Viņa mirkli svārstās. Doties uz Astoņdesmit sesto ielu, uzmeklēt Geriju kafejnīcā Sabarsky un iemest viņam sejā tasīti un apakštasīti – vai aizstaigāt tālāk pa Medisona avēniju un papētīt luksusa veikalu skatlogus?
Bim, bam, bum… viss izlemts: viņa ies staigāt pa Medisona avēniju un pētīs skatlogus. Papētīs, ko dara citi, lai nejauši viņus neatdarinātu. Radīt, izstrādāt, nepadoties. Es gribu, lai mani tērpi sievieti pārveido, padara maigu un sievišķīgu, uzlabo viņas augumu, padara apburošāku viņas stāvu, izdzēš lieko svaru, liek kājām izskatīties garākām. Es gribu radīt tērpu, kas būtu tik ērts kā pidžama, tomēr arī tikpat elegants kā Īva Senlorāna kleita… lai mani modeļi izceltos un…
Viņš mani pameta parkā. Tik vienu, ka es būtu varējusi piezvanīt savai labākajai draudzenei un izkratīt viņai sirdi. Man nav nevienas draudzenes. Tikai radi. Paziņas varētu man nočiept idejas.
– Bet tev… tev taču ir draugs, – iebilst klusā balstiņa, kura dūc viņai prātā kā vecs tranzistors.
Hortenze sastingst un saausās. Vai būtu iespējams, ka…? Šajā brīdī? Nē taču! Viņš jau sen guļ. Viņa sameklē somiņas dzīlēs savu mobilo telefonu, gandrīz nobrāzdama pirkstus, tad beidzot to atrod, pieliek pie auss, neko nesadzird, uzraksta “vai tu guli?”. Nekavējoties seko atbilde: “Nē.” “Tu man piezvanīsi?” “Pēc piecām minūtēm…”
Viņa iesteidzas kafejnīcā Carlyle, pasūta lielu tasi kafijas. Balto abažūru izkliedētā gaisma ir nomierinoša. Man vajadzētu no jauna nopūderēt degunu, no aukstuma tas noteikti izskatās līdzīgs redīsam. Kur ir mana pūdernīca, mana mazā, zilā burvju kārbiņa? Pie sienām karājas ierāmētas džeza mūziķu fotogrāfijas un liela afiša, kurā redzams Džespera Džonsa zvaigžņotais karogs. Three Flags. Tieši šeit viņi savulaik bija salīguši mieru pēc sava pirmā strīda Ņujorkā. Tas notika Modernās mākslas muzejā. Viņa vairs īsti labi neatceras, par ko abi toreiz sastrīdējās. Ak, jā… Viņi bija gājuši pa Piecdesmit trešo ielu uz Modernās mākslas muzeju. Gerijs stāstīja par to, kā, aplūkojot gleznas, viņā mostas idejas melodijām. Gleznas dzied un dejo. It īpaši Matiss, īsti krāsu svētki, kas manā prātā iemirdzas kā notis. Viņš minēja arī citus piemērus. Viņa klausījās, paliekusies viņam tuvāk.
Tad iezvanījās viņas telefons, viņa novērsās, lai atbildētu. Un Gerijs nozuda. Telefona traucējums viņam šķita neciešams. Viņš apgalvoja, ka tas esot nepieklājīgi, rupji un neaptēsti. Tā, it kā starp mums nostātos kāds trešais un es sāktu ar to runāt, vairs pat neskatīdamies uz tevi. Tu taču apvainotos un aizietu. Un pareizi vien būtu. Un tā nu viņš bija aizgājis. Mierīgi, neuzstājot, jo nav nekādas jēgas uzstāt, ja tev ir taisnība, vai ne? Viņš pat neatskatījās. Pat nepalēnināja gaitu, lai Hortenze varētu viņu panākt. Viņa neticēja savām acīm. Viņa noskatījās, kā Gerija garais stāvs attālinās, nogriežas pa labi, ieiet muzejā. Viņam nevajadzēja stāvēt rindā viņam bija pastāvīgā apmeklētāja karte, viņš izgāja cauri turniketam, sabāzis rokas kabatās. Frenks Kuks nespēja vien beigt runāt, Hortenze viņu pārtrauca, solīdamās vēlāk piezvanīt, un izbeidza sarunu. Metās skriet Gerijam pakaļ. Ar septiņarpus centimetrus augstiem kurpju papēžiem tas nemaz nebija viegli, turklāt viņai bija arī šauri svārki un plecā milzīga, ar mapēm pilna soma. Kāds resns, plikpaurains vīrietis noskatījās viņai pakaļ, cerēdams, ka viņa paklups. Vai viņam nebija nekā cita, ko darīt? Jocīgi, ka tik daudzi gaida, ka es reiz paklupšu. Šķiet, es nevienam neiedvešu simpātijas. Iekāri – jā, taču ne simpātijas. Mans augums sarūgtina citas sievietes, kurām tāda nav, un padara vīriešus vai trakus. Trakus un dažreiz arī varmācīgus.
