Raiders stāvēja sev raksturīgā pozā, izgāzis gurnu, un apspriedās ar pāris savas brigādes strādniekiem, tad ar pirkstu gaisā it kā novilka apli un pakratīja galvu.
Ēkas fasādi pagaidām klāja tikai grunts kārta, tāpēc Houpa nosprieda, ka viņi apsver celtnes iespējamo krāsojumu.
Viens no strādniekiem sirsnīgi iesmējās, savukārt Raiders tikai nosmīnēja un paraustīja plecus.
“Arī tas ir vēl viens Raidera paradums,” Houpa pie sevis nodomāja.
Montgomeriju brāļi bija visai izskatīgi, tomēr, viņasprāt, abas draudzenes jau bija pasteigušās ievākt ražu. Houpa uzskatīja, ka Raiders ir īgņa un visai nekomunikabls vīrietis.
Nu labi, arī seksīgs, primitīvi un kaisli seksīgs.
“Nepavisam nav mans tips.”
Tikko viņa spēra kāju uz braucamās daļas, atskanēja spalgs svilpiens. Houpa zināja, ka tas ir tikai joks, palūkojās topošās ceptuves virzienā, pasmaidīja un pamāja Džeikam, vienam no brigādes krāsotājiem. Džeiks un viņa kolēģis līdzās atbildēja mājienam.
“Protams, ne jau Raiders Montgomerijs,” viņa secināja. Ieāķējis īkšķi bikšu kabatā, viņš vienaldzīgi vēroja Houpu. “Nekomunikabls,” viņa atkal nodomāja.
“Viņa roka nepaceltos pat nejaušam mājienam.”
Houpa juta iekņudamies pakrūtē un nosprieda, ka tā ir tikai normālas sievietes dabiska reakcija uz seksīga, kaut arī paīgna vīrieša aizplīvurotu skatienu.
Tādas sievietes reakcija, kurai nav bijušas tuvākas attiecības ar vīrieti jau, apžēliņ, veselu gadu! Nedaudz vairāk kā gadu. Bet kāda tam nozīme?
“Tā ir tikai mana vaina, mana izvēle, kāpēc par to pārdzīvot?”
Šķērsojusi Galveno ielu, viņa nogriezās pa labi uz grāmatveikala pusi. Tieši tobrīd uz glīti apjumtā lieveņa parādījās Klēra plandošā vasaras kleitiņā. Viņa brīdi pastāvēja uz lieveņa, ar roku apņēmusi izspīlēto vēderu. Houpa atkal pavēcināja roku. Klēras garie, gaišie mati bija saņemti zirgastē, bet acis no spilgtās rīta saules sargāja saulesbrilles zilos rāmjos.
– Nāku tevi apraudzīt, – Houpa viņai uzsauca.
Klēra pavicināja rokā mobilo telefonu.
– Tikko grasījos tev sūtīt īsziņu.
Viņa ieslidināja telefonu kabatā un nokāpa pa lieveņa pakāpieniem uz ietves.
Houpa raižpilni nopētīja draudzeni.
– Vai viss kārtībā?
– Jā. Kārtībā. Atgriezāmies tikai pirms dažām minūtēm. Bekets… – Viņa pameta skatienu pāri plecam. – …iebrauca ceptuves pagalmā. Viņš atvedis savus instrumentus.
– Skaidrs, – Houpa atbildēja un noglāstīja draudzenes roku. – Tu biji uz sonogrāfiju?
– Jā.
– Un?
– Ai, aiziesim uz “Vestu”. Jaunumus es izstāstīšu jums abām ar Eiveriju. Bekets piezvanīs savai mammai, pastāstīs brāļiem. Man jāpiezvana vecākiem.
– Vai bērnam viss kārtībā?
– Viss ir lieliski. – Klēra noglāstīja savu somiņu. – Man ir bildes.
– Man tās jāredz!
– Es tās rādīšu dienām, nedēļām… Tas ir brīnišķīgi!
