Takers viņu dievināja. Lai gan vēstule bija adresēta ”Maniem Longstrītu radiem,” viņš atplēsa to pats. Viņš negrasījās gaidīt, kamēr Dveins un Džosija atgriezīsies no savām gaitām, lai kādas arī tās būtu.
Izlasījis ar koši sārto flomāsteru rakstīto pirmo rindkopu, Takers skaļi iesaucās.
Māsīca Lulū grasījās ierasties viesos.
Viņa allaž rakstīja tā, ka nebija iespējams nojaust, vai viņa atbrauks tikai uz pusdienām vai paliks pie viņiem veselu mēnesi. Takers no visas sirds cerēja uz pēdējo variantu. Viņam bija nepieciešams kāds, kas palīdzētu novērst domas.
Pagājušajā reizē viņa atveda līdzi veselu kasti ar saldējuma kūciņām, kuras bija iepakotas sausajā ledū. Turklāt viņai galvā bija papīra cepure, kādas mēdz uzlikt viesību laikā. Tās asajā galā bija piestiprināta strausa spalva. Šo sasodīto cepuri viņa nenoņēma veselu nedēļu. Viņa cēlās un gāja gulēt ar to galvā un sacīja, ka svinot dzimšanas dienas. Visiem un katram.
Takers nolaizīja no pirkstiem zemeņu ievārījumu un atlikušo grauzdiņa gabalu iedeva Basteram. Daļu pasta atstājis nesašķirotu vēlākam laikam, viņš devās uz durvīm. Viņš grasījās pateikt Delai, ka jāsagatavo māsīcas Lulū istaba un jāgaida.
Atverot durvis, Takers saklausīja Ostina Hetingera pikapa kaitinošo graboņu. Inosensā bija tikai viena automašīna, kas radīja šādas skaņas. Īsu brīdi Takers apsvēra iespēju ieiet mājā un aizbultēt durvis, tomēr izgāja uz lieveņa un sagatavojās saņemt sodu.
Ostina tuvošanās bija ne vien dzirdama, bet arī labi saskatāma – starp magnolijām gaisā vijās melnu dūmu mutuļi. Takers nopūtās un bez mazākā entuziasma gaidīja, kad automašīna parādīsies skatienam. Viņš izņēma cigareti un noplēsa tās pašu galiņu, kā bija paradis.
Takers bija ievilcis pirmo dūmu, kad automašīna apstājās un no tās izvēlās Ostins Hetingers – sirms un masīvs augumā kā vecs Ford transportlīdzeklis, muskuļots un spēcīgs, naida skubināts. Viņa seja zem taukainiem traipiem izraibinātās cepures platās malas izskatījās kā izdrāzta no koka mizas. Gaiši brūnās acis ieskāva dziļu rievu tīkls, tas izpletās pa vēja aprautajiem vaigiem un neatstāja novārtā arī cieti sakniebtās bezsmaida lūpas.
Mati bija paslēpti zem cepures. Nevarētu sacīt, ka Ostins būtu plikgalvis. Katru mēnesi viņš devās pie friziera, kurš viņam īsi, teju līdz ādai, apcirpa iesirmos matus. Takers reizēm iedomājās, ka tā viņš laikam rīkojas, atcerēdamies tos četrus gadus, ko bija nodienējis armijā. Semper Fi. ”Uzticams mūžam.” Tas bija tikai viens no izteikumiem, ko viņš uztetovējis sev uz rokām. Blakus bija arī Amerikas karogs – tam nu bija lemts plīvot pāri Ostina spēcīgajiem muskuļiem.
Cilvēks, kurš nekavētos katram paskaidrot, ka ir īstens kristietis, nekad nenolaistos līdz tādām frivolitātēm kā uztetovētām dejojošām meitenēm. Viņš uz grantētā ceļa izspļāva labu tiesu alus Red Indian, atstādams tur netīkami dzeltenu peļķi. Viņam mugurā bija kombinezons un piesvīdis darba krekls – to Ostins pat šādā tveicē bija cieši aizpogājis līdz pat zodam –, taču apģērbs nenoslēpa viņa platās, spēcīgās vērša krūtis.
Atklājās, ka Ostins nav paņēmis rokā nevienu no bisēm, kuras atradās viņa automašīnā. Takers cerēja, ka šī zīme uztverama kā labas gribas žests.
– Ostin. – Viņš nokāpa vienu pakāpienu zemāk, tādējādi izrādīdams nelielu draudzīgumu.
– Longstrīt. – Ostina balss līdzinājās skaņai, kas rodas, kad ar sarūsējušu naglu švīkā betonu. – Kur, pie velna, palikusi mana meita?
Tā kā šādu jautājumu Takers nekādi nebija gaidījis, viņš tikai pieklājīgi samirkšķināja plakstus. – Kā, lūdzu?
