– Patiesībā es vēlētos viņu nogalināt. – Uzsmaidīju svešiniecei ar savām džina sastindzinātajām lūpām un mēģināju pamāt, lai dotu viņai iespēju man nenoticēt, taču viņas seja vēl aizvien bija nopietna. Sieviete sarauca rūsganās uzacis.
– Domāju, ka jums vajadzētu to izdarīt, – viņa noteica, un es gaidīju kādu norādi par to, ka viņa joko, taču tāda nenāca. Svešinieces skatiens nemainījās. Palūkojies pretī, es atskārtu, ka viņa ir daudz skaistāka, nekā man bija licies sākumā. Tas bija ēterisks skaistums, mūžīgs, it kā viņa būtu izkāpusi no kādas renesanses laikmeta gleznas. Pavisam atšķirīgs no manas sievas, kura drīzāk būtu iederējusies uz kādas piecdesmito gadu lubenes vāka. Es jau gribēju ierunāties, kad sieviete piešķieba galvu, lai ieklausītos skaļruņa sprakšķos. Pa to nupat tika paziņots, ka iekāpšana mūsu lidmašīnā ir sākusies.
Otrā nodaļa
Tovasar, kad man apritēja četrpadsmit gadu, mana māte uzaicināja mākslinieku vārdā Čets apmesties pie mums. Es neatceros viņa uzvārdu, patiesībā neesmu pārliecināta, vai jebkad esmu to zinājusi. Čets ieradās un apmetās nelielajā dzīvoklītī virs mātes darbnīcas. Viņam bija biezas brilles tumšos ietvaros, kupla bārda, kas allaž bija notraipīta ar krāsām, un viņš oda pēc iepuvuša augļa. Atceros, kā viņa skatiens zaglīgi pārslīdēja pār manām krūtīm brīdī, kad mēs tikām iepazīstināti. Vasara jau bija karsta, un man mugurā bija džinsi ar nogrieztiem galiem un īss krekliņš. Manas krūtis nebija lielākas par moskīta kodumiem, bet viņš tās nopētīja tik un tā.
– Sveika, Lilij, – viņš sacīja. – Sauc mani par tēvoci Četu.
– Kāpēc? Vai jūs esat mans tēvocis?
Viņš atlaida manu plaukstu un iesmējās: tas bija aizžņaugts troksnis, kas atgādināja aizrijušos motoru. – Klau, pateicoties tam, kā tavi vecāki pret mani izturas, es jau tagad jūtos kā ģimenes loceklis. Vesela vasara, ko veltīt gleznošanai. Neticami!
Es devos projām, neko nesakot.
Tovasar viņš nebija vienīgais viesis. Patiesībā “Mūku mājā” nekad neuzturējās tikai viens viesis, it īpaši vasarās, kad manu vecāku pienākumi skolā bija beigušies un viņi varēja pievērsties tam, kas abiem patiešām patika, – dzeršanai un laulības pārkāpšanai. Nesaku to tāpēc, lai padarītu savu bērnību par tādu kā traģēdiju. Saku to tāpēc, ka tā ir patiesība. Un tajā vasarā, Četa vasarā, pa māju grozījās visdažādākie piedzīvotāji – absolventi, izbijuši mīļākie –, kuri nāca un gāja gluži kā naktstauriņi, kas riņķo ap raustīgu verandas lampu. Un tie bija tikai pastāvīgie mājas viesi. Mani vecāki, kā allaž, rīkoja nebeidzamas ballītes – guļot gultā, es caur guļamistabas sienām dzirdēju dūkoņu un dārdoņu. Tās bija pazīstamas simfonijas, kas sākās ar smieklu šaltīm, neskanīgu džezu un verandas durvju klaudzēšanu un beidzās agrā rīta stundā ar klaigām, dažreiz šņukstēšanu un vienmēr ar guļamistabas durvju aizciršanos.
Čets piederēja pie mazliet atšķirīgas sugas nekā visi pārējie mājas viesi. Mana māte viņu dēvēja par mākslinieku vientuļnieku, kas droši vien nozīmēja, ka viņš nav saistīts ar viņas koledžu – nav nedz students, nedz iebraucis mākslinieks. Atceros, kā tēvs viņu dēvēja par “klaiņojošu deģenerātu, kuru tava māte ir izmitinājusi savā mājā. Izvairies no viņa, Lilij, man šķiet, ka viņam ir lepra. Un dievs vien zina, kas dzīvo viņa bārdā”. Nedomāju, ka tas bija nopietni domāts padoms no mana tēva – māte atradās turpat netālu, un viņš tā runāja mātes dēļ, – taču šis padoms izrādījās pravietisks.
