– Labi nebūs, – puisis domā. – Būs jābēg prom.
Viņam vēl prātojot, ienāk pats ķēniņš.
Ierauga, ka dēls vēl slimāks, paliek nikns un liek puisi pakārt. Puisis dreb kā apšu lapa, bet nekas nelīdz. Ķēniņš sasauc ļaudis un liek taisīt kārtavas. Viltus ārstu jau ved uz kārtavām, te kur gadījies, kur ne, vecītis klāt:
– Vai tu apēdi sieru?
– Nē, neesmu ēdis! – puisis pārbijies kliedz.
Kad ne, nē. Vecītis nekā vairāk neprasa.
Vecītis iet pie ķēniņa un lūdz, lai apžēlo puisi. Par to viņš dēlu izārstēšot.
Labi. Vecītis izārstē ķēniņdēlu, un puisis kļūst brīvs.
Nu iet abi divi atkal kopā.
Iet, iet, līdz nonāk mazā klajumiņā. Vecītis dod puisim lāpstu un saka:
– Še roc, tur kaut kas ir.
Puisis arī ķeras klāt un drīz atrok lielu naudas podu.
Nu puisis stīvējas vai traks, bet nevar podu no zemes laukā dabūt.
Vecītis pieliek savu roku, un pods it viegli izceļas.
Vecītis sadala naudu trijās kaudzītēs un saka:
– Te nu mums būs katram viena kaudzīte zelta naudas!
– Bet kam tā trešā kaudzīte? – puisis iesaucas.
– Tā būs tam, kas sieru apēdis, – vecītis mierīgi atbild.
– Es jau pats to sieru apēdu! – puisis sauc.
Tai pašā mirklī pods ar zelta gabaliem atkrīt zemē, un vecais vīriņš pazūd.
Puisis rokas vien noplāta.
Viņš paskatās atpakaļ, vai vecais vīriņš vēl nav tuvumā, bet ierauga savu mantu paunu.
Nu puisis pazīst, ka tā ir tā pati vieta, kur pirmoreiz veco vīriņu satika un savu paunu atstāja.
Viņš paņem savu paunu un aiziet bēdīgs, galvu nokāris.
VEPRIS UN VIŅA KALPI
Citureiz bijis kādam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ļoti maz un maz par to bēdāja. Vepris, redzēdams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvo, atstāja savu saimnieku un aizgāja projām lielā biezā mežā. Še viņš būvēja sev māju un palika pats par saimnieku. Kādu dienu satiek viņš mežā lielu bulli un prasīja:
– Kur tu tāds ķēms iesi?
– Meklēju sev saimnieku, – teica bullis.
– Nu tad labi, līgsti pie manis par kalpu.
Bullis salīga, un nu gāja abi divi tālāk, kamēr satika tekuli, zosu tēviņu un gaili. Visi šie salīga pie vepra par kalpiem un palīdzēja tam taisīt mājas. Bija jau stipra ziema, kalpi strādāja laukā, bet vepris, kā jau saimnieks, kurināja krāsni un mīcīja maizi priekš cepšanas.
Te ienāca lapsa un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, bet pieteica, ka lai nekā neaiztiekot, citādi saukšot tūliņ vīrus. Lapsa, gaili redzēdama, laizījās vien, bet nedrīkstēja viena nekā iesākt. Labi sasilusi, tā gāja projām un ceļā satika vilku. Šis bija it kā nosalis un prasīja kūmiņam, kur viņš gan dabūjis tik labi sasildīties. Lapsa stāstīja, ka pie vepra ļoti silta istaba, bet lai tik neaiztiekot kalpus, tad klāšoties slikti.
Vilks nu iegāja pie vepra un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, pieteikdams, lai nekā neaiztiekot. Vilks sasila it ātri, un nu tam sāka jau siekalas tecēt, uz vepri skatoties. Tas nespēja noturēties un uz reizi bija veprim pie rīkles. Vepris nabadziņš kliedza, ko spēja:
– Kur vīri! Kur vīri!
