Dzeltenās gaismas lokā, ko meta lasīšanai domātā spuldzīte, es saskatīju daudzkrāsainus lāsumus viņas gaiši zaļajās acīs. Sieviete samirkšķināja acis, un viņas papīram līdzīgie plakstiņi izrādījās sārtuma izraibināti. Mūsu seju tuvums likās vēl intīmāks par seksu, un par mūsu piepešo saskatīšanos es jutos tikpat pārsteigts kā tad, ja pēkšņi būtu atklājis, ka viņas roka ieslīdējusi manās biksēs.
– Kā es to varētu izdarīt? – pajautāju un sajutu, kā man uz rokām izsitas zosāda.
– Tā, lai netiktu notverts.
Es iesmējos, un īslaicīgā burvība pārtrūka. – Tik vienkārši?
– Tik vienkārši.
– Vēl vienu, ser? – Stjuarte, gara brunete ar slaidiem gurniem un koši sārtām vaigu ēnām, bija pastiepusi roku, lai paņemtu manu tukšo glāzi.
Man gribējās iedzert vēl, taču, pagriežot galvu uz stjuartes pusi, es sajutu piepešu nelabumu un atteicos, tā vietā palūgdams ūdeni. Kad pagriezos atpakaļ, mana kaimiņiene žāvājās, izstiepjot rokas un ar pirkstu spilventiņiem pieskaroties mīkstajam sēdeklim sev priekšā.
– Tu esi nogurusi, – es sacīju.
– Mazliet. Tomēr turpināsim runāt. Tā ir visinteresantākā saruna, kāda man jebkad bijusi lidmašīnā.
Manī ieperinājās šaubu velniņš. Vai es biju tikai interesanta saruna? Domās dzirdēju, kā nākamajā dienā viņa stāsta draudzenei: “Tu neticēsi, ja pastāstīšu, ko es vakar satiku lidostā… Tas stulbenis man izstāstīja, ka plānojot nogalināt savu sievu.” Gluži kā nolasījusi manas domas, viņa ar plaukstu pieskārās manam delmam.
– Piedod, – viņa sacīja. – Tas izklausījās muļķīgi. Es to uztveru nopietni vai vismaz tik nopietni, cik tu vēlies. Atceries, ka mēs spēlējam patiesības spēli un man patiešām nav nekādu morālu problēmu jautājumā par tavas sievas nogalināšanu. Viņa izlikās tavā priekšā. Viņa tevi izmantoja. Viņa savāca tevis nopelnīto naudu, un tagad viņa tevi krāpj ar vīrieti, kurš arī ņem no tevis naudu. Manuprāt, viņa ir pelnījusi visu, ko saņems.
– Jēzīt! Tu tiešām nejoko.
– Nē. Taču es esmu tikai svešiniece, kas sēž tev līdzās lidmašīnā. Tev tas ir jāizlemj pašam. Ir liela starpība starp vēlmi nogalināt savu sievu un reālu slepkavību, un vēl lielāka starpība ir starp kāda nogalināšanu un izvairīšanos no soda.
– Vai tu runā no personiskās pieredzes?
– Šajā jautājumā es atsaukšos uz Konstitūcijas piekto labojumu, – viņa noteica, atkal nožāvādamās. – Domāju, ka mazliet nosnaudīšos. Ja tev nav iebildumu. Turpini domāt par savu sievu.
Viņa nolaida savu krēslu un aizvēra acis. Apsvēru, vai man arī nevajadzētu pagulēt, taču domas nelika mieru. Tas tiesa, es patiešām biju apsvēris iespēju nogalināt savu sievu, taču nu es biju to izteicis skaļi. Turklāt kādam, kurš, šķiet, to uzskatīja par labu domu. Vai šī sieviete bija īsta? Es pagriezos un uzlūkoju viņu. Viņas elpa jau bija kļuvusi dziļāka. Nopētīju viņas profilu – smalko degunu ar mazliet uzrauto galiņu, sakniebtās lūpas, no kurām augšējā viegli pārklājās pāri apakšējai. Sievietes garie, mazliet viļņainie mati bija sasprausti aiz mazām ausīm, kas nebija caurdurtas. Vistumšākie vasarraibumi viņas sejā bija uz deguna, bet, ieskatoties ciešāk, tie klāja lielāko daļu no viņas sejas kā tikko pamanāmu punktiņu galaktika. Mana blakussēdētāja strauji ievilka elpu, kas lika krūtīm noviļņoties, un sagrozījās uz manu pusi. Es aizgriezos, kad viņas galva nogūla uz mana pleca.
