"Ļaujiet viņam uzkāpt uz plīts," sacīja Katja. "Tur joprojām ir silti."
Vitja novilka Ļenas jaku, novilka sporta jaku – viss bija slapjš un auksts un apstājās neizlēmībā. Viņš nevarēja meitenei novilkt bikses.
"Ļaujiet man palīdzēt," Katja ar vieglu kustību pagrūda viņu malā. – Pa to laiku izkārto savas slapjās drēbes.
– Ja nu vācieši? – Petja izsprāga.
– Ātri pakariet!
Vitja sāka pakārt Ļenas drēbes un ar acs kaktiņu pamanīja, ka Deniss mājas stūrī atrod kādu segu un pasniedz to Katjai. Viņa ietina Lēnu no galvas līdz kājām un palīdzēja viņai uzkāpt uz plīts.
"Sasildieties," viņa pavēlēja.
Ļena nepretojās.
Tur, stūrī, Deniss atrada vairākas vecu vīriešu bikses, kreklus, džemperus un kaut kādu aitādas mēteli. Novilcis drēbes, viņš neapšaubāmi uzvilka šo veco lietu un pamāja draugiem.
– Nāc, uzvelc drēbes, uzreiz kļūs siltāks.
– Ja nu ir… zirnekļi? – Vitja jautāja.
– Kā tu vēlies.
Vitja izģērbās un ar riebumu skatījās uz izstieptajām drēbēm. Viņa smaržoja pēc putekļiem, sviedriem un stipras tabakas, un viņa izskatījās tā, it kā būtu jau gadu sēdējusi atkritumu tvertnē – dažkārt pa ceļam uz skolu viņš pamanīja bikses vai džemperi, kas karājās no netīrās tvertnes. Bet nebija ko darīt. Zobus sakodis, viņš iebāza kājas plašajās biksēs, nodrebēdams, uzvilka T-kreklu un virsū – vecu biezu džemperi, kožu sagrauztu un caurumu pilnu. Un tikai tad, kad kļuva silts, viņš pēkšņi nodomāja, ka būs labāk ar vabolēm un zirnekļiem, naktstauriņiem un pat pelēm kabatās, bet siltumā – un pateicīgi domāja par cilvēku, kurš reiz to visu nesa.
Petja vēl piecas minūtes sēdēja slapjās drēbēs, bet tad, it kā apņēmies, pie sevis pamāja ar galvu un uzvilka nobružātās drēbes.
"Kas…" viņš teica, kad sajuta siltumu. – Varbūt tas nav tik modē, bet tas ir sezonā.
Vitja pasmaidīja.
“Ikviens, kurš valkā Adidas, būs slapjš kā…” Deniss nepabeidza savu ekspromtu, skaidri norādot uz Petita treniņtērpu.
– Viņš būs slapjš kā garā laiva! – Katja pēkšņi teica.
Viņi visi kopā smējās.
Katja izņēma no krūtīm saliekamo nazi un iegrieza konservos. Pa būdu izplatījās gaļas smarža – tik aromātiska un garšīga, ka Vitja gandrīz noģību.
Pakratījusi galvu, Katja atvēra vēl vienu burku.
– Mēs ietaupīsim naudu. Nav zināms, cik ilgi mums te būs jāsēž.
Deniss sniedzās somā un izvilka ceturtdaļu novecojušas maizes un dakšiņu.
Viņš salauza maizi piecās daļās, katra no tām ieguva ļoti mazu gabaliņu.
Tik gardu sautējumu Vitja sen nebija ēdusi. Konservam virsū bija redzama baltu tauku kārta, to nebija īpaši daudz, un pirms tam viņš būtu vienkārši izmetis šo pretīgo lietu miskastē, bet tagad viņš par to pat nedomāja; mazs novecojis maizes gabaliņš, sautējums likās dievišķi garšīgs.
Ar Denisu un Petju viņi burku sadalīja vienādi. Gaļa ļoti ātri beidzās. Vitja ar nožēlu domāja, ka nav iespējams prasīt vairāk.
Spriežot pēc Petijas sejas, viņam bija līdzīgas domas.
"Es nekad nedomāju, ka konservi var būt tik garšīgi," sacīja Deniss.
Petja pamāja.
– ES arī. Visu laiku šie tauki tika izmesti.
"Es arī," sacīja Vitja. "Es īsti nesapratu, kas to ēd."
