Karalis paziņo, ka jaunais pāris tūlīt pēc kāzām dosies uz Ladlovu, un man viss ir jāsagatavo. Nabaga meitenei nāksies atlaist gandrīz visas spāņu dāmas un šķērsot valsti visbargākajā ziemā. Karalis vēlas, lai Artūrs izrāda savu jauno sievu pavalstniekiem. Viņš domā, kā nostiprināt jaunā troņa varu un spožumu, un nepavisam neinteresējas par jaunu sievieti, kas nokļuvusi svešā zemē un ilgojas pēc mātes.
Ladlovas pils, Šropšīra, 1501. gada ziema
Es pavēlu kalpotājiem visu uzpost, izberzt grīdas, noslaucīt mūra sienas un piekārt košos, biezos gobelēnus. Namdari pielabo durvis, lai novērstu caurvēja rašanos. No vīna tirgotājiem es iegādājos jaunu, lielu mucu, kas pārzāģēta uz pusēm un būs princeses vanna; karaliene ziņo, ka infanta vēlas mazgāties katru dienu. Es ceru, ka viņa atteiksies no šīs svešādās paražas, kad būs izjutusi aukstos vējus Ladlovas pils torņos. Viņas gultai sarūpēti jauni aizkari, un mēs ceram, ka princis to apmeklēs katru nakti. Viss ir sagatavots, un mēs gaidām pāri, kas iemieso Anglijas cerību un gaišo nākotni, dzīvos manā uzraudzībā, apgūs Velsas prinča un princeses prasmes un ieņems dēlu, tiklīdz iespējams.
*
Es vēroju lietus slacīto, slideno taku aiz Gledfordas vārtiem, gaidot karalisko gvardi, bet redzu tikai vienu jātnieku. Uzreiz ir skaidrs, ka viņam ir sliktas vēstis. Es pārbijusies ietinos apmetnī un steidzos pie pils vārtiem. Ziņnesis pieauļo man klāt, nolec zemē, metas ceļos un sniedz aizzīmogotu vēstuli. Es to paņemu un atveru, pārliecināta, ka Edmunds de la Pols ir notverts un apsūdzējis mani sazvērestībā. Bailes ir tik skaudras, ka es pat nespēju lasīt. – Kas noticis? – es jautāju.
– Lēdija Mārgarita, man diemžēl jāpavēsta, ka bērni bija ļoti slimi, kad es pametu Stourtonu, – viņš saka.
Samirkšķinājusi acis, es beidzot izlasu īso saimniecības pārziņa vēstuli. Viņš raksta, ka deviņus gadus veco Henriju nomoka drudzis un sarkani izsitumi. Artūrs jūtas labi, bet Ursula raud, ir sakarsusi un žēlojas par galvassāpēm. Ursulai ir tikai trīs gadi, un tas bērnam ir bīstams laiks. Pārzinis pat nepiemin mazo Redžinaldu. Jāpieņem, ka viņš ir dzīvs un vesels. Pārzinis noteikti man pateiktu, ja bērns jau būtu miris.
– Tā nav sviedru slimība, vai ne? – es jautāju, runājot par jauno kaiti, kas sekoja Tjūdoru armijai un gandrīz iznīcināja Londonas iedzīvotājus, kad tie pulcējās sveikt jauno karali. Ziņnesis pārmet krustu. – Ceru, ka nē. Neviens vēl… – Viņš apklust, jo gribēja teikt, ka neviens vēl nav miris. Sviedru slimība nogalina veselu vīrieti dienas laikā. – Mani sūtīja ceļā trešajā dienā pēc tam, kad saslima vecākais zēns, – viņš saka.
– Un mazais Redžinalds?
– Viņš ir savas zīdītājas namiņā tālu prom no lielās mājas. – Ziņneša bālajā sejā atspoguļojas manas bailes.
– Vai jums nav nekādu pazīmju? – es jautāju.
Neviens nezina, kā slimība izplatās. Daži uzskata, ka ziņneši to pārnēsā savās drēbēs vai uz vēstules papīra, tāpēc cilvēks vienlaikus nodod ziņu par saslimšanu un arī pašu kaiti.
– Lai slavēts Dievs, es jūtos labi, – viņš saka. – Nav ne izsitumu, ne drudža. Pretējā gadījumā es pie jums nenāktu, kundze.
