Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

esat pārdomājuši? – viņa jautā, vērsdamās pie zemnieka.

      – Jā, bet…

      Viņa gaida paskaidrojumu. Atbildes vietā viņš sāk knibināties ap savas virsjakas aizdari. Kreisajā krūšu kabatā viņam ir liels galdnieka zīmulis. Tirkē ar ļaunu skatienu urbjas zemē.

      – Es arī esmu pārdomājusi, – Stella paziņo.

      Viņa izvelk no kombinezona kabatas rēķinu grāmatiņu un lētu lodīšu pildspalvu, uzkricelē divus skaitļus – 40 un 60 – un pasniedz lapiņu zemniekam.

      – Sešdesmit Kurtuā, četrdesmit tev. Tā tev būs mācība. Nākamreiz tu pratīsi turēt vārdu. Jā, piemirsu: tev tiks samaksāts pēc tam, kad prece būs nosvērta. Gadījumā, ja tur izrādīsies mazāk…

      – Vai vairāk, – ieminas vīrietis, mēģinādams glābt savu lepnumu.

      – Nemaz nesapņo!

      Zemnieks nopūšas un nodur galvu.

      – Atdod pildspalvu! – Stella pavēl. – Un lai tāda cirka vairs nekad nebūtu, skaidrs? Ar Kurtuā nav nekādi joki. Viņš ir tikpat skarbs kā visi pārējie. Liec to aiz auss.

      Tirkē pakāpjas atpakaļ, iesper pa sasalušās zemes pikučiem. Viņš sāk lādēties. Mauka, gan es tev vēl tikšu klāt, padauza tāda, gan es tev vēl kādu dienu novilkšu ādu pār acīm, ja tu domā, ka vari ar mani tā izrīkoties.

      – Vai kaut kas nav kārtībā, Tirkē kungs?

      – Netēlo gudrinieci. Gan es tev vēl par to atmaksāšu. Es tevi vēl izdrāzīšu. Pa sauso un ar smiltīm.

      – Ņem ciet! – Stella pavisam klusi uzsauc Saldumiņam, kurš tūlīt metas virsū Tirkē un iecērt zobus viņam apakšstilbā. Abi pārējie suņi nekavējoties dara to pašu un nogāž Tirkē zemē.