Restorāna durvīs, ar baltu priekšautu apjozusies, parādījās kapri biksēs un T kreklā ģērbusies Eiverija. Viņai kājās bija purpurkrāsas Crocs ievelcenes. Saule atmirdzēja viņas rudajos matos, metot spožas dzirkstis.
– Tātad meitenīte?
– Vai tu esi viena? – Klēra tincināja.
– Jā. Frena ieradīsies pēc divdesmit minūtēm. Vai tev viss kārtībā? Vai tiešām viss ir kārtībā?
– Viss patiešām ir vislabākajā kārtībā. Bet es gribētu apsēsties.
Klēra iegāja restorānā un devās pie letes. Draudzenes saskatījās viņai aiz muguras. Klēra atkrita uz bāra krēsla un nopūtās.
– Pirmoreiz es esmu gaidībās, kad mājās ir trīs vīrieši un sākušās vasaras brīvdienas. Tas ir izaicinājums.
– Tu esi bāla, – Eiverija ieminējās.
– Tikai nogurums.
– Vēlies ko vēsu?
– Alkstu.
Eiverija piegāja pie ledusskapja, Houpa apsēdās un nopētīja draudzenes seju.
– Tu esi izvairīga. Ja viss ir kārtībā…
– Viss ir kārtībā, un varbūt es esmu nedaudz izvairīga. Galu galā tas ir svarīgs paziņojums. – Klēra iesmējās un paņēma Eiverijas pasniegto ingveralu.
– Te nu es esmu, kopā ar savām labākajām draudzenēm Eiverijas restorānā, kur jau smaržo pēc picas mērces.
– Picērijā tas nav nekas neierasts, – Eiverija bilda, pasniedza Houpai ūdens pudeli, sakrustoja rokas uz krūtīm un ielūkojās Klērai tieši acīs. – Tātad meitene! Baletkurpes, krāsainas lentes?
Klēra pakratīja galvu.
– Man ir ķēriens uz puikām. Gatavojiet beisbola cimdus un alvas zaldātiņus.
– Dēls? – Houpa pieliecās tuvāk Klērai un satvēra viņas plaukstu. – Esi vīlusies?
– Nepavisam, – viņa atbildēja un atvēra somiņu.
– Vēlaties redzēt?
– Tu joko? – Eiverija pastiepa roku, bet Klēra pasteidzās pirmā satvert aploksni. – Vai viņš ir līdzīgs tev? Beketam? Zivij? Neapvainojies, bet man vienmēr viņi atgādina zivis.
– Kurš no viņiem?
– Kā to saprast?
– Viņi ir divi.
– Divi? – Houpa gandrīz aizrijās ar ūdeni. – Dvīņi? Tev būs dvīņi?
– Tev ir divas zivis? – Eiverija ķircinājās.
– Divi puikas. Palūkojies uz maniem skaistajiem dēliem. – Klēra izvilka no aploksnes sonogrāfijas attēlu un apraudājās. – Laimes asaras, – viņa čukstēja, – tas hormonu dēļ. Ak, Dievs, palūkojieties uz maniem mazulīšiem!
– Cik brīnišķīgi!
– Tu viņus nemaz vēl neesi apskatījusi. – Notraususi asaras, viņa uzsmaidīja Eiverijai.
– Nē, bet viņi ir brīnišķīgi. Dvīņi. Kopā pieci. Tu taču māki rēķināt, vai ne? Tev būs pieci dēli.
– Mēs mākam rēķināt, tomēr es joprojām nespēju aptvert. Mēs negaidījām… nebijām domājuši… iespējams, ka vajadzēja to nojaust. Tik agri man nekad nav bijis tik liels vēders. Kad ārsts to pateica… Bekets kļuva balts kā palags. – Klēra iesmējās, asaras pašķīda uz visām pusēm. – Balts kā palags. Es domāju, ka viņš noģībs. Mēs skatījāmies viens uz otru. Un tad sākām smieties. Mēs smējāmies kā divi vājprātīgie. Visticamāk, ka tā bija viegla histērija. Pieci. Ak tu tētiņ! Pieci puikas.
– Viss būs lieliski, jums viss izdosies, – Houpa viņu mierināja.
– Noteikti,