– Man vajadzētu doties mājup, – es saku, bet mani vienlaikus plosa pienākuma apziņa pret Tjūdoriem un bailes par bērniem. – Paziņojiet staļļa puišiem, ka es izjāšu pēc stundas. Man vajadzēs pavadoņus un otru zirgu.
Viņš pamāj un aiziet. Es pavēlu dāmām sakravāt manas mantas un paziņoju, ka vienai no viņām nāksies jāt kopā ar mani šajā ziemas salā, jo man jātiek līdz Stourtonai pie saviem slimajiem bērniem. Kamēr izrīkoju kalpotājus, es nedomāju par ceļamērķi un neļauju sev domāt par bērniem.
Dzīve ir briesmu pilna. Bērni mirst bieži, saslimst pat no niekiem, karaliskajās asinīs slēpjas nāve, kas seko pa pēdām Plantagenetiem kā melns suns.
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1501. gada ziema
Manās mājās valda drudžains nemiers. Trīs bērni slimo, un tikai mazākajam, Redžinaldam, nav izsitumu. Es nekavējoties dodos uz bērnistabu. Henrijs guļ mokpilnā miegā savā lielajā gultā. Viņa brālis Artūrs ir ieritinājies blakus, un Ursula grozās mazajā gultiņā. Es palūkojos uz viņiem un sakožu zobus.
Aukle pagriež Henriju uz muguras un paceļ viņa naktskreklu. Uz bērna krūtīm un vēdera ir sarkani plankumi, kas vietām saplūst kopā. Arī seja ir pietūkusi, un āda aiz ausīm un kakla ir sarkana.
– Vai masalas? – es jautāju.
– Masalas vai bakas, – aukle atbild.
Artūrs klusi ieraudas, mani pamanījis, un es izceļu viņu no karstās gultas, lai apsēdinātu sev uz ceļgala. Mazais augumiņš deg kā ugunīs. – Gribu dzert, – viņš saka. Aukle pasniedz alus kausu. Viņš iedzer trīs malkus un atgrūž trauku. – Acis sāp.
– Mēs neatvērām slēģus, – aukle klusi paskaidro. – Henrijs žēlojās, ka gaismā sāp acis, tāpēc mēs aizvērām logus.
Ceru, ka rīkojāmies pareizi.
– Droši vien, – es saku, pārbijusies pati par savu nezināšanu. Man nav ne jausmas, kā palīdzēt bērniem un kas viņiem kaiš. – Ko teica ārsts?
Artūrs atbalstās pret mani, un pat viņa skausts, kad piespiežu tam lūpas, ir karsts.
– Ārsts paziņoja, ka vainojamas masalas un visi atveseļosies, ja Dievs vēlēs. Un piekodināja, lai saglabājam siltumu. Šis rīkojums ir izpildīts. Istabā valda smacējoša tveice, un visi trīs bērni svīst. Es nolieku Artūru uz gultas un pieeju pie Ursulas, kas guļ ļengana un klusē. Viņa ir pavisam sīciņa. Mani ieraudzījusi, viņa paceļ rociņu un pamāj, bet nerunā.
Mani pārņem šausmas, un es palūkojos uz aukli.
– Viņas prāts ir vesels! – sieviete kā aizstāvēdamās iesaucas. – Ārsts teica, ka viss būs labi, ja vien drudzis mitēsies. Viņa mazliet dzied un miegā šņukst, bet nav zaudējusi prātu. Vismaz pagaidām.
Es pamāju, cenšoties nezaudēt pacietību šajā pārkarsētajā istabā, kur mani bērni guļ kā slīkoņi jūras krastā. – Kad ārsts atgriezīsies?
– Jau ir ceļā. Es solīju viņu pasaukt, tiklīdz būsiet šeit. Bet viņš apzvēr, ka bērni atveseļosies… droši vien.
– Un pārējie šajā namā?
– Saslimuši vairāki pāži. Viens no tiem pirms Henrija. Un nomira virtuves kalpone, kas kopa vistas. Bet visi pārējie ir veseli.
– Un ciematā?
– Par to man nekas nav zināms.
Vajadzēs apjautāties ārstam, jo visas slimības mūsu zemē ir mana atbildība. Nāksies pavēlēt, lai no virtuves aizsūta ēdienu uz saslimušo namiem. Ja viņi nomirs un pietrūks naudas kapračiem, tiem samaksāšu es. Tāds ir Stourtonas saimnieces pienākums. Man jārūpējas