– Pašnodarbināti puiši. Armēņi. Mana krusttēva draugi.
(“Draugi” šajā gadījumā bija eifēmisms.)
– Tātad tā nebija kārtīga firma, ja?
Letīcijai nepatika šie jautājumi. – Nu, laikam jau ne. Ne gluži. Kāpēc? – Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Kāds tam ir sakars ar to visu?
Sems nopūtās. – Es arī nedomāju, ka to būtu varējusi izdarīt legāla firma. Katrā ziņā, spriežot pēc darba kvalitātes. Tomēr es gribēju to noskaidrot jūsu pašas labā. Tad jums vismaz būtu juridisks pamats vērties pret viņiem.
Vārds “juridisks” izklausījās draudīgi.
– Paskatieties, – viņš turpināja, norādīdams uz caurulēm, kas bija pievienotas vannai. – Zem grīdas dēļiem ir vietas, kur tās ir sastiprinātas ar košļājamo gumiju un izolācijas lenti.
Šīs caurules pat nav vienādā platumā. Jums te apakšā ir aka ar ūdeni, kas bojā koku. Jūtos pārsteigts, ka jūs to nesaodāt. Armēņi to bija izdarījuši par apbrīnojami labu cenu. Un arī ļoti ātri.
Letīcija pārbrauca ar plaukstu pāri acīm. – Vai jūs varat to salabot?
Sems pašūpoja galvu. – Es varu to salabot, taču tas nozīmē uzplēst visus grīdas dēļus un varbūt pat sākt no paša sākuma.
– Un cik tas izmaksās?
– Grūti pateikt. Tūkstoš divsimt?
– Nē!
– Jūs varat palūgt arī otru viedokli. Tas ir, citu cenas piedāvājumu. Tikai neizmantojiet vannas istabu pāris dienas. Tai ir jāizžūst. – Viņš sāka vākt kopā savus instrumentus. – Ja gribēsiet, lai es to izdaru, es varēšu atrast jums laiku, taču jums jādod man ziņa labi ātri. Te būs, – viņš izņēma vizītkarti no bikšu aizmugurējās kabatas. – Paziņojiet man, ko būsiet izlēmusi.
– Paldies, – viņa drūmi noteica, izvadīdama viņu cauri darbnīcai un atvērdama pagalma puses durvis.
– Starp citu, – viņš apstājās uz sliekšņa, palūkodamies apkārt, – ar ko jūs te īsti nodarbojaties?
– Es darinu apakšveļu pēc individuāla pasūtījuma.
– Jūs jokojat! – viņš iesmējās.
Letīcija izslējās. – Kas tur tik smieklīgs?
– Nekas. Klau, vai ir kāda iespēja nonākt modes skatē?
– Paldies, ka iegriezāties, – viņa strauji noteica, aizvērdama durvis.
Tūkstoš divsimt par caurulēm! No visām iespējamajām lietām, par ko jāizdod nauda, tieši par caurulēm! Tad viņa iedomājās par savu aizvien pieaugošo kredīta pārsniegumu.
Tas viss bija tik nomācoši.
Letīcija nometa vizītkarti uz letes, pieregulēja mūziku un devās atpakaļ pie savas klientes.
Šī patiešām nebija viņas joma: galu galā viņa bija māksliniece.
Tenisa bumbiņu karalis
Arno Burgalts di Kudrē bija tenisa bumbiņu karalis. Visi, kas jebkad bija domājuši par tenisa bumbiņām (un bija tādi, kas to darīja), nevarēja nedomāt, ka di Kudrē Imperial ar savu košo mandarīna dzelteno filca apdari un ārkārtīgi atsperīgo gumijas iekšpusi bija tieši tāda, kādai jābūt īstai tenisa bumbiņai.
Tomēr di Kudrē Imperial bija Arno tēva sasniegums. (Patiesībā bija vajadzīgas divas paaudzes, lai to noslīpētu līdz ideālam stāvoklim – viena filca apdarei un otra atsperīgajai iekšpusei.) Kad piedzima Arno, Imperial bija atzīta čempionu tenisa bumbiņa. Tā nu visas Arno privileģētās dzīves laikā māte bija viņam visur sekojusi pa pēdām: sākumā, kad viņš bija pārāk mazs, lai aizbēgtu no viņas, un vēlāk, kad viņš jutās pārāk vainīgs, lai to mēģinātu, iepotēdama dēlam, ka viņš nemūžam nespēs atkārtot tēva panākumus ne kā cilvēks, ne kā pasaules klases tenisa bumbiņu ražotājs. Viņš varēja nemaz nemēģināt un uzreiz padoties. Kas, bez šaubām, būtu riebīgs slinkums.
