Sargi plaši atrauj durvis, sveicot Velsas prinča kambarkunga sievu, un Artūrs izskrien man pretī kā jauns kumeļš. Viņš priecīgs palīdz man nokāpt no zirga un apjautājas, kā es jūtos un kāpēc neesmu atvedusi dēliņu.
– Viņam ir pārāk auksti. Bērnam būs labāk mājās pie zīdītājas. – Es apskauju princi. Viņš nometas ceļos, lūdzot manu svētību, jo esmu viņa aizbildņa sieva un mātes māsīca, un es tūlīt nolaižos reveransā, jo viņš ir troņmantnieks. Mēs šos soļus veicam pavisam vienkārši, pat nedomājot par tiem. Artūrs ir audzināts kā topošais karalis, un es savulaik biju viena no ietekmīgākajām sievietēm galmā, kur gandrīz visi man klanījās, gāja aiz manis, piecēlās, kad es ienācu istabā. Tas notika pirms Tjūdoru ierašanās, pirms es apprecējos un kļuvu par nenozīmīgo lēdiju Polu.
Artūrs atkāpjas un mani nopēta. Viņš ir tikpat labsirdīgs un iejūtīgs kā viņa māte. – Vai jums viss ir labi? – viņš uzmanīgi apvaicājas.
– Jā, – es apņēmīgi atbildu. – Es neesmu mainījusies.
Princis atplaukst smaidā. Viņš ir mantojis savas mātes mīlas pilno sirdi un kļūs par līdzjūtīgu karali. Anglijai tāds ir vajadzīgs, lai sadziedētu trīsdesmit gadus ilgušajā karā gūtās brūces.
No staļļiem iznāk mans vīrs, un abi aizved mani uz lielo zāli, kur galminieki man klanās un es eju viņiem garām, lai ieņemtu savu goda vietu pie lielā galda starp Velsas princi un savu vīru.
*
Vēlāk es ieeju Artūra guļamistabā, kad viņš skaita lūgšanas. Kapelāns ir nometies ceļos princim blakus un klausās, kā zēns rūpīgi izrunā latīņu vārdus. Artūrs noliec galvu un aizlūdz par savu vecāku drošību. – Un par karaļa māti, Ričmondas grāfieni, – viņš piebilst, lai Dievs neaizmirstu, cik augstu kāpusi Mārgarita Boforta. – Āmen.
Kapelāns savāc savas mantas, un Artūrs strauji ielec lielajā gultā.
– Lēdija Mārgarita, vai es šogad precēšos? – jauneklis vaicā.
– Neviens man nav nosaucis datumu, – es atbildu un apsēžos uz gultas, vērodama zēna možo seju un mīkstās pūciņas uz augšlūpas. Viņš mēdz tās glaudīt, it kā tādējādi veicinātu augšanu. – Bet tagad vairs nav nekādu iebildumu pret laulībām.
Zēns pieskaras manai rokai. Viņš zina, ka Spānijas valdnieki solījuši sūtīt viņam savu meitu tikai tad, ja vairs nebūs neviena cita Anglijas troņmantnieka. Viņi runāja ne tikai par manu brāli, bet arī par viltvārdi, kurš dēvējās par karalienes brāli Ričardu. Karalis gribēja panākt dēla saderināšanos ar infantu, tāpēc iedzina abus jaunekļus lamatās un pavēlēja viņus nogalināt. Viltvārdis piesavinājās bīstamāko titulu, cīnījās pret Henriju un tāpēc mira. Mans brālis noliedza savu vārdu, nepacēla pat balsi, nemaz nerunājot par roku, bet tik un tā nomira. Es centīšos nepiesārņot savu dzīvi ar rūgtumu. Man jāaizmirst, ka reiz biju māsa, un jāaizmirst vienīgais zēns, ko esmu patiesi mīlējusi, – mans brālis, mana Baltā roze.
– Jūs zināt, ka es nemūžam nepieprasītu viņa nāvi, – Artūrs ļoti klusi nosaka. – Es to nelūdzu.
– Zinu, – es atbildu. – Tas nekā nav saistīts ar jums vai mani. Viss tika izlemts bez mums, un mēs nevarējām neko izdarīt.
– Tomēr es kaut ko izdarīju, – princis ieminas, kautri uzlūkodams mani. – Tas nelīdzēja, bet es lūdzu tēvam izrādīt žēlastību.
– Tas bija labi darīts, – es nosaku, bet neatklāju zēnam, ka pati metos ceļos karaļa priekšā un zemojos tik ilgi, kamēr mani aiznesa prom. Vīrs lūdzās, lai vairs nerunāju, jo baidījās atgādināt karalim par manu bijušo vārdu un dēliem, kuru dzīslās rit bīstamās Plantagenetu asinis. – Nekas nebija maināms. Jūsu tēvs rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu.
