KĀ MĀJU LOPI NĀKUŠI PIE CILVĒKIEM
Senos vecos laikos visi māju lopi dzīvojuši draudzīgi kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miera, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis:
– Kur vīri! Kur vīri!
Tūliņ pieskrējis klāt vērsis un piespiedis vilku saviem asiem ragiem pie sienas, un auns nu tik devis ka devis vilkam pa muguru, – kamēr šim stīvam, greizam ar kaunu bijis jāšmauc projām. Bezkaunīgais vilks, gribēdams atriebties, uzsūtījis lopiem uz kaklu dažādus zvērus, bet lopi vienis prātis katru reizi pratuši uzmācējiem atturēties pretī. Vilks, to redzēdams, nogājis pie Ziemeļa, niknākā Vēja mātes dēla, un lūdzis šim palīdzēt izdzīt lopus no būdiņas. Ziemelis, kam patīk tādi darbi, nogājis uz mežu un pūtis tik briesmīgi, ka ūdeņi sasaluši un sniegs nācis aumaļām no gaisa zemē. Vērsis, nevarēdams vairs paciest nikna vēja un salnas, līdis arī būdiņā, bet nevilšus aizķērušies viņa ragi un – būdiņa sagāzusēs. Lopi redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu. Ziemelim no tā laika tā paticies nikni pūst, ka tas katru gadu lielajā mežā šņākdams krākdams laiž savu vēju vaļā. Tādā laikā arī pats vilks sasalis un novārdzis bēgšus bēg no meža ārā, nevarēdams paciest salto Ziemeļa vēju.4
VĒRSIS, CITI MĀJU KUSTOŅI UN VILKS
Reiz vērsis visus mājas kustoņus saaicināja kūti būvēt. Visi arī sanāca. Bet kad sāka būvēt, tad cits pēc cita aizgāja, jo darbs bijā grūts. Nu vērsis viens pats kūti būvējis: ragiem dzinis baļķus augšā un lielām pūlēm to taisījis gatavu. Kad uzbūvējis, tad vērsis nav neviena cita kustoņa gribējis laist iekšā. Bet zoss teikusi:
– Es visas sūnas izvilkšu no sienām, un tev būs vēl aukstāki nekā ārā.
Gailis un vistas sacījuši:
– Mēs jumtu nokasīsim, tad sniegs snigs iekšā.
Tā nu ikkatrs mājas kustonis stāstījis savu sliktumu, ko darīšot, ja nelaidīšot iekšā. Vērsim bijis visus jālaiž iekšā. Kādu laiku tur kūtī mierīgi dzīvojušiem, pie tiem atnācis vilks. Bija tumšs, un vilks neredzēja nekā. Bet tikko mājas kustoņi saoda vilka smaku, tie visi skrēja tam virsū. Vērsis ar ragiem visupirmais iegrūda tam sānos; suns ar zobiem metās tam klāt; pīle ar knābi bakstīja to, un gailis no laktas kliegšus kliedza:
– Nāk, nāk dīkā! Nāk, nāk dikā! Dodat man ar! Dodat man ar!
Vilku sagrāba briesmīgas sāpes un bailes. Tas muka pa kūts durvīm laukā, mežā iekšā. Tur tas satika draugu, kas arī patlaban taisījās iet uz vērša māju.
– Turp tu neej, – teica vilks vilkam, – mani tur nupat tikko nenogalināja. Vispapriekš man krita virsū viens ar divzaru dakšām; otrs ņēmās plēst manu pavēderi, it kā gribētu noplēst visu ādu; trešais ar īlenu man varen dūra, vai sānus pušu gribēja pārdurt, un tad vēl kāds cits pašā augšā brēca: “Dodat man ar! Dodat man ar!” Tas tur pašā augšā bija laikam tas visstiprākais – garu sarkanu bārdu, cik tumsā varēja redzēt. Tas pilnā kaklā kliedza: “Nāk, nāk, dodat man vienam pašam!” Bail man bija, ka nezināju, kur sprukt; labi, ka tiku ārā sava paša ādā. Neej labāk turp, citādi tev tāpat ies.