Tomēr Arno nepadevās. Pateicoties savai spītībai, katru gadu viņš izgudroja kādu jaunu plānu, kā atstāt savu nospiedumu di Kudrē uzņēmumā un pavairot jau tā milzīgi lielo ģimenes bagātību.
Un gadu pēc gada, Arno mātes ciniskā skatiena pavadīti, viņa plāni sabruka.
Viņa kontā bija gumijas tenisa tērps, kuru nekad nevajadzēja mazgāt. Trenējošā rakete, kas sodījās katru reizi, kad spēlētājs aizsita garām. Un leģendārais tenisa bumbiņu savācējs, ar tālvadības pulti kontrolējama tenisa soma uz ritentiņiem, kas tika pirmizrādīta Vimbldonā, kur tā sasniedza sešdesmit jūdžu ātrumu stundā. Nelaimīgā kārtā tas tika reģistrēts vīriešu turnīra finālmačā, kad viena draiska versija terorizēja lēnīgo bumbiņu pienesēju nacionālajā televīzijā.
Taču nu beidzot Arno stunda bija situsi. Nemesis All-Pro Sport 2000 tenisa kurpe bija inženieru darba brīnums, modes dizaina triumfs un īsts orgasms no spīdoša lureksa, mirdzošām gaismiņām un zemes pievilkšanas spēku izaicinošām gumijas atsperēm. Un ar vīriešu ranga līderi Ivaldosu Ivaldoviču, kurš gatavojās atlidot no Horvātijas, lai piedalītos īpašā ceremonijā Haidparkā, tām vajadzēja ātri vien aizlidot no veikalu plauktiem, pat neskatoties uz divsimt deviņdesmit deviņas mārciņas lielo cenas zīmi.
Stāvēdams plašās sporta preču nodaļas vidū Harrods universālveikalā, Arno nopētīja sāncenšus. Šoreiz viņam bija izdevies. Neviens no viņiem – Nike, Reebok, Puma – nebija nekas salīdzinājumā ar viņa radīto brīnumu, viņš pamāja, apmierināti pasmaidīdams. Tie visi bija amatieri.
Arno aiz muguras Džeks Polārs, viņa mārketinga direktors, kaulējās par ekskluzīvu izstādīšanas vietu ar iepircēju, plaši žestikulēdams un burtiski piespiezdams nabaga sievieti piekāpties savas aizrautības priekšā. Taču Arno, juzdamies nemierīgs, atvainojās un viens pats izstaigāja velotrenažieru, jogas paklājiņu, spēka trenažieru labirintu – nebeidzamu tādu produktu parādi, kuru uzdevums bija jaunības saglabāšana. Cik nomācoši. Kāda sieviete vecumā pēc piecdesmit centās noturēt līdzsvaru uz slēpošanas trenažiera. “Jau par vēlu!” viņš gribēja tai uzsaukt. “Metiet mieru!”
Nogriezies ap stūri, viņš nonāca aci pret aci ar kādu vecāku vīru. Vīrietis aizšķērsoja Arno seju, nikni uz viņu pablenzdams. Ir nu gan vecs ķēms, Arno nodomāja. Viņš jau gribēja kaut ko teikt, kad ar šausmām saprata, ka tas ir spogulis.
Tie bija viņa grumbainie vaibsti, viņa plānie mati, viņa salīkušie pleci. Uz brīdi Arno sametās nelabi. Tad viņš piesardzīgi pagriezās, lai redzētu, vai vēl kāds ir bijis par liecinieku viņa atklājumam.
Viņš bija viens.
Atkāpdamies no spoguļa, viņš novērsa skatienu, ātri dodamies uz citu nodaļu. Viņā uzkūsāja karstas un velnišķīgas dusmas. Pagājušā gada notikumi acīmredzami bija likuši viņam sabrukt, iznīcinot Arno garīgo, emocionālo un fizisko labklājību. Un viņš iedomājās par Olīviju, par to, kā viņa bija to pievīlusi. Ja vien viņa būtu kārtīga, veselīga sieviete, viss būtu citādi!
Jo, taisnību sakot, lai arī Arno ienīda sevi, Olīviju viņš nicināja vēl vairāk.
Viņš devās uz priekšu, tikpat kā nemanīdams, kurp dodas. Bez šaubām, viņš varēja izdarīt plastisko operāciju, taču tad visi to uzzinātu; viņa nedrošība tiktu atklāta apskatei visai pasaulei. Turklāt tas bija nožēlojami; viens no viņa vecākajiem draugiem,