– Vai jūs… – Princis brīdi vilcinās. – Vai spēsiet viņam piedot?
Viņš pat nespēj uz mani palūkoties un pievērš skatienu mūsu sadotajām rokām. Man pirkstā ir jauns gredzens, sēru gredzens ar burtu “V” par godu manam brālim Vorikam. Es apklāju Artūra plaukstu ar savējo. – Man nekas nav jāpiedod. Jūsu tēvs nerīkojās dusmu vai atriebības vārdā. Viņam tikai šķita, ka tas jāpaveic, lai nostiprinātu savu troni. Nekādi lūgumi viņa lēmumu nemainītu. Viņš izsprieda, ka Spānijas valdnieki nesūtīs šurp savu meitu, ja mans brālis būs dzīvs, turklāt Anglijas vienkāršie ļaudis vienmēr sacelsies kāda Plantageneta dēļ. Jūsu tēvs ir apdomīgs un piesardzīgs cilvēks, kurš apsvēra visas priekšrocības un trūkumus. Lūk, kā šajos laikos jādomā karalim. Vairs nav svarīgs gods un uzticība. Visu nosaka aprēķini. Diemžēl mans brālis bija apdraudējums, un jūsu tēvs viņu iznīcināja.
– Viņš neko neapdraudēja! – Artūrs iesaucas. – Un gods liek…
– Drauds bija vien viņa vārds.
– Tas ir arī jūsējais.
– Nē. Mans vārds ir Mārgarita Pola, – es sāji nosaku.
– Un es cenšos aizmirst, ka piedzimu ar citu.
Vestminsteras pils, Londona, 1501. gada rudens
Artūra līgava ierodas Anglijā tikai tad, kad ir sasniegusi piecpadsmit gadu vecumu. Vasaras beigās mēs dodamies uz Angliju, un kopā ar princi un viņa māti divus mēnešus izrīkojam drēbniekus, zeltkaļus, cimdu meistarus, cepurniekus un šuvējas, lai Artūram būtu jauni apģērbi un lielisks tērps kāzu dienai.
Princis satraucas. Viņš ir sūtījis jaunajai meitenei neveiklas vēstules latīņu valodā, kas vienīgā abiem ir kopīga. Karaliene ir mudinājusi mācīt princesei angļu un franču valodu. – Nav pieļaujams apprecēties ar svešinieku, ar ko nav iespējams sazināties, – viņa man pačukst, kamēr izšujam Artūra jaunos kreklus. – Vai sūtnis sēdēs ar viņiem pie brokastu galda un tulkos?
Es pasmaidu. Nav daudz tādu sieviešu, kas drīkst brīvi sarunāties ar savu vīru, un mēs abas to zinām. – Viņa visu iemācīsies, – es mierinu. – Viņai nāksies apgūt mūsu paražas.
– Karalis jās uz dienvidu krastu viņai pretī, – Elizabete saka. – Es lūdzu, lai viņš pagaida un sveic princesi Londonā, bet viņš vēlas iepazīstināt meiteni ar Artūru un pārsteigt viņu.
– Manuprāt, spāniešiem nepatīk pārsteigumi, – es ieminos. Visiem zināms, ka spānieši ir ļoti iesīkstējuši; infanta savu dzīvi ir vadījusi nošķirtībā Alhambras pils bijušajā harēmā.
– Viņa ir apsolīta jau divpadsmit gadus un beidzot piegādāta, – Elizabete pavīpsnājusi atbild. – Viņas vēlmēm nav nekādas nozīmes. Karali tās neinteresē, un droši vien arī viņas māte un tēvs vairs nesatraucas par meitas gribu.
– Nabaga bērns! – es nosaku. – Bet viņa nevarētu dabūt glītāku un krietnāku līgavaini kā Artūru.
– Viņš patiesi ir jauks, vai ne? – Elizabete manāmi atmaigst. – Un viņš jau atkal ir izaudzis. Ar ko tu viņu ēdini? Viņš jau stiepjas man pāri un droši vien izaugs tikpat garš kā mans tēvs. – Viņa iekož mēlē, it kā nemaz nedrīkstētu pieminēt karali Edvardu.
– Princis būs tikpat garš kā jūsu vīrs, – es izlaboju. – Un cerēsim, ka princese būs tikpat laba karaliene kā jūs.
Elizabete tik tikko jaušami pasmaida. – Iespējams. Varbūt mēs sadraudzēsimies. Man šķiet, ka viņa varētu līdzināties man. Mēs abas esam audzinātas karalienes lomai. Un viņas māte