No tās reizes neviens vilks vairs nedrīkstēja iet māju kūtī.
KAS APĒDIS SIERU?
Iet pauninieks pa ceļu un satiek vecu vecu vīriņu.
Vecītis tūliņ uzrunā pauninieku:
– Puis, noliec savu paunu un staigā man līdzi!
– Man paunā daudz mantas, – puisis saka, – es nevaru to atstāt.
– Nekas, – vecītis saka, – atstāj vien savu paunu, es esmu brīnumārsts, un tu man palīdzēsi. Tā tu daudz vairāk nopelnīsi, nekā ar paunu apkārt staigājot.
Puisis vēl tiepjas, ka paunas žēl, bet beidzot ar mieru. Noliek paunu zemē un iet vīriņam līdzi.
Vīriņš izvelk no azotes divus siera gabalus un dod puisim:
– Tos tu paglabā, vēlāk mums noderēs!
Labi. Pauninieks iebāž sieru kabatā un iet tālāk.
Kad jau labu laiku gājuši un abi krietni izsalkuši, vecītis saka puisim:
– Dod nu sierus, apsēdīsimies un apēdīsim.
Puisis velk ar ārā, bet kabatā tikai viens siers, otru jau viņš, vecītim nemanot, apēdis.
– Kur tad tas otrs siers palicis? – vecītis prasa.
– Nezinu! Es to neesmu ēdis! – puisis vairīdamies atbild.
Neko darīt. Kad nezina, nezina.
Vecītis arī nekā vairāk neprasa, un iet abi tālāk.
Pa ceļam dabū zināt, ka ķēniņam dēls slims.
– Iesim uz pili ķēniņa dēlu dziedēt, – vecītis saka.
Labi. Atnāk abi ķēniņa pilī, un vecītis ņemas dziedināt ķēniņdēlu. Puisim tikai uguns jārāda. Nepaiet ne trīs dienas, ka ķēniņdēls vesels.
Nu ķēniņš dod zeltu, cik tik var panest.
Puisim acis vien zib, viņš gaužām mantkarīgs. Bet vecītis gluži mierīgi saka:
– Zelta mums nevajaga, dod mums divas lāpstas, ar tām mums pietiks.
Bet puisis varen pikts:
– Kālab tu neņem naudu, kad ķēniņš dod?
Vecītis nesaka nekā, paņem lāpstas, un iet abi prom. Pa ceļam padzird, ka vēl vienam ķēniņam dēls slims.
– Iesim izārstēt, – vecītis saka, un nu dodas abi uz pili.
Netālu no pils gadas liels ezers. Kā lai tiek pāri? Ne laivas, ne plosta.
– Pag, – vecītis saka, – pārbrauksim ar lāpstām.
Nu uzkāpj katrs uz savas lāpstas un brauc pāri ezeram.
Pašā ezera vidū puisis sāk grimt.
– Vai tu apēdi sieru? – vecītis prasa.
– Nē, neesmu ēdis! – puisis saka.
Kad nē, nē. Vecītis arī vairs nekā neprasa, bet palīdz puisim tikt otrā krastā.
Nu nonāk abi pilī un izārstē ķēniņdēlu.
Ķēniņš dod zeltu, cik var panest. Bet vecītis neņem.
– Dod man lāpstu un lampas degli, mums cita nevajaga.
Ķēniņš nobrīnās, bet iedod arī.
Bet puisis vēl piktāks:
– Kālab tu zeltu neņēmi? Kur mēs nabagi iesim, ko iesāksim?
Vecītis nesaka nekā. Paņem lāpstu un degli un iet projām.
Pa ceļu ejot, puisis sāk prātot:
– Ko man līdz ar tādu vecīti kopā staigāt, kas naudu neņem. Tagad jau es pats protu slimos ārstēt. Staigāšu viens