Visu savu mūžu biju pavadījusi “Mūku mājā”, kā mans tēvs bija nodēvējis plašo, trūdošo, simtgadīgo karalienes Viktorijas stila savrupmāju dziļos Konektikutas mežos, stundas brauciena attālumā no Ņujorkas. Deivids Kintners – mans tēvs – bija angļu romānists, kurš lielāko daļu naudas bija nopelnījis par savas pirmās un visveiksmīgākās grāmatas scenāriju: internātskolas seksa farsu, kas sešdesmito gadu beigās izraisīja īsu sensāciju. Tēvs bija ieradies Amerikā kā pagaidu mācībspēks Šepogas universitātē un palicis, kad bija iepazinies ar Šēronu Hendersoni, manu māti, abstraktu ekspresionisti, kurai bija pastāvīgs darbs skolas glezniecības fakultātē. Viņi kopā nopirka “Mūku māju”. Tai nebija vārda, kad viņi to iegādājās – tajā pašā gadā, kad tiku ieņemta es, – taču mans tēvs, kurš sešas guļamistabas attaisnoja ar plāniem piepildīt tās ar radošiem un gudriem (un jauniem, un sievieškārtas) viesiem, iedomājās, ka gribētu to nodēvēt tāpat kā māju, kurā bija dzīvojuši Virdžīnija un Leonards Vulfi. Tā bija arī atsauce uz Teloniju Monku, mana tēva iemīļotāko mūziķi.
“Mūku mājai” piemita daudz savādību, ieskaitot dažus neizmantotus saules paneļus, kas bija pārklāti ar vīteņaugiem, kino istabu ar vecu filmu projektoru, vīna pagrabu ar netīru grīdu un nelielu peldbaseinu nierītes formā pagalmā, kas reti kad tika tīrīts. Gadu gaitā baseins bija pārvērties duļķainā dīķī, tā malas un dibenu klāja aļģes, virsmu bieži vien sedza pūstošas lapas, un nelietoto filtru aizdambēja peļu un vāveru līķi. Šīs konkrētās vasaras sākumā kādā pavēsā jūnija dienā es pati biju mēģinājusi iztīrīt līdz pusei piepildīto baseinu, noceļot appelējušo segumu, sameklējot tauriņu ķeramo tīkliņu, kas noderēja lapu noņemšanai, un piepildot baseinu ar ūdeni. Abiem vecākiem pēc kārtas apjautājos, vai viņi varētu nopirkt baseina ķīmiju nākamajā reizē, kad dosies iepirkties. Manas mātes atbilde: “Es nevēlos, lai mana dārgā meita visu vasaru peldētos ķīmijā.” Tēvs apsolīja speciāli aiziet uz veikalu, taču es redzēju, kā atmiņas par šo solījumu izbalo viņa acīs, vēl pirms mēs bijām beiguši sarunu.
Vasaras pirmajā pusē es tik un tā peldējos baseinā, iestāstīdama sev, ka tas vismaz ir tikai manā rīcībā. Tumšo aļģu dēļ ūdens iekrāsojās zaļš, un baseina malas un dibens kļuva slidens. Iedomājos, ka baseins patiesībā ir dīķis kaut kur dziļi mežā, kādā īpašā vietā, kuru zinu tikai es, un ka mani draugi ir bruņurupuči un zivis, un spāres. Es peldējos krēslā, kad cikāžu sisināšana bija visskaļākā, teju pārspējot trokšņus, kas nāca no ballītēm uz verandas mājas priekšā. Vienā no tādām peldēšanas reizēm es pamanīju Četu, kurš ar alus pudeli rokās vēroja mani no mežmalas.
– Kāds ir ūdens? – viņš apjautājās, kad saprata, ka ir pamanīts.
– Normāls, – es atbildēju.
– Es nemaz nezināju, ka te ir baseins. – Čets iznāca no paēnas atlikušajā dienasgaismā. Viņam mugurā bija balts kombinezons, kas bija nošķiests ar krāsu. Viņš sūca alu, putām ieķeroties bārdā.
– To neizmanto neviens cits, tikai es. Maniem vecākiem nepatīk peldēt. – Es patvēros baseina dziļākajā malā, priecādamās, ka ūdens ir zaļš un duļķains un viņš neredz mani peldkostīmā.
– Varbūt es kādreiz izpeldēšos. Vai tev nebūs iebildumu?
– Man vienalga. Varat darīt, ko vien vēlaties.
Viņš izdzēra atlikušo alu vienā lielā malkā, tā ka atskanēja paukšķis, kad viņš atņēma pudeli no lūpām. – Ak kungs, es patiešām gribētu uzgleznot to baseinu! Un varbūt tu man ļausi uzgleznot sevi tajā. Vai tu man to ļausi?
– Nezinu, – es atbildēju. – Kas jums padomā?
Viņš iesmējās. – Tieši tas, tu peldbaseinā, šajā gaismā. Es gribētu radīt gleznu. Lielākoties es gleznoju abstrakcijas, taču šajā gadījumā… – Viņš apklusa un pakasīja kāju.
– Vai tu zini, cik tu esi sasodīti