi pasmaidīja pretī.
– Nu tā, – Hjūijs uzdrošinājās pārtraukt klusumu, – ko īsti mēs darām?
Valentīns cieši viņu uzlūkoja. – Jums ir izrādīts liels gods. Jūs esat izraudzīts, atlasīts, lai pievienotos vienai no vecākajām un noslēpumainākajām profesijām pasaulē.
Hjūijs sajutās neomulīgi. – Bet ne jau… senākajai profesijai?
– Nebūt ne! – Valentīns aizvainoti nošņācās. – Mēs esam profesionāli sieviešu patmīlas lolotāji. Mēs ievērojam, glaimojam, piepildām romantiskas ilgas, kas par spīti zinātnei un tehnoloģijai, un visu veidu seksuālajām revolūcijām vēl aizvien slēpjas cilvēka dvēselē.
– Īsāk sakot, – Flika viņu pārtrauca, – mēs flirtējam.
– Un mēs esam sava aroda meistari, – Valentīns lepni piebilda.
– Jūs gribat teikt, ka mēs izvēlamies sievietes?
– Pirmais noteikums, – Flika norādīja, – tu pilnīgi noteikti, kategoriski neizvēlies sievietes.
– Nekādā gadījumā. Mēs flirtējam, Hjūij, liekam sievietēm sajusties labi tikai tāpēc vien, ka viņas ir dzīvas. Mēs viņas ievērojam. Uzrunājam. Pievēršam viņām zināmu uzmanību.
– Un tad pazūdam, – Flika piebilda. – Otrais noteikums: vienmēr vēro izeju.
Situācija sāka uzlaboties. Galu galā viņam nevajadzēja kļūt par zēnu pēc izsaukuma.
Un tomēr viņa jaunā profesija nebija īsti skaidra.
Valentīns sajuta Hjūija apjukumu. – Sāksim no paša sākuma. Iztēlojieties, – viņš izdarīja plašu teatrālu žestu ar rokām, – kādu dienu vientuļa, atraidīta sieviete gaida metro vilcienu vai stāv rindā veikalā un piepeši mana, ka labi ģērbies, izskatīgs jauns cilvēks uz viņu noskatās. Varbūt viņa aizgriežas, izliekas neko nemanām. Taču viņš nespēj vien beigt skatīties. Viņa pietvīkst, satraucas. Un visbeidzot, kad viņa jau grasās iet projām, viņš to aptur. Un kautrīgi stostīdamies, izsaka viņai kādu laipnu, sirsnīgu komplimentu.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.