Paldies, Karolī!
– Es mīlu savu darbu.
“Arī es mīlu savu darbu,” Houpa nodomāja, iekārtojusies pie galda birojā. “Un viens cietpauris Montgomerijs nespēs nokaut šo mīlestību.”
Houpa pārbaudīja elektroniskajā pastā ienākušos ziņojumus, pasmaidīja, lasot viesa pateicības vārdus, un uzrakstīja atgādinājumu par šampanieti, ko pasniegt kāda klienta vecākiem, kad tie ieradīsies viesnīcā.
Kā apliecināja rezervācijas, uz nedēļas nogali visi numuri būs aizņemti. Tad Houpa pārlūkoja savu kalendāru.
Kad ieradās floriste, Houpa uznesa Titānijas un Oberona apartamentos svaigas ziedu kompozīcijas. Viņa vēlreiz visu apskatīja, lai klientu ierašanās brīdī numurs būtu ideālā kārtībā.
Ieraduma pēc viņa devās uz bibliotēku – spuldzīšu pārbaude ietilpa Houpas ikdienas pienākumos. “Pateicos, Raider Montgomerij!” Atklājusi, ka viena ir izdegusi, viņa no telefona uz savu elektronisko pastu nosūtīja attiecīgo informāciju un tāpat norādi, ka bibliotēkas kafijas automātam nepieciešamas papildu kafijas kapsulas.
To paveikusi, Houpa nokāpa pirmajā stāvā, lai pārbaudītu gaismas salonā, foajē un ēdamistabā. Virtuvē viņa pārsteigumā teju iekliedzās, kad ieraudzīja Raideru Montgomeriju cienājamies ar tikko ceptajiem cepumiem.
– Nedzirdēju tevi ienākam, – Houpa noteica un prātoja, kā gan viņš spēj tik nemanāmi pārvietoties tik milzīgos, masīvos apavos.
– Tikko ienācu. Garšīgi cepumi.
– Karolī tikko izņēma no krāsns. Viņa laikam devās uz tirgu.
– Skaidrs.
Viņš gluži vienkārši stāvēja, grauza cepumu un lūkojās uz Houpu, bet viņam pie kājām tupēja smaidošs suns. Šķita, ka arī kustonis labprāt nobaudītu gabaliņu gardā cepuma.
Vīrietis bija nokopis gandrīz visus cepumus. Labi, ka vismaz nebija piepēdojis viesnīcu ar būvlaukuma putekļiem.
– Tātad, viena otrajā stāvā un viena trešajā, – Houpa paziņoja un pagriezās, cerot, ka viņš sekos.
– Vai ir iemītnieki?
– Veslija un Sirdspuķītes numurā, bet viņu šobrīd nav uz vietas. Mēs gaidām viesus, kuri apmetīsies Titānijas un Oberona numurā. Redzi, es tagad to ieslēgšu, – uzkāpusi otrajā stāvā, viņa paziņoja un norādīja uz otro sienas gaismekli. – Tikko to pārbaudīju, tas nedega.
– Labi, labi.
– Klau, ja netici, pavaicā Karolī.
– Es neteicu, ka es tev neticu.
– Bet tu izturies tieši tā, – Houpa aizkaitinātā balsī noteica un devās pie slēdža. – Redzi! Tagad vari pārliecināties pats.
– Jā, redzu. – Raiders piegāja pie gaismekļa, nocēla abažūru un izskrūvēja spuldzīti. – Vai ir, ar ko nomainīt?
– Jā, man ir krājumi, bet vaina nav spuldzē.
Houpa atslēdza dzīvokļa durvis.
Raiders paspēja satvert durvis, pirms tās aizcirtās viņam deguna priekšā. Dziļāk viņš negāja un stāvēja uz sliekšņa. Viņš pavēra durvis plašāk un pārlaida skatienu telpai.
Te valdīja tīrība un kārtība, gluži kā visā ēkā. Jauks aromāts, arī kā visā viesnīcā. Nekā lieka, nekā pārlieku sievišķīga, kā jau viņš bija gaidījis. Kaudze spilvenu uz dīvāna, bet viņš nezināja daudz sieviešu, kuras nepiekrautu gultu vai dīvānu ar spilveniem. Atturīgas krāsas, pārītis augu puķpodos, resnas sveces.
Iznākusi no virtuves, Houpa apstājās kā iemieta. Raiders noprata, ka atkal viņu sabiedējis. Houpa sniedza viņam spuldzīti.
Viņš atgriezās pie gaismekļa un ieskrūvēja patronā jauno spuldzi. Tā spoži iemirdzējās.
– Tā nav spuldzes vaina, – Houpa atkārtoja. – Iepriekšējo es ieskrūvēju tikai šorīt.
– Skaidrs.
Dumiķis tupēja saimniekam pie kājām, luncināja asti un vērās uz durvīm, pa kurām varēja nokļūt augšstāva apartamentos.
– Nekas nav skaidrs! Es tev saku, ka… Redzi! – Houpa triumfējoši iesaucās, kad spuldzīte piepeši izdzisa. – Jau atkal! Īssavienojums vai kāda vaina elektroinstalācijā.
– Nē.
– Ko tu ar to gribi teikt? Tu taču savām acīm tikko redzēji! – Houpa nepacietīgi iesaucās un tad izdzirdēja atveramies durvis augšstāvā.
Viņa pat nepaskatījās, bet piepeši visu saprata. Uzvēdīja sausserža aromāts. Protams, viņa taču pie tā jau pieradusi.
– Kāpēc viņa tā dara?
– Kā lai es to zinu? – Ieāķējis īkšķus bikšu kabatās, Raiders paraustīja plecus. – Varbūt viņai ir garlaicīgi? Viņa jau sen ir mirusi. Varbūt viņa uz jums dusmojas.
– Nedusmojas gan! Viņai nav iemesla, – Houpa gribēja aizvērt durvis, tad piepeši atrāva tās līdz galam vaļā. – Tur gāžas ūdens!
Viņa aši metās pāri nelielajai hallei uz plašo, izsmalcināti iekārtoto vannasistabu. Ûdens tecēja gan izlietnē pie spoguļa, gan lielajā burbuļvannā, gāzās no krāniem un dušas kabīnē no griestu un rokas dušām.
– Ak, Dieva dēļ!
– Vai tā bieži notiek?
– Šī ir pirmā reize. Beidz, Lizij, – Houpa nočukstēja un aizgrieza krānu pie izlietnes, – viesi brauc.
Raiders atvēra dušas kabīnes stiklotās durvis un izslēdza dušu.
– Es veicu nelielu izpēti. – Houpa satraukusies pieskrēja pie lielās vannas. – Zinu, ka arī Ouens to dara. Nav jau viegli atrast Billiju, kurš, pēc mūsu domām, dzīvojis deviņpadsmitajā gadsimtā.
– Ja pie vainas tavs spoks, tad es te neko nevaru palīdzēt, – noslaucījis gar biksēm slapjās rokas, Raiders paziņoja.
– Tas nav mans spoks. Šī ir tava viesnīca.
– Viņa ir tava radiniece, – Raiders noteica, paraustīja plecus un izgāja no vannasistabas. Satvēris viesistabas durvju rokturi, viņš atskatījās un piemetināja: – Varbūt palūdz, lai tava vecvec… lai viņa būtu kas būdama, vienkārši beidz māžoties.
– Beidz ko?
Raiders vairākas reizes pagrozīja rokturi.
– Tas ne… – Houpa aprāvās, pastūma viņu malā un mēģināja atvērt durvis pati. Velti. Zaudējusi pacietību, Houpa izmisīgi raustīja durvis, līdz padevās, izstiepa pirkstu uz durvju pusi un pavēlēja: – Dari taču kaut ko!
– Piemēram?
– Noskrūvē rokturi, izcel durvis!
– Ar ko?
Houpa sarauca uzacis un palūkojās uz Raideru.
– Tev nav instrumentu? Kāpēc tev nav līdzi instrumentu? Tev taču vienmēr tie ir līdzi!
– Es nācu nomainīt spuldzīti.
– Tā nebija spuldzītes vaina! – Houpas dusmas pārauga panikā. – Es tev jau teicu, ka tā nav spuldzes vaina! Ko tu dari?
– Uz brīdi apsēdīšos.
– Nē!
Spalgā kliedziena izbiedēts, Dumiķis ieskrēja kaktā un savilkās kamolā. Tālāk no konflikta