Jā, šo vieglo, gaisīgo un aizmirstības pilno sajūtu viņš ļoti mīlēja.
Un vispār jau viņam bija diezgan vienalga, kas notiek pēc tam, kad roka stiepjas pēc pudeles un nekas nebrīdina par gaidāmo; kad dzēriens vairs pat netiek izgaršots, tikai norīts tāpēc vien, ka viskijs ir turpat, kur atrodies tu.
Viņam nepatika tas, ka reizēm alkohols padarīja viņu riebīgu un iesvēla vēlēšanos uzsākt kautiņu, jebkādu kautiņu. Dievs zināja, ka viņš nav ļauns cilvēks. Tāds bija viņa tēvs. Taču reizumis, tikai šad un tad, viskijs pārvērta Dveinu par Bo. Un tas bija nožēlojami.
Biedēja fakts, ka reizēm viņš nemaz neatceras, vai kļuvis ļauns vai gluži mierīgi un klusi atslēdzies. Kad tas notika, viņš katru reizi pamodās cietuma kamerā kopā ar nāvējošām paģirām.
Ārkārtīgi piesardzīgi, labi apzinādamies, ka ikviena kustība var cītīgos zāģētājus viņa smadzenēs pārvērst par dusmīgu bišu spietu, Dveins pieslējās kājās. Saules stari, kas iespīdēja caur restēm, apžilbināja. Dveins ar plaukstu aizēnoja acis un devās ārā no kameras. Bērks viņu nekad nemēdza tur ieslēgt.
Dveins aizstreipuļoja uz tualeti un atbrīvojās no milzīga šķidruma daudzuma. Liekas, vesels galons viskija Wild Turkey izfiltrējies caur viņa nierēm. Nožēlojami ilgodamies pats pēc savas gultas, Dveins šļāca sejā aukstu ūdeni tik ilgi, kamēr acis vairs nesūrstēja.
Izdzirdējis, ka noklaudz durvis birojā, Dveins kaut ko nošņāca caur sakostiem zobiem un mazliet salēcās, jo saklausīja Džosiju saucam viņu vārdā.
– Vai tu esi te, Dvein? Mīļā māsiņa ieradusies tevi no šejienes izpestīt. – Dveins iznāca ārā un ļengani atspiedās pret durvju ailu. Džosija savilka uz augšu rūpīgi izraustītās uzacis. – Vai manu vai. Tu nu gan izskaties nožēlojami. – Viņa paspēra soli tuvāk un ar koši sarkanā krāsā nolakoto nagu pabugoja sev pa apakšlūpu. – Mīļais, kā tu spēj kaut ko ieraudzīt, ja tavas acis ir tik ļoti pieplūdušas asinīm?
– Vai es… – Viņš atklepojās, jo rīkle šķita kā aizrūsējusi. – Vai es sadaudzīju mašīnu?
– Par to man nekas nav zināms. Un tagad tu nāksi līdzi Džosijai. – Viņa piegāja pie brāļa un satvēra viņu aiz rokas. Kad viņš pagrieza galvu, Džosija spēji atkāpās. – Augstais Dievs! Cik daudzus cilvēkus tu esi nogāzis no kājām ar šo elpu? – Klakšķinādama mēli, viņa parakņājās savā somiņā un izņēma Tic Tac konfekšu kārbiņu. – Tā, mīļais, nosūkā pārīti no šīm. – To pateikusi, viņa pati ielika konfektes brālim mutē. – Citādi var gadīties, ka es noģībšu, kad tu elposi uz manu pusi.
– Dela būs pamatīgi pārskaitusies, – Dveins norūca, ļaudams, lai Džosija ved viņu uz durvīm.
– Es ceru, ka tā būs, bet… Uzzinājusi par Takeru, viņa par tevi ātri aizmirsīs.
– Takeru? Oi, velna milti! – Dveins sagrīļojās un pakāpās atpakaļ, kad saule nežēlīgi iecirtās viņam acīs.
Galvu šūpodama, Džosija izņēma saulesbrilles, kuru rāmīšus rotāja mirdzoši akmentiņi, un sniedza tās brālim. – Takeram ir nepatikšanas. Vai, precīzāk sakot, Eda Lū apgalvo, ka Takers ir sagādājis nepatikšanas viņai. Bet to mēs vēl redzēsim.
– Dievs augstais! – Uz īsu brīdi paša nedienas likās pagaistam. – Takijs padarījis grūtu Edu Lū?
Džosija atvēra savas automašīnas pasažiera puses durvis, lai Dveins varētu iekāpt. – Viņa ”Ēd un pļāpā” sarīkoja pamatīgu izrādi. Tagad visi pilsētas iedzīvotāji uzmanīgi vēros, vai viņas vēders kļūs apaļāks.