Viņa uzskrēja augšā pa pakāpieniem, nodeva mantas garderobē, nostājās rindā pēc biļetēm. Un aizsteidzās pie eskalatoriem, ar kuriem varēja nokļūt trešajā stāvā.
Tur viņa atrada Geriju.
Lielajā zālē, kur izvietota pastāvīgā ekspozīcija. Viņa pamanīja veco, zilo apmetni pie Džespera Džonsa gleznas. Viņa metās Gerijam klāt. Viņš pagriezās, un viņa skatiens bija kā bulta tieši viņai sirdī. Salts skatiens, kas vaicāja: ko tev vajag?
Kas viņam lēcies, Hortenze nodomāja. Parasti taču ar nažiem mētājos es.
Nelikdamies par Hortenzi ne zinis, viņš devās pie nākamās gleznas. Tas bija vēl viens Džespera Džonsa darbs – Target. Un tad viss sagriezās. Trijās sekundēs viss bija sabrucis. Vispirms viņu pārņēma bailes. Un ja nu viņš mani pametīs? Viņai acu priekšā sagriezās tūkstošiem zvaigžņu, viņa vairs nespēja paelpot. Un uzreiz pēc tam satraukums, tik liels, ka viņa tajā iegrima kā purvā. Vairs nespēdama ievilkt elpu, tikai saraustīti tvert pēc gaisa kā zivs uz virtuves dēļa. Un beidzot apjausma: viņa bija iemīlējusies. Patiešām iemīlējusies. Vēl ļaunāk: viņa Geriju mīlēja.
Viņa bija galīgi zaudējusi prātu.
Viņa bija atkritusi uz melnā ādas sēdekļa pretī zvaigžņotajam karogam, lēni jo lēni sākusi glāstīt melno ādu, meklēdama glābiņu pie kaut kā pazīstama un mierinoša. Un tad viņa bija čukstus vaicājusi:
kāpēc tu man neteici, ka reiz es tevī iemīlēšos?
Viņš bija sācis skaļi smieties, iepletis rokas, cieši apskāvis viņu, piespiedis sev klāt un iesaucies: Hortenze Kortesa, jūs patiešām esat neatkārtojama! Būdams aizkustināts, Gerijs vienmēr viņu uzrunāja vārdā, uzvārdā un ar “jūs”. Hortenze viņam bija iespērusi pa apakšstilbu, un abi bija apskāvušies.
Tas bija noticis pirms diviem gadiem, pie Džespera Džonsa gleznas.
Tas viņai bija palicis atmiņā uz visu mūžu, jo tieši todien viņa bija sapratusi, ka vairs nekur nevar aizbēgt.
Uz baltā galdauta sāk vibrēt viņas mobilais telefons.
– Hortenze?
– Junior! Vai tu neguli?
– Jau grasījos likties gulēt, kad saņēmu tavu īsziņu… Nācās likt lietā viltību, jo mani vecāki vēl nebija devušies pie miera. Esmu paslēpies viesistabā.
Žoziannas un Marsela Grobzu viesistabā atradās telefons, pa kuru varēja bez maksas zvanīt pāri okeānam.
– Vai tas esi tu, kurš nemitīgi runā manā prātā?
– Jā, mēs tā mēdzam sazināties!
– Esmu pārskaitusies. Gerijs mani pameta parkā. Un, kad esmu dusmīga, es tevi gandrīz nedzirdu. Un vispār es nesaprotu, kā tas darbojas.
– Esmu tev jau simtreiz skaidrojis. Es domās iztēlojos tavas augšējās deniņu krokas aizmugurējo daļu…
– Ko?
– Tā ir smadzeņu daļa, kurā skaņas tiek pārveidotas fonēmās. Es pieslēdzos šī fonēmām, tās sāk vibrēt un…
– Es neko nesaprotu!
– Tas ir tāpat kā ar radio, televīziju un telefonu. Runa ir par viļņiem. Tu izstaro viļņus, Hortenze, bet es tos uztveru.
– Tu taču zini,