Bjūkenans kliedēja visas šaubas un pārliecināja valdi, ka tas ir vienīgais veids, kā Beringtonu kompānija varētu saglabāt valsts vadošās kuģniecības statusu. Vairāki locekļi māja ar galvu.
Tālāk vārds tika dots Emmai, lai paustu pretēju viedokli. Viņa iesāka ar secinājumu, ka finanšu stāvoklis gan ir ļoti labs, taču kompānijai vajadzētu konsolidēt tās un neriskēt ar tik milzīgu ieguldījumu, kas var būt gan veiksmīgs, gan neveiksmīgs.
Stratēģiskais konsultants Enskots, kuru valdē iecēla Emmas nelaiķa tēvs sers Hugo Beringtons, ieminējās, ka pienācis laiks izstumt kuģi plašākos ūdeņos. Neviens nesmējās. Kontradmirālis Samerss uzskatīja, ka tik radikālus lēmumus nevajadzētu pieņemt bez akcionāru piekrišanas.
– Uz tiltiņa stāvam mēs, – Bjūkenans atgādināja, – un tātad lēmumi jāpieņem mums. – Admirālis sarauca pieri, taču vairāk neko neteica. Savu viedokli viņš varēs izteikt balsošanā.
Emma uzmanīgi klausījās visos valdes locekļos un ātri vien saprata, ka puse direktoru ieceri atbalsta, bet puse – ne. Pāris vēl nebija nosvērušies par labu kādai no tām, bet likās skaidrs, ka balsošanas gadījumā priekšsēdētājs uzvarētu.
Arī pēc stundas valde vēl nebija ne tuvu lēmuma pieņemšanai. Daži direktori atkārtoja savus iepriekšējos argumentus un tādējādi aizkaitināja Bjūkenanu. Emma gan zināja, ka beidzot vajadzētu pielikt punktu, jo darba kārtībā paredzēta vēl kāda svarīga lieta.
– Es esmu spiests sacīt, – valdes priekšsēdētājs iesāka savu kopsavilkuma runu, – ka lēmuma pieņemšanu vairs nedrīkst atlikt, un ierosinu vēlreiz visu rūpīgi apdomāt, satikties pēc mēneša un balsot par to, vai izsludināt tenderi vai atmest šo ideju.
– Vai vismaz nogaidīt mierīgākus laikus, – piebilda Emma.
Valdes priekšsēdētājs negribīgi turpināja sapulci. Pārējie jautājumi vairs nebija tik strīdīgi, un brīdī, kad Bjūkenans deva ikvienam iespēju izteikties, telpā valdīja diezgan rāma atmosfēra.
– Man ir pienākums pavēstīt valdei kaut ko būtisku, – sacīja kompānijas sekretārs. – Jūs noteikti esat ievērojuši, ka mūsu akciju cena pēdējo nedēļu laikā ir pastāvīgi cēlusies, un varbūt prātojuši par iemesliem, jo mēs neesam nākuši klajā ar kādiem īpašiem paziņojumiem vai peļņas pārskatiem. Vakar tika norauts noslēpumainības plīvurs, jo es saņēmu vēstuli no Midlendas bankas Sentdžeimsa rajonā. Viņi informē, ka vienam no klientiem pieder septiņarpus procenti kompānijas akciju un viņš iecels savu direktoru valdē.
– Ļaujiet minēt! – iesaucās Emma. – Tas noteikti nav neviens cits kā majors Alekss Fišers.
– Diemžēl, – apstiprināja valdes priekšsēdētājs neierasti klusi.
– Vai pienāksies kāda balva tam, kurš uzminēs, ko lieliskais majors pārstāv? – pajautāja admirālis.
– Nē, – atbildēja Bjūkenans, – jo jūs noteikti kļūdīsieties. Arī es pirmajā brīdī, kad uzzināju šos jaunumus, nospriedu, ka tā būs mūsu senā draudzene lēdija Virdžīnija Fenvika, tomēr Midlendas bankas pārvaldnieks apgalvo, ka lēdija nav viņu kliente. Kad es neatlaidos un pieprasīju nosaukt akciju īpašnieka vārdu, pārvaldnieks pieklājīgi paskaidroja, ka nedrīkst atklāt šo informāciju, jo banka ievēro diskrētuma politiku.
– Es nespēju vien sagaidīt to, kāds būs majora balsojums par priekšlikumu būvēt “Bakingemu”, – greizi smaidīdama, sacīja Emma. – Mēs taču varam būt pilnīgi pārliecināti, ka viņa pārstāvētajam cilvēkam ir vienaldzīgas Beringtonu intereses.
– Es noteikti negribētu, lai šim nelietim ir izšķirošā balss, – novilka Bjūkenans.
Emma brīnīdamās klusēja.
Vēl viena no valdes priekšsēdētāja lieliskajām īpašībām bija spēja pēc valdes sēdes piemirst pat visspēcīgākās nesaskaņas.
– Kādi ir jaunumi par Sebastjanu? – viņš jautāja, pievienojies Emmai, lai pirms pusdienām iedzertu.
– Virsmāsa apgalvo, ka stāvoklis ir apmierinošs. Es ar prieku varu teikt, ka ikvienā apciemojuma reizē pamanu kādu uzlabojumu. Ģipsis no kreisās kājas ir noņemts, viņam tagad ir divas redzīgas acis un viedoklis par visu. Piemēram, par to, kāpēc tēvocis Džailss būtu īstais, kuram jāstājas Geitskela vietā Leiboristu partijas vadībā, un par to, kāpēc stāvvietas apmaksas automāts ir tikai valdības kārtējais viltīgais mēģinājums izvilināt mūsu grūti pelnīto naudu.
– Un es viņam piekrītu abos gadījumos, – attrauca Ross. – Cerēsim, ka tāds entuziasms ir prelūdija pilnīgai atlabšanai.
– Arī ārsts domā tāpat. Ouena kungs apgalvoja, ka ķirurģija kara gados ir spēcīgi attīstījusies, jo daudziem karavīriem bija nepieciešama operācija un mediķiem nebija laika apsvērt citas metodes. Pirms trīsdesmit gadiem Sebastjans būtu nolemts ratiņkrēslam, bet mūsdienās tā nav.
– Vai viņš joprojām cer nākamajā rudens semestrī studēt Kembridžā?
– Manuprāt, jā. Nesen viņu apmeklēja skolas pārstāvis un sacīja, ka Sebastjans Pīterhausā būs gaidīts arī septembrī, un pat iedeva dažas grāmatas.
– Jauneklis vismaz nevarēs attaisnoties, ka citu pienākumu dēļ nebija laika lasīšanai.
– Savādi, ka to pieminat, – teica Emma, – jo nesen viņš dedzīgi sācis interesēties par kompānijas likteni, un tas tiešām ir pārsteigums. Viņš no vāka līdz vākam izlasa ikvienas valdes sapulces protokolu un pat nopirka desmit akcijas, tādējādi iegūstot tiesības sekot ikvienam mūsu solim, arī piedāvātajai “Bakingemas” būvei.
– Nešaubos, ka viņu ietekmējis mātes pamatotais viedoklis par šo tēmu, – smaidīdams atzina Bjūkenans.
– Nē, un tas ir pats dīvainākais, – Emma paskaidroja.
– Padomus viņam šajā lietā acīmredzot dod kāds cits.
Emma izplūda smieklos.
Harijs sēdēja brokastu galda pretējā galā un pacēla galvu no avīzes.
– Diemžēl es šārīta The Times nevaru atrast kaut ko vismaz daļēji smieklīgu, tādēļ izstāsti joku arī man.
Iemalkojusi kafiju, Emma atkal pievērsās laikrakstam Daily Express.
– Ir pamats apgalvot, ka lēdija Virdžīnija Fenvika, devītā Fenvikas grāfa vienīgā meita, ir nolēmusi šķirties no Milānas grāfa. Viljams Hikijs lēš, ka Virdžīnija saņems divsimt piecdesmit tūkstošus mārciņu un dzīvokli Laundskvērā, kā arī lauku īpašumu Bērkšīrā.
– Nav sliktākā alga par divu gadu darbu.
– Protams, ir pieminēts arī Džailss.
– Kā vienmēr, kad Virdžīnija nonāk laikrakstu slejās.
– Jā, bet šoreiz pozitīvā nozīmē. – Emma citēja publikāciju: – “Lēdijas Virdžīnijas pirmais vīrs, parlamenta loceklis no Bristoles doku apgabala sers Džailss Beringtons tiek uzskatīts par ministra posteņa kandidātu gadījumā, ja leiboristi uzvarēs nākamajās vēlēšanās.”
– Nedomāju, ka tas ir iespējams.
– Vai tas, ka Džailss iegūs ministra amatu?
– Nē,