– Bezdievīgais, miesaskārīgais mēsls! Kur, pie velna, ir mana Eda Lū?
Tāds raksturojums mazliet pārsniedza gaidīto. – Kopš aizvakardienas, kad sastapāmies kafejnīcā, es neesmu Edu Lū redzējis. – Neļaudams Ostinam neko teikt, viņš pastiepa roku uz priekšu. Apkārtnes ietekmīgākās ģimenes pārstāvim tomēr bija kāds vārds sakāms. – Tu, Ostin, vari niknoties, cik vien tīk, un es sagaidu, ka tās būs patiešām varenas dusmas. Bet fakts ir tāds, ka es gulēju ar tavu meitu. – Viņš lēnām ievilka dūmu. – Tu droši vien labi saproti, ko es darīju, kad tas notika, un man nešķiet, ka tev tas ļoti patiktu. Un domāju, ka es nevaru tevi vainot par to.
Ostina lūpas pavilkās nostāk no dzeltenajiem, nelīdzenajiem zobiem. Šo izteiksmi arī kļūdas pēc neviens nesauktu par smaidu. – Vajadzēja novilkt tev ādu pār acīm jau pirmajā reizē, kad manīju, ka tu snaiksties ap viņu.
– Var jau būt. Taču, vērojot Edas izturēšanos šos divdesmit un vairāk gadus, var sacīt, ka izvēlējās viņa pati. – Takers atkal ievilka dūmu, nopētīja izsmēķi un tad aizsvieda to projām. – Lieta tāda, Ostin, ka viss jau ir padarīts. Kā nu ir, tā ir.
– Tev viegli runāt, kad esi manas meitas vēderā iesējis to bandubērnu.
– Ar viņas visai labprātīgu piedalīšanos, – Takers noteica, sabāzdams rokas kabatās. – Es parūpēšos, lai viņai gaidību laikā nekā netrūktu un arī vēlāk nebūtu jāraizējas par manu atbalstu bērna audzināšanā.
– Liela muldēšana. – Ostins nospļāvās. – Maza muldēšana. Tu allaž esi pratis bārstīt vārdus, Taker. Taču tagad mazliet paklausies. Es pats par visu parūpēšos un gribu, lai mana meitene tūdaļ nāk ārā.
Takers mazliet iepleta acis. – Tu domā, ka Eda Lū ir šeit? Bet viņas te nav.
– Melis! Meitu mednieks! – Viņa čerkstošā balss cēlās un krita gluži kā evaņģēlistam ar slimu kaklu. – Tava dvēsele ir melna no grēkiem.
– Nevaru to apstrīdēt, – Takers atteica tik piekāpīgi, cik vien spēja. – Un tomēr Edas Lū šeit nav. Man nav nekādu iemeslu par to melot, turklāt tu pats vari to pārbaudīt. Taču es tev saku, ka neesmu viņu redzējis un arī neko dzirdējis par viņu neesmu kopš dienas, kad viņa nāca klajā ar savu diženo paziņojumu.
Ostins apsvēra domu par ielaušanos mājā un apsvēra arī to, par cik lielu muļķi viņš sevi, tā rīkojoties, padarītu. Un viņam negribējās izrādīties par muļķi Longstrītu acīs. – Viņas nav te un nav arī nekur pilsētā. Es tev, riebekli, pateikšu, ko par to domāju. Tu viņai liki doties uz vienu no tām slepkavnieciskajām klīnikām, lai atbrīvotos no problēmas.
– Mēs ar Edu Lū neesam neko sarunājuši. Ja viņa patiešām ir izdarījusi kaut ko tādu, tad tas ir bijis tikai viņas pašas lēmums.
Takers bija aizmirsis, cik strauji spēj kustēties šis lielais vīrs. Pirms vēl pēdējais vārds bija izskanējis no Takera mutes, Ostins metās uz priekšu, satvēra viņu aiz krekla un viegli nocēla no kāpnēm.
– Tu te tagad neizrunājies par manu meitu! Iekams sasējās ar tevi, viņa bija krietna kristiete. Tu tikai paskaties uz sevi! Slinka, miesaskārīga cūka, kas dzīvo lielajā, smalkajā mājā kopā ar savu plenci brāli un palaistuvi māsu. – Neganto vārdu nestās siekalas iesitās Takeram sejā. Ostina vaigus niknums bija izraibinājis ar sarkaniem plankumiem. – Tu sapūsi ellē, visi jūs! Tieši tāpat kā tavs grēcinieks tēvs.
Parasti Takers mēdza visu risināt sarunu ceļā, izmantojot šarmu, bet, ja citādi nevarēja, tad deva kājām ziņu, lai izvairītos no konfrontācijas.