To izdzirda vepra kalpi. Pirmais ieskrēja bullis un piespieda vilku ragiem pie sienmaļa; ieskrēja tekulis un deva vilkam pa muguru, ka paukšķēja vien; ieskrēja zosu tēviņš un nošķērēja vilkam ausis, un gailis, istabas augšā stāvēdams, saukšus sauca:
– Dod šurp to rakari! Dod šurp to rakari – velnam saspārdīt!
Vilks izspruka vaļā tikai lielām mokām un, lapsu saticis, stāstīja, cik viņam slikti gājis. Šis gribējis tikai drusciņ ar saimnieku pajokoties, te vīri tūliņ klāt: viens piespiedis viņu dzelzs dakšām pie sienmaļa, otrs sadauzījis ar āmuru muguru zilu melnu, trešais lielām šķērēm ausis nogriezis un ceturtais vēl saucis, lai tik padodot šim – velnam saspārdīt.
Vilks un lapsa nu nogāja pie meža tēva – brieža – un apsūdzēja tam bezkaunīgo saimnieku. Briedis atnāca un saviem lieliem, stipriem ragiem apgāza vepra mājas. Te nu saimniekam ar visiem saviem kalpiem bija jāmūk atpakaļ pie cilvēkiem. Bet vepris līdz šo baltu dienu nevar vēl aizmirst savas saimnieka dienas, jo tikko tam ķeras klāt, viņš tūliņ saukšus sauc: “Kur vīri! Kur vīri!”
VILKS
Vilks vecos laikos gājis ganos. Reizi tam iegribējies ēst. Viņš gājis pie saimnieces lūgties, lai dod paēst. Bet saimniece bija skopa un nikna sieva; tā paņēmusi maizes lāpstu (lizi) un iegrūdusi vilkam rīklē. Vilks tūdaļ aizšāvies pie Dieva un lūdzies, ko nu viņam būšot darīt. Dievs tam teicis:
– Kad tevi saimniece tā ēdinājusi, tad ej nu pie gana un ņem bez prasīšanas, ko tik es tev atvēlēšu.
Vilks:
– Gaļa jēla, to jau nevar ēst.
Dievs:
– Ņem viņu trīsreiz mutē un saki: “Te cepts, te vārīts!”
Vilks tā arī mēdz darīt līdz šo baltu dienu.
ODI UN VILKS
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa:
– Kurp tad nu, kuplasti, iesi tā noglaudies un aizslēpies?
– Iešu uz ganībām, tur no zirga sev sataisīt brangu pusdienu. Es viņu nokodīšu un labi sabarošos.
Odi brīnodamies saka:
– Ko, vai tu viens pats gribi uzvarēt zirgu? Tas jau ne mūžam nav tiesa! Mēs reiz pieci tūkstoši saķērāmies ap vienu un tad tik knapi zemē nogāzām, un pie tam viņš pusi no mums nospieda. Tevi jau viņš nosistu uz reizi, kad tu viens pats ietu. Vilks, to dzirdējis, pārdomāja visu labi, atstāja zirgu un gāja labāki citur savu laimi meklēt.
LĀCIS UN VILKS, KAĶIS UN GAILIS
Reiz lācis ar vilku nodomājuši iet karā. Tie gāja gāja un meklēt meklēja savus pretiniekus. Vilks sacīja lācim:
– Vadzi, es līdīšu zem sārta, bet tu kāp kokā un pielūko, no kurienes nāks pretinieki.
Labi. Vilks palien zem sārta un noguļas, un lācis uzkāpj kokā un skatās.
Ap to pašu laiku kaķis ar gaili arīdzan bija sadomājuši iet karā. Tie arī gāja meklēt savus pretiniekus… Gadījās tā, ka kaķis ar gaili gāja pa ceļu taisni turp, kur bija apmetuši lēģeri vilks ar lāci. Lācis, kokā tupēdams, piepēži ierauga, kā uz tiem nākot kaķis ar gaili, un sauc vilkam:
– Pretinieki, pretinieki nāk!
Vilks zem sārta prasa, kādi tie esot. Lācis kokā atbild:
– Vienam šķēps uz pleciem, un otram divi sacelti zobeni; viens saukšus sauc: “Dod šurp! Dod šurp!” un otrs nikni rūc: “Nau! Nau!”
Abiem tā sarunājoties, ienaidnieki arī jau klāt. Vilkam