Mēs palikām tādā pozā kādu laiciņu, vismaz stundu. Mana roka, kuru es nevēlējos kustināt, sāka sāpēt, tad notirpa un kļuva nejutīga, it kā tās tur nemaz nebūtu. Es pasūtīju vēl vienu džinu ar toniku, domājot par to, ko viņa bija teikusi par slepkavību. Tas likās prātīgi. Kāpēc gan dzīvības atņemšana tika uzskatīta par kaut ko briesmīgu? Nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad uz šīs planētas dzīvos gluži citi cilvēki, un visi tie, kas uz tās dzīvoja tagad, būs nomiruši – daži lēnā, briesmīgā nāvē, bet citi vienā acumirklī, kā pagriežot slēdzi. Patiesais iemesls, kāpēc slepkavība tika uzskatīta par noziegumu, slēpās palikušajos. Viņu mīļajos. Bet ja kāds netika patiesi mīlēts? Mirandai bija ģimene un draugi, taču trīs gadu laikā, kamēr bijām precējušies, es biju sācis aptvert, ka viņi visi sirds dziļumos zina, kāda Miranda ir patiesībā. Viņa bija sekla izmantotāja, kas labprāt tika uz priekšu dzīvē ar sava izskata palīdzību. Viņai viss tika pasniegts uz paplātes. Cilvēki sēros, taču bija grūti iztēloties, ka kādam viņas patiešām varētu pietrūkt.
Lidmašīna bija sākusi mazliet planēt, un skaļruņos atskanēja pilota caurcaurēm amerikāniskā balss. – Cienītie, mēs esam iekļuvuši nelielā turbulences zonā! Man jālūdz jūs atgriezties savās vietās un piesprādzēt drošības jostas līdz brīdim, kad būsim tikuši cauri šai zonai. – Es izdzēru savu glāzi mirklī, kad lidmašīna piepeši pazemināja augstumu, gluži kā automašīna, kas pārāk ātri brauc pāri kalnam. Sieviete man aiz muguras izgrūda strauju elsienu, un mana jaunā sabiedrotā piepeši pamodās, uzlūkodama mani ar savām zaļajām acīm. Nezinu, vai viņa jutās vairāk pārsteigta par lidmašīnas spējo lēcienu vai savu pozu, kad aptvēra, ka ir piekļāvusies manai rokai.
– Tā ir tikai turbulence, – es noteicu, lai gan mans kuņģis, kas jau no pirmajām lidmašīnas kustībām bija sažņaudzies aiz bailēm.
– Ak tā. – Viņa iztaisnojās, saberzēdama abas acis ar plaukstām. – Man bija sapnis.
– Par ko tu sapņoji?
– Es vairs neatceros.
Lidmašīna salēcās vēl dažas reizes un tad sāka izlīdzināt gaitu. – Es domāju par mūsu sarunu, – es sacīju.
– Un?
Ceturtā nodaļa
Gadu pirms Četa ierašanās, kad mana skaistā oranžā kaķene Besa vēl bija dzīva, kādu rītu es atradu viņu pie sakņu dārza žoga, pie kura kaķeni bija piespiedis milzīgs, matēti melns klaiņojošs runcis. Besa šņāca, sabozusi spalvu, taču acīmredzami atkāpās. Noskatījos, kā runcis uzlec viņai mugurā, ielaižot nagus Besas pakaļkājās. Zinu, ka kaķi patiesībā nemaz nekliedz, taču tā ir vienīgā iespēja, kā aprakstīt Besas izdoto skaņu. Tas bija teju cilvēcisks šausmu kliedziens. Es metos uz priekšu, sizdama plaukstas, un klaiņojošais runcis aizbēga. Ienesu Besu atpakaļ mājā un pārmeklēju viņas kažoku, lai redzētu, vai tur nav palikušas asiņu pēdas. Tādu nebija, taču es zināju, ka briesmīgais runcis atgriezīsies.
– Nelaid Besu ārā, – māte teica.
Es mēģināju, taču Besa ņaudēja pie durvīm, un tas bija semestris, kad mans tēvs rīkoja mājā semināru; katru otrdienas un ceturtdienas vakaru nāca un gāja studenti, virinādami ārdurvis, lai izietu uzsmēķēt ārā uz mājas kāpnēm. Besa viegli varēja izbēgt.
Bija pavasaris, sāka kļūt siltāks, un es gulēju pie atvērta loga. Kādu rītu, neilgi pēc saullēkta, izdzirdēju, kā Besa ārpusē izgrūž skaļu, izbiedētu ņaudienu. Uzvilku kedas un izskrēju ārā dārzā. Pelēcīgajā agra rīta gaismā es uzreiz viņus pamanīju. Besa atkal bija atkāpusies līdz žogam, bet briesmīgais melnais runcis bija uzmetis kūkumu un gatavojās uzbrukt. Abi bija sastinguši, gluži kā eksponāti dabas vēstures muzejā. Es sasitu plaukstas un iekliedzos, bet runcis tikai pagrieza uz manu pusi savu neglīto, pinkaino galvu, vienaldzīgi mani nopētīja un atkal pievērsās Besai. Šajā brīdī es sapratu, ka runcis nogalinās Besu, ja vien viņam radīsies izdevība – varbūt ne šajā rītā, bet kādā citā