– Lai Dievs žēlīgs!
– Es arī to saku. – Džosija uzsāka braukt, un viņai pietika līdzjūtības, lai izslēgtu radio. – Ir viņa stāvoklī vai nav, bet Takeram krietni rūpīgi jāpadomā, pirms ielaist šo raudulīgo netikli mājā.
Dveins labprāt būtu kaismīgi piekritis, taču bija pārāk aizņemts, jo ar abām rokām balstīja galvu.
Takers nebija tik dumjš, lai uzreiz atgrieztos mājās. Dela nekavējoties uzkluptu viņam. Bija nepieciešams kādu laiku pabūt vienatnē, bet, iebraucot pa Svītvoteras vārtiem, par kaut ko tādu varēja nesapņot.
Impulsa vadīts, viņš piebrauca ceļa malā, savelkot švīkas uz saulē satvīkušā šķembu seguma. Mājas atradās apmēram jūdzes attālumā; viņš atstāja automašīnu zālainajā ceļmalā un iegāja koku pavēnī.
Zaļo lapu un nokareno sūnu sniegtajā patvērumā paralizējošā tveice šķita mazināmies par nieka dažiem grādiem. Taču Takers nemeklēja veldzi miesai; viņam bija nepieciešams atvēsināt prātu.
Kafejnīcas telpā kādu īsu, pavisam īsu mirkli Takeram bija gribējies sagrābt Edu Lū aiz rīkles un izspiest pēdējās dzīvības paliekas no šīs sievietes.
Nedarīja raizes ne tas, ka šāda doma bija ienākusi prātā, ne arī tas, ka iztēles aina ar šādu rīcību bija dāvājusi apmierinājumu. Puse no Edas Lū sacītā bija vistīrākie meli. Taču tas nozīmēja tikai to, ka puse no sacītā bija patiesība.
Viņš pastūma sāņus garu, nokarenu zaru, noliecās un cauri vasaras bagātīgi saaudzētajai dzīvībai devās uz ūdens pusi. Iztrūcināts gārnis pacēlās spārnos un meklēja patvērumu dziļāk purvājā. Pārliecinājies, ka tuvumā nav čūsku, Takers apsēdās uz kāda nokrituša koka stumbra.
Nesteidzīgi Takers paņēma cigareti, no paša tās gala noplēsa nelielu gabaliņu un aizdedzināja.
Ūdens viņam allaž bija paticis. Ne gluži okeāna plūdmaiņas, paisumi un bēgumi, bet noslēpumainā, rimtā tumsa, kas slēpās mierīgajos dīķos, straumju burzguļojošās valodas, vienmērīgais upes pulss. Jau bērnībā viņš bija aizrāvies ar to. Atrunājoties, ka dodas makšķerēt, viņš tur gluži vienkārši sēdēja un domāja vai snauduļoja un klausījās, kā plunkšķinās vardes un monotoni čerkst cikādes.
Tolaik viņam bija risināmas bērnišķīgas problēmas. Vai viņam noraus ādu par slikto atzīmi ģeogrāfijā? Ar kādām viltībām panākt, lai Ziemassvētkos viņam uzdāvinātu divriteni? Un vēlāk – vai uz Valentīna dienas balli aicināt Arneti vai Kerolenu?
Kļūstot vecākam, arī nedienas kļuva lielākas. Takers atcerējās, kā bija skumis, kad viņa tēvs aizgāja bojā braucienā ar lidmašīnu uz Džeksonu. Taču tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar aso, stindzinošo bezspēcības izjūtu, atrodot māti, kas sakņupusi pašas dārzā un jau tik dziļi ieskatījusies nāvei acīs, ka neviens ārsts vairs nespēja glābt lēkmes samocīto sirdi.
Viņš pēc tam bieži gāja turp, lai nīdētu šo bezspēcības izjūtu. Un galu galā, kā jau viss uz šīs pasaules, arī tā izzuda un atgriezās tikai retumis, paraugoties pa logu un daļēji cerot, ka atkal ieraudzīs māti, kuras seju apēno salmu cepures platās malas, šifona lentei plīvojot aizmugurē, un kura apgriež pārziedējušās rozes.
Medelinai Longstrītai nepatiktu Eda Lū. Viņa uzskatītu šo sievieti par rupju, lētu un viltīgu. ”Un,” Takers prātoja, lēni izpūzdams dūmus, ”viņa paustu savu nepatiku ar mokošu pieklājību, kuru dienvidu sievietes ir izkopušas par bārdas naža asuma ieroci.”
Un māte bija visīstākā dienvidniece.
Taču Eda Lū bija arī īpaša. Fiziskā ziņā – ar lielām krūtīm, platiem gurniem, valgu ādu, kurā viņa