Viņi paskatījās uz tukšās burkas dibenu un uzsmaidīja viens otram.
– Varbūt pamēģini uzsildīt tēju? – Vitja ierosināja.
Katja stāvēja pie ārdurvīm un ielūkojās nedaudz atvērtajā spraugā.
"Tikai neņemiet pārāk daudz ūdens," viņa teica, redzot, ka Vitja paņem kuģi un dodas uz izeju. Kājās bija lieli brezenta zābaki, kas tika atrasti zem plīts. – Un negrabējiet spaini.
Ejot garām galdiņam, Vitja ieraudzīja, ka meitenēm sautējuma bundžā palikusi vairāk nekā puse. Par Ļenu, viņš domāja, un, skatoties uz Katju, cienīja viņu vēl vairāk. Neskatoties uz absolūto ārējo līdzību ar mūsdienu meitenēm, viņā bija kaut kas īpašs, ko nevarēja uzreiz saprast. Kaut kāda stingrība vai kaut kas tāds.
Katja izņēma no plīts vairākas gruzdošas ogles, no vācu kastes no dēļiem ēvelēja skaidas un iemeta to visu samovārā.
Pēc desmit minūtēm viņi jau dzēra karstu tēju, pareizāk sakot, verdošu ūdeni ar dažām atlikušajām tējas drupačām un lāsi ievārījuma, un šī tēja šķita kaut kas nepasaulīgs.
Tikmēr Katja pamodināja Ļenu un viņa, šūpojusies, ietinusies segā, apsēdās uz soliņa pie galda. Skatoties uz sautējumu, viņa sākotnēji atteicās, taču pēc gabaliņa izmēģināšanas vairs nevarēja apstāties.
Katja pastāvīgi skrēja pie durvīm un ilgi skatījās spraugā, un, kad viņi padzērās tēju, meitene vilka kasti pie galda un pamāja:
– Nu, paskatīsimies mūsu trofejas? Ceru, ka nenesām to velti…
2. nodaļa
1941 gads
– Beidzot! – Deniss nespēja valdīt emocijas. Viņš vai nu apsēdās uz soliņa pie galda, uz kura apakštasītē dega svece, tad piecēlās un piegāja pie plīts, lai noglaudītu vēl silto sienu, tad sastinga pie kastes, burtiski iedzerot uzrakstus vācu valodā. Tajā pašā laikā viņš kustināja lūpas, it kā mēģinātu atcerēties to vai citu vārdu, pamāja ar galvu un skumji atkal uzlēca.
– Naina Vjačeslavovna teica, mācies vārdus, tie noderēs. Kāpēc, es viņai jautāju, atceries? atceries⁈
Visi, izņemot Katju, protams, atcerējās. Skrupulozais Deniss vienmēr kaitināja vācu valodas skolotāju ar saviem jautājumiem, un beigās viņa kaut kā izpļāpājās (lai gan nekad neatļāvās pacelt balsi uz skolēniem):
– Kad jūs nonāksit karā, Krutov, jūs uzzināsit, kāpēc. Un atceries manus vārdus.
Klase smējās – klusi, bet diezgan izteikti. Nebija runas par kādu karu. Vismaz ar vāciešiem. Un tā tas izrādījās.
"Ja man tagad būtu tikai maza vārdnīca, viss kļūtu skaidrs," viņš teica, skatoties, kā Katja staigā apkārt kastītei, domājot, kā to atvērt.
Petja paņēma sveci un pacēla to augstāk.
"Jūs to nevarat salauzt ar rokām," viņš domīgi sacīja. – Ja viņš nokristu no kalna un pat dabū… Spēcīgs, viņš ir infekcija!
Ketija izvilka saliekamo nazi un mēģināja aizķerties pie metāla lentes, kas turēja dēļus kopā, taču tas bija kā priedes zāģēšana ar nazi – cieši piestiprinātie dēļi pat nekustējās.
– Varbūt uzlēkt uz tā? – Petja ierosināja.
"Tikai tad, ja tas būs jums, tad tas noteikti salūzīs," Deniss nekavējoties atbildēja, dodot mājienu uz sava klasesbiedra aptaukošanos, taču viņš pat nepaslināja ar plakstiņu.
– Kas, tavuprāt, tur ir? – Deniss vēlreiz jautāja, pagriezies pret Petju,