Viņai fonā kaut kas trokšņo.
– Man jārunā ar Lidiju Vladimirovnu par sveci. Nyutik, man to ļoti vajag.
– Vai esat atkal atgriezies pie vecajām zināšanām? – viņas balsī pazūd vieglums. – Inga, tad es tevi knapi izdabūju ārā. Tu biji uz robežas.
– Lūdzu.
Dzirdu, kā viņa klusi ar kādu runā.
– Labi, Bērts tev iedos savu. Jūs zināt, ka viņš nevar izturēt šīs pulcēšanās. Vienkārši pat nedomā stāstīt savai mammai, ka atnesu tev ielūgumu. Viņa mani nogalinās. Un neaizmirstiet ģērbties pieklājīgi, bez kapučiem vai lētas kleitas ar fliteriem.
– Paldies! Roberts ir labākais.
– Čau čau. – Anija uzsit pa telefonu un noliek sarunu.
Lidija Vladimirovna Fedorcova nicina «vienkāršos cilvēkus», un Nastjai bija ļoti grūti pievienoties šai pasaulei – lielas naudas un liekulīgu smaidu pasaulei. Fedorcovs bija tiesīgs bakalaurs. Viņu uzrunāja modeles, vietējo lielvārdiešu meitas un plēsīgās uzņēmējas – bet viņš izvēlējās manu māsu.
Arī Robertam tajā laikā nebija viegli.
Divdesmit gadu vecumā viņš ieradās strādāt pie Fedorcova vecāka uz demontāžas un demontāžas uzņēmumu. Papildus uzņēmumam liela daļa nekustamā īpašuma pilsētā pieder Nikolajam Pavlovičam.
Dievs Robertam neatņēma smadzenes, tāpēc viņš ātri pakāpās pa karjeras kāpnēm un dažus gadus vēlāk sāka satikties ar Anju.
Es iešu uzvārīt tēju. Aiz sienas notiek dzēruma tracis. Kaimiņi šņabja pudeli nedalīja.
Nastja īrēja šo dzīvokli tūlīt pēc vakara, kad Fedorcovs viņu izlika. Man šķiet, ka viņai bija vienalga, kur dzīvot. Es pametu viņu ar smagu sirdi. Vajadzēja atgriezties mājās, pabeigt pēdējo ceturksni un nokārtot eksāmenus, lai nebūtu problēmu ar uzņemšanu.
Es jau sen varēju īrēt labāku dzīvokli, bet baidos pazaudēt Nastju. Ko darīt, ja viņa kādu dienu atgriezīsies? Viņš zvana pie durvīm, un šeit dzīvo citi cilvēki.
Tālrunis vibrē.
«Vai tu man atsūtīsi savu fotogrāfiju? Ko vien vēlies ”– ziņa no Ņikitas vai Pashas, vārdu neatceros. Es to uzrakstīju vienkārši: «Milash Cafe».
Mēs esam tikušies pāris reizes un tagad esam flirta stadijā. Ceru uz vēl pāris patīkamām, nesaistošām tikšanām.
Nedaudz padomājusi, uzritinu mājas bikšu kāju akordeonā un pavēru kameru pret ikru. Sasprindzinu kāju, lai iegūtu izteiktāku atvieglojumu un nofotografēju.
Pietuvinu fotogrāfiju un skatos uz bēšo pedikīru. Uzlieku uz baltas ādas filtru un nosūtu foto.
Nosūtīts Fedorcovam. Kā? Sasodīts!
– Varbūt tāpēc, ka jūsu kontaktos ir tikai divi cilvēki, kas sākas ar burtu «M» – Marks Nikolajevičs un Milash Cafe? – nomurminu zem deguna, norādot uz ekrānu.
It kā kaut ko varētu mainīt. Ziņojums nekavējoties tiek atzīmēts ar divām zilām atzīmēm. Sirds sāk pukstēt straujāk, it kā bēgtu no neveiklās situācijas. Es nezinu, kāpēc es neizdzēsu viņa numuru. Vai vismaz nepārdēvēja savu kontaktpersonu «Snobs» vai «Varmākas».
Nav atbildes.
Es ierakstu visstulbāko iespējamo ziņojumu: «Atvainojiet, tas nav domāts jums.»
Un atkal es nesaņemu atbildi. Vismaz viņš uzrakstīja «ok» vai «nekas, tas notiek».
Labi, viņš izdzīvos. Es neko apkaunojošu neizdarīju.
Nāc ārā, Zajuš
– Nāc ārā, Zajuš. Esmu lejā. – Anijas balss skan jautra, apmēram tā: «Es to negaidīju, bet es atbraucu.»
– Tu zini, kā pārsteigt. Piecas minūtes.
Uzmanīgi apsmidzinu matus ar laku. Cirtas ir lāsts. Dievs svētī cilvēku, kurš izgudroja cirtainu matu metodi. Pateicoties viņam, es vairs neizskatos pēc piedzērušās pienenes. Bet skolā viņa izskatījās tieši tā.
Tas bija labs laiks. Neskatoties uz to, ka man bija tikai divas sintētiskās blūzes «gan pasaulei, gan pasaulei», un šausmīgs, metāla brekete uz zobiem, es jutos laimīga.
Es neuzdrošinājos valkāt neko no Nastjas drēbju skapja. Es nevaru neko izmest, un es arī nevaru neko valkāt. Tāpēc palīgā nāca melns bikškostīms, vienīgā dārgā lieta manā garderobē. Es to nēsāju uz interviju. Patiesība neizdevās pirmajā kārtā, un uzvalks man garīgi palīdzēja cienīgi pieņemt sakāvi.
Ir pienācis pirmais aukstais laiks – nosalšu jakā, bet man nav piemērotas virsdrēbes. Pufīgā jakā viņi mani un Aniju nelaida pa durvīm.
Atgrūžu skapja durvis un izlemju par labu ādas jakai. Uzlieku čokeri, pāris reizes nospiežu tualetes ūdens sūkni un esmu gatavs doties prom.
Es izeju uz kāpņu telpu. Antoška atkal svārstās pie blakus dzīvokļa durvīm.
Aizveru durvis un apspiežu dusmas, kas ir gatavas izlauzties ārā.
– Sveiks, kāpēc tu esi basām kājām? – noregulēju somiņas siksnu un pietupos viņam blakus.
– Sveika, Inga. – Viņš cenšas pasmaidīt, bet tā vietā saritina lūpas un bieži mirkšķina.
Ieejā ir caurvēja. Cik ilgi viņš te lēkā? Mana sirds sažņaudzās.
– Kāpēc tu man nezvanīji?
Viņš paslēpj acis un pamāj ar roku uz sava dzīvokļa durvīm:
– Jā, durvis aizcirta vējš, un mana mamma kopš maiņas guļ un nedzird. «Viņš atkal viņu pasargā.»
Jā, protams, viņa ir no savas maiņas. Kas pie velna ir dzemdēt, ja bērns ir spiests vadīt pagalma kucēna dzīvi.
Pieeju tuvāk durvīm un klausos. Var tikai minēt, vai viņas dzeršanas biedrs ir aizgājis vai nav. Pavelku rokturi – tas ir aizslēgts. Telefons manā somiņā neatlaidīgi vibrē. Es viņu ignorēju un skaļi situ ar dūri pa lēto polsterējumu. Bez rezultātiem. Es iespraudu zābakus ar smago zoli, un tas palīdz: durvis atveras. Esmu pārņemta ar sēnīšu un izgarojumu smaku.
«Ak,» Antoškas māte Nataša šūpojas uz sliekšņa, «sāpes dupsī, kas par vainu?»
Es klusībā aizvedu viņu prom, satveru Antoškas roku un vedu viņu līdzi. Paskatos nobružātajā guļamistabā, virtuvē un bērnistabā – neviena. Izņemu no skapja flanelešu segu un iedodu Antoškai.
– Aptiniet kājas. Es atnākšu vakarā, labi?
Viņš pamāj, paņem segu un, bērnišķīgi, izaicinoši uzlec gultā, kas izdveš ilgi čīkstošu skaņu.
Nataša turpina atturīgi šūpoties uz sliekšņa pie atvērtajām durvīm. Viņai ir taukaini mati un vecas, nelaimīgas sievietes seja. Cik viņai ir gadu? Viņa ir septiņus gadus vecāka par Svečku.
– Kāpēc jūs šeit esat atbildīgs? – viņš ar grūtībām izrunā.
– Nataša, labāk paklusē.
Izeju ārā un aizveru aiz sevis durvis.
Skumjākais ir tas, ka alkoholiķu bērni ļoti mīl savus vecākus un līdz pašām beigām tic, ka viņi uzlabosies. Viņi domā, ka var kaut ko mainīt.
Pagalmā stāv Roberta melnā mašīna. Viņš lūdz par viņu,