Viņa balss izklausījās tā, it kā viņš aizturētu tūkstoš dēmonus. Ja viņš paceltu balsi kaut par pustoni, tie izlauztos un iznīcinātu visu apkārtējo dzīvi.
Nastja zināja, kas tas ir, jo viņa skaļi šņukstēja. Šī burvīgā, konvulsīvā skaņa mani nobiedēja.
– Dārgais, tas nav tas, ko tu domā. Es paskaidrošu.
Anija un Roberts saspringa. Mēs visi sapratām, ka tas nebija parasts strīds. Parasti Marks Nikolajevičs ir mierīgs un skops ar emocijām.
Viņš raustīja vaigu.
– Neuzdrošinies mani tā saukt. Savāc savas mantas un nekad neļauj man tevi vairs redzēt. Jums ir stunda. «Viņš teica ļoti klusi, skatīdamies viņai cauri. – Nekad nestāj man ceļā. Tu man esi miris. «Viņš pagriezās, lai dotos prom, bet Nastja satvēra viņa mēteļa piedurkni.
Viņa satvēra viņu tā, it kā viņš būtu glābšanas riņķis, un viņa karājās uz klints malas.
– Lūdzu, nedari, Mark. «Viņš izvilka piedurkni un paspēra pāris soļus uz gaiteni. – Es mīlu Tevi! «Nastja izplūda asarās un metās viņam virsū no aizmugures, lai viņu apskautu.
Matadata izkrita no bulciņas, un viņas mati kā ugunīga liesma lidoja pa muguru.
Neapgriezies, viņš atmeta Nastju no sevis, un viņa ielidoja atpakaļ stikla starpsienā starp dzīvojamo istabu un guļamistabu.
Fragmenti krita ar briesmīgu zvana skaņu.
Anya kliedza. Roberta acīs bija dzēliens. Viņš uzlēca, nezinādams, ko darīt: steigties pie Nastjas vai pie Marka.
Svece sagrieza manas rokas un muguru. Viņa raudāja, neveikli plosīdamies lauskas.
Marks skatījās tikai uz viņu. Tajā brīdī viņam bija tāda vīrieša seja, kura pasaule bija sadragāta gabalos, kā šī starpsiena.
Es iznācu no sava stupora un pēkšņi metos viņam virsū. Roberts satvēra mani aiz vidukļa. Es cīnījos viņa rokās un kliedzu. Viņš tik tikko tika galā ar mani.
– Smuki! – es kliedzu.
Anija steidzās pie Nastjas. Visur bija asinis: uz lauskas, Nastjas rokām, džemperī un kaut kā pat uz garā kaudzes paklāja. Situāciju izglāba cieši adīts džemperis, kā vēlāk izrādījās. Pretējā gadījumā Nastjas mugura būtu izcirtusies. Viņa izbēga ar seklu, bet biedējošu asiņu daudzumu un brūcēm.
Kad sapratu, ka nevaru atbrīvoties no Roberta tvēriena, es uzspļāvu Markam Nikolajevičam, iesitot viņam tieši pa seju.
– Inga, nomierinies! – Anya kliedza, pievelkot sevi. – Jāizsauc ātrā palīdzība, pēkšņi sāp vēnas.
– Nav vajadzības. – Nastja klusi teica. – Tā ir mana vaina. Viņš negribēja.
– Nastja! – es kliedzu. – Kas?! Kas viņš tāds, kāds traks?! ES to ienīstu!
Fedorcovs aizgāja klusi, atstājot aiz sevis slapjas svītras uz grīdas.
Tagad, rekonstruējot tā vakara notikumus, saprotu, ka viņam sāpēja. Tas ļoti sāp, bet tas nav attaisnojums.
Viņš izslēdza Nastju no savas dzīves.
Tajā brīdī es nedomāju, kas ir aploksnē. Nastjas stāvoklis mani satrauca daudz vairāk. Bet pēc pazušanas es zaudēju prātu. Marks klusēja kā zivs. Un tad viņš vispār pārstāja atbildēt uz maniem zvaniem.
Ko darīt, ja aploksne ir tieši saistīta ar Nastjas pazušanu?
Es pamostos ap astoņiem no ceļa trokšņa. Es atstāju logu vaļā uz nakti: istabā bija auksti. Apsēžos gultā un klausos sevī – galva ir smaga, bet kopumā viss kārtībā. Es piesardzīgi paskatos uz savu telefonu.
Es drebu no aukstuma, man ir grūti atrast treniņtērpu izmesto lietu kalnā un klejoju uz vannas istabu. Pēc dušas izdzeru kafiju, skatoties pa logu, un tikai tad ieslēdzu telefonu.
«Kas nogalināja Sveci?» – nosūtīts divos četrdesmit.
Es skaļi zvēru un dodos paņemt Antoškai viņa neveiksmīgās vakariņas. Viņš mācās otrajā maiņā, bet visticamāk jau ir pamodies.
Uzvelku jaku un izeju kāpņu telpā, uzmanīgi skatoties aiz savām durvīm. Uzmanīgi nospiežu blakus dzīvokļa zvanu. Negribu pēdējos vadus plēst. Gandrīz uzreiz man durvis atver miegains Antoška.
– Inga, sveiks! – berzē acis, izraisot aizkustinājumu.
Mazs, pinkains vilku mazulis.
Kad Nataša dzēra, Svečka viņu bieži baroja. Antoška saprata vairāk nekā jebkurš pieaugušais un kaunējās par savu stāvokli. Viņš pastāvīgi pasargāja savu māti un bija dusmīgs uz Nastju. Viņš atteicās no ēdiena un apsaukāja, bet galu galā atkusa.
Es viņam pasniedzu paku.
– Kad māte pamostas, palūdziet, lai viņa to sasilda. Auksts ēdiens negaršos.
Viņš smieklīgi lec uz vietas.
– Paldies!
– Mans prieks. – pasmaidu un gatavojos doties uz savu vietu.
Tas jūtas nepatīkami uz kājām.
– Tu vakar neatnāci tēvoča dēļ? – viņa jautājums lido uz aizmuguri.
Sirds izlaiž sitienu.
Es atgriežos pie viņa un pietupos, skatoties viņam acīs. Nepatīkamās sajūtas dēļ es pat nejūtu dzīvokļa appelējis smaku.
Varbūt viņš redzēja Fedorcovu? Antoška vilcinās.
– Nu? ko tu vakar redzēji?
«Es noskatījos caur skatienu, lai šis neatgrieztos.» – Nolaiž acis.
Ar «šo» viņš domā savas mātes dzeramo draugu.
«Tātad…» es saspiežu viņa roku, iedrošinot viņu.
– Tāds puisis… gara auguma, ar cepurīti. Viņš stāvēja pie tavām durvīm. Es baidījos, ka viņš mani ieraudzīs, un klusi nokāpu no krēsla, un, kad es vēlreiz paskatījos caur aci, viņa vairs nebija. Vai tu viņu pazīsti? – Paskatās uz mani ar cerību.
– Vai jūs varējāt redzēt vēl kaut ko? – es jautāju uzmanīgi, lai viņu nenobiedētu. – Vai viņš ieradās viens vai ar kādu?
– Viens. Es nevienu citu neredzēju. – Antoška uzmet lielas acis, lai apstiprinātu, ka runā patiesību. – Spuldze slikti dega – nekas cits nebija redzams.
– Neuztraucieties, es droši vien kļūdījos. Ēst. – maigi paglaudu viņam pa galvu un ieeju savā dzīvoklī.
Pie manis atnāca gara auguma puisis cepurītē un meklēja kaut ko, ko varētu paslēpt lielajā lācī vai noglabāt aiz naktsskapīša. Nepietiek informācijas.
Kur meklēt aploksni? Mums vēlreiz jārunā ar izmeklētāju un Dmitrienko.
Es vairākas reizes pārbaudu durvis. Nemiers steidzas iekšā. Es sāku likt lietas savās vietās. To darot, mani pieķer Kostjas aicinājums.
– Sveika, poga! Palīdzi man. – viņa balss skan satraukta. «Dzīvokļa saimniece, kas zina, kur, uzzināja par manu sodāmību un izmeta mani no istabas.» Ļaujiet man pabūt nedēļu, kamēr es kaut ko atradīšu.
«Nu, protams,» es steidzīgi atbildu, «zini, Kostja, jebkurā laikā.» Tikai es domāju, ka tu dzīvo savā, pie Ļeņina.
Pēc koledžas Kostja gandrīz uzreiz ieguva grafiskā dizainera darbu lielā uzņēmumā. Nauda viņam ātri atnāca: viņš